Viens no bagātākajiem vīriešiem - astoņu bērnu tētis Dainis

Katram bērnam ir vajadzīgs tētis un mamma! Par to pārliecinājušies Dainis un Alīna Volki, kuri savā ģimenē audzina astoņus bērnus. Viņi ir vecāki trīs savām atvasēm un pieciem audžubērniem: Adrianam (2,5 gadi), Aminai (3 gadi), Esterei (4), Tomasam (6), Lilianai (7), Artēmijam (9), Olīvijai (13) un Milijai (18). Saistībā ar šodien atzīmējamo Tēvu dienu Dainis intervijā portālam Jauns.lv atklāja gan savas attiecības ar tēti, gan to, kā viņš cenšas kļūt par labu tēti saviem bērniem.

FOTO: no personīgā arhīva

Foto projekts "Ģimene 21" tapis ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu par valsts budžeta līdzekļiem, kur tika dota iespēja fotografēties 21 Latvijas daudzbērnu ģimenei ar 7 un vairāk bērniem. (Foto: Ansis Klucis)

Kādas ir jūsu domas par tēvu nozīmi mūsdienu ģimenē? Cik būtisks bērniem ir tētis?

Svarīgi padomāt, kāda ir tēva loma mūsdienās. Manuprāt, tēva loma ir iegājusies no kaut kādiem agrākiem laikiem, kad smagos darbus darīja tētis, bet visi vieglie darbi, piemēram, bērnu audzināšana, bija uz sievas pleciem. Sievai bija trauku mazgāšana, bet vīrs grieza mežu, ara zemi un pļāva sienu.. Bērnus radīja un audzināja tam, lai būtu bezmaksas darbaspēks. No viņiem izspieda maksimālo labumu, ko varēja izspiest.

 

Mūsdienās viss ir nedaudz mainījies. Bērns izaug, vecāki viņā iegulda līdzekļus, bet nezina, vai to, naudu, ko ir ieguldījuši, kādreiz atpelnīs. Iespējams, daudzus šis aspekts attur no bērnu radīšanas.

Mūsdienās ir tā, ka tēviem smagie darbi vairs nav tik smagi. Bieži vien darbi saistīti ar datoriem un braukšanu ar mašīnu. Protams, par to maksā, bet tas nav darbs, kas ir ļoti nogurdinošs.

Mēs ģimenē darbus nešķirojam. Ja es esmu brīvs, es sakārtoju traukus. Ja manis nav, tad sieva sakārto. Ja bērns ir apkakājies vai smirdīgs pampers jānomaina, man nav nekādu problēmu to izdarīt. Bet esmu novērojis, ka liela daļa tētu uzvedas tā, it kā viņi vēl dzīvotu agrākos laikos. Es negribu nevienu mācīt, bet es vienkārši stāstu, kā mums ir ģimenē. Katrs lai izvēlas savu modeli, bet esmu redzējis, ka vīrs sēž, sieva ap viņu lēkā, viņu baro, taisa viņam ēst, mazgā traukus, vāc bērnus. Viņš tikai aiziet uz darbu un atnāk no darba, kur nopelna tik pat daudz, cik sieva, varbūt nedaudz vairāk. Tāds modelis iztērē sievas resursus.

 

Sanāk, ka sieva iznes visu smagumu, vai ne?

Jā, būtībā uz sievas pleciem ir visas ikdienas rūpes. Mēs cenšamies dzīvot tā, ka esam kā vienādi, līdzīgi. Ko varam, to izdarām. Mēs nedalām, ka tas ir sieviešu darbs, bet tas ir vīriešu darbs.

Vai arī ar ēst gatavošanu jums arī nav problēmu?

 

Nē, nav. Mums ir tā, ka man patīk agrāk celties, bet sievai patīk ilgāk gulēt un viņa vakaros iet vēlāk gulēt. No rīta bērniem un visai ģimenei ēst sagatavoju es, bet sieva atnāk, pamostas un paēd. Kafija jau ir gatava. Man tas nesagādā nekādus sarežģījumus. Savukārt vakariņās sieva kaut ko sagatavo un uztaisa ēst. Mēs viens otru piesedzam. Kā saka, maiņu darbs: viens no rīta, otrs - vakarā.

Foto: Ansis Klucis

Vai savstarpējā piesegšana jums sanāk dabiski vai esat šai jomā strādājuši, ieguldījuši darbu un par to vienojušies?

Mēs neesam par to vienojušies. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka tā vajadzētu būt. Skatos, ka citās valstīs liek sievietei aizsegt seju, uzvesties kaut kā īpaši. Ar ko šī sieviete atšķiras no vīrieša? Viņa ir tāpat piedzimusi no mammas, vienkārši viena ir sieviete, bet otrs ir vīrietis. Es neredzu atšķirību, bet ir valstis, kur stiprākais pazemo vājāko. Man tāds modelis liekas nepieņemams, tāpēc es mājās pret sievu attiecos kā pret līdzīgu. Nu un kas, ka viņa ir piedzimusi kā meitene? Tādēļ taču viņa nav sliktāks vai nekvalitatīvāks cilvēks!

Vienīgā lieta, ko es vēl neesmu apguvis, ir veļas mazgāšana. Sieva ir perfekcioniste, viņu var visu pārmazgāt pa desmit reizēm. Tāpēc veļas mazgāšanas jautājumā viņa ir speciāliste.

 

Mūsdienās veļas mazgāšana nav nekas grūts - ieliek to veļasmašīnā un pēc tam izņem tīru veļu. Vai jūs kaut kā īpaši darbojaties ar veļu?

Mums ir lieli veļas kalni. Mani vecāki nākuši no laukiem, līdz ar to es drēbes varu aiznēsāt, cik vajag un grib. Bet sievai vajag drēbes izmazgāt pat tad, ja tās drusku sasmērējušās. Tādējādi sieva vairāk atbild par veļu. Kad redzu kaudzi ar veļu, nezinu, kura ir jāmazgā un cik grādos.

Sieva ir speciāliste veļas mazgāšanā. Bet kas ir tās lietas, ko tikai jūs darāt?

Galvenokārt tās saistītas ar mašīnas vadīšanu. Mana sieva prot braukt ar mašīnu, bet mums parasti vajag vest daudz bērnus, tāpēc mums ir liela mašīna. Ir vajadzīgas papildu iemaņas, lai varētu ar to braukt. Tāpēc sanāk, ka lielākoties visi braucieni ir manā pārziņā.

 

Turklāt es kārtoju dokumentus - iesniegumus, atskaites, vēstules. Es arī neļauju sievai nēsāt neko smagu, tas arī ir manā pārziņā.

Kā jums šķiet, kas mūsdienās tētiem ir jāiemāca saviem bērniem? Ko jūs gribat iemācīt?

Ir vairākas lietas, ko gribētu iemācīt bērniem. Pirmkārt, ģimeniskās attiecības: kā vīrs attiecas pret sievu, kā sieva izturas pret vīru. Bērns no mazām dienām katru dienu vēro un atdarina mūsu mīmiku, kustības. Viņš vēro arī mūsu attiecību modeli. Viņš skatās, kā mēs risinām konfliktus, kā attiecamies viens pret otru.

Protams, sievietes ir dažādas, bet esmu ievērojis, ka pārsvarā viņas ir emocionālas. Bieži vien viņas runā nevis to, ko pasaka, bet ar savu pateikto izsaka savas emocijas. Ja sieviete ir ļoti dusmīga, tad var pateikt: "Es no tevis šķiršos!" vai vēl kaut ko līdzīgu. Ja vīrietis nav pietiekoši saprotošs, viņš var teikt: "Gribi šķirties? Tad es arī šķiršos no tevis!" Tad viss beidzas un katrs aiziet savu ceļu.

 

Ir jāsaprot, ka sieviete ir emocionāla būtne, kas parāda savas emocijas un bieži vien ar saviem vārdiem viņa grib pievērst sev uzmanību. Neviens nav ideāls, katram ir savi mīnusi. Tajā brīdī tu māci bērnam to, ka vajag savstarpēji piedot. Tu māci, kā vajag rīkoties kritiskā situācijā.

Meitenes, kad izaug meklē vīrus atbilstoši tam, kā tēvs uzvedās. Puikas no tēva mācās attieksmi pret sievu un uzvedību ģimenē. Agrāko laiku modelis bija nedaudz atšķirīgs. Karš izkropļoja daudz lietu. Mana tēta mamma kara laikā vairs nevarēja par manu divgadīgo tēti parūpēties un atstāja savai māsai laukos. Kad viņa mamma brauca prom, viņš skrēja pēc mašīnas un sauca, ka mašīna ar mammu brauc projām. Tā viņš izauga citā vidē ar savām sāpēm. Man gribas, lai es tagad neaizietu uz vienu vai otru pusi, bet lai bērni izaugtu pareizākā vidē, nekā mēs augām un mani vecāki.

Foto: Ansis Klucis

Kādas bija jūsu attiecības ar savu tēti? Ko gribat pārņemt un ko noteikti negribat nodot tālāk saviem bērniem?

Tas bija padomju laiks, kad visi pieaugušie strādāja, bet visi bērni bija dārziņā. Es pat nezinu kāpēc, bet bērniem veltīja maz uzmanības un laika. Visi jautājumi risinājās diezgan vienkārši: pavēles formā. Līdz ar to bērnu pusē veidojās protests. Man bija slinkums, nevēlēšanās kaut ko darīt, mācīties. Tas dusmoja, kaitināja tēti, jo viņš pats savā laikā cītīgi mācījās un nevarēja saprast, kā to var nedarīt. Mans tētis bija teicamnieks.

Reklāma
Reklāma

 

Izveidojās konflikts, un vienā brīdī mēs tik stipri sadusmojāmies viens uz otru, ka kādus divus gadus nerunājām. Mēs dzīvojām vienā mājā, bet centāmies izvairīties viens no otra, vismaz es no viņa. Teiksim tā, ņēmām uz izturību - kurš izturēs.

Bet šajā karā neviens neuzvarēja. Abi parādīja, ka mierīgi var izdzīvot nerunājot. Tad es sapratu, ka man tētis tik un tā ir vajadzīgs, tāpēc vienā brīdī nolēmu, ka ir jāveido atkal attiecības. Tad es gāju atpakaļ, braucu ciemos un mēģināju veidot attiecības.

Kā ir tagad? Vai jums ir izdevies nolīdzināt konfliktus ar tēti?

Jā, kad veidoju no jauna attiecības, bija ļoti grūti, jo saņēmu tās pašas dzēlīgās piezīmes. Bet tas mainījās. Tagad mums viss ir ļoti labi, mēs esam draudzīgi un viņš mums palīdz, cik var. Situācija ir izlabojusies. Tas ir piemērs, ka ir jāmācās piedot un ka nedrīkst turēt dusmas un naidu.

 

Vai jūsu instruments, lai sakārtotu attiecības ar tēti, bija piedošana?

Pirmkārt, vēlēšanās būt kopā ar tēti - apziņa, ka tētis ir vajadzīgs. Lai attiecības atjaunotu, kaut kā bija jārisina šis ceļš. Bez piedošanas to nav iespējams atrisināt. It kā viņš nav ne pie kā vainīgs, bet tajā pašā laikā viņš bija "apbižojies". Tā ir neprasme būt tēvam pareizi.

Par tēti būt ir jāiemācās. Nevar vienkārši apprecēties, piedzemdēt bērnus un automātiski būt labs tētis. Bet varbūt kāds arī ir...
 

Kas ir grūtākais, mācoties būt par labu tēti? Kas ir tie klupšanas akmeņi, ko redzat savā un apkārtējo cilvēku dzīvēs?

Es nezinu, vai esmu ļoti labs tētis. Citu saprašanā es varbūt neesmu tik labs. Manuprāt, lai būtu labs tētis, ir jābūt labās attiecībās ar bērnu. Ir jāinteresējas par bērnu. Ir jābūt draugos ar bērnu. Nedrīkst būt despots, kur visus jautājumus tēvs atrisina pavēles formā. Ir jāmēģina bērnu saprast, iedziļināties tajā, ko viņš saka, uzklausīt viņu, tērēt tam laiku.

Tāpat ir jābūt labās attiecībās ar sievu un jāprot ātri risināt konfliktus. Tas ir saistīts, tā ir ģimene.

Pirms es kļuvu par tēti, es zināju visu, kā vajag bērnus audzināt. Es visiem mācīju, kā to vajag darīt. Kad pēc tās metodes izaudzināju pirmo meitu, sapratu, ka stipri pāršāvu pār strīpu ar savām audzināšanas metodēm.

Pārāk daudz lietu risinājāt ar pavēlēm?

 

Daudz bija pavēles formu. Viņa bija pirmā meita, mēs viņu uzmanīgi vērojām, pamanījām katru nepareizo soli, uzreiz iejaucāmies, labojām kļūdu. Visu laiku viņu pieskatījām, uzmanījām, dresējām. Bija izveidojies priekšstats, ka tā ir pareizi. Pēc tam ar otro meitu bija brīvāk, bet trešo meitu - vēl brīvāk. Sapratu, ka viņas aug, un man nevajag tik ļoti iejaukties.

Interesanti bija tad, kad kļuvām par audžuģimeni un sākām apmeklēt dažādus kursus, kur mūs speciāli apmācīja. Man likās: kam tās visas apmācības, es jau tāpat no dabas esmu tētis! Bet izrādījās, ka ir daudz labu lietu, ko psihologi, dakteri un speciālisti ir izpētījuši, novērtējuši un atzinuši par labākām. Pamazām es arī šajā sfērā ieguvu papildus zināšanas un izglītību. Tas atvieglo mūsu darbu un dzīvi ar bērniem.

Foto: Ansis Klucis

Varbūt varat padalīties ar dažām atziņām, kā labāk audzināt bērnus?

Kursos tēmas bieži vien pārklājas un atkārtojas. Daļa aizmirstas. Bet daļa ataust atmiņā pēc kaut kāda laika. Palicis prātā, kā rīkoties dažādās dzīves situācijās. Piemēram, man ir kāds audžubērns, kuram ir konflikts ar citu. Mazais atskrien raudādams, bet lielākais paliek stāvot. Agrāk es darītu tā: mazākais raud, tātad vainīgs ir lielākais. Viss ir skaidrs.

 

Tagad es aizeju un uzklausu abu viedokļus. Tad es saprotu, ka neviens no viņiem nebija ļauns vai agresīvs. Saprotu, ka lielākais neko vairs nevarēja izdarīt un pastūma mazāko malā. Bet tas nebija tāpēc, ka gribēja nodarīt pāri. Tas bija tāpēc, ka viņš nevarēja nekā citādi.

Saprotu: ja es tajā brīdī būtu lielāko sodījis, ka viņš dara pāri mazajam, es radītu viņam traumu, noskaņotu viņu pret sevi un viņš sāktu atriebties man, jo uzskatītu mani par slikto. Tas būtu domino princips.

Tagad es pieeju pie viņiem, izskaidroja, kā katram vajadzēja rīkoties, un palieku draudzīgās attiecībās ar viņiem. Tagad viņi labprāt mani uzklausa, ar mani sadarbojas un neveido ļaunas attiecības..

Kas jums kā tētim ir lielākais gandarījums?

 

Godīgi sakot, man gandarījumu sniedz pati ģimenes dzīve. Katra situācija, katra diena man sniedz gandarījumu. Kad bērni ir maziņi, viņi sniedz man gandarījumu ar to, ka viņu uzvedība ir mīļa. Ar mazajiem bērniem ir tik daudz pozitīvu emociju! Vecāki, atsakoties no saviem mazajiem bērniem, zaudē daudz pozitīvu emociju, ko bērns sniedz.

Kad bērns kļūst lielāks, es priecājos par viņa sasniegumiem. Katra bērna sasniegumu pamatā ir vecāku ieliktais darbs. Vecāki paliek ēnā un neviens nesaka, ka to izdarīja bērna vecāki. Vienmēr saka, ka bērns ir kaut ko sasniedzis un viņam piešķirta balva. Bet balva liecina, ka vecāki ir iztērējuši laiku un līdzekļus. Ir gandarījums par to, ka mans bērns kaut ko ir sasniedzis.

Ko vēl jūs gribat pateikt Jauns.lv lasītājiem?

Gribu uzsvērt, cik svarīgs bērna dzīvē ir tēvs. Mēs parasti piedalījāmies visos meitu pasākumos dārziņā un konkursos. Bet vienu reizi mēs neaizgājām uz vidējās meitas dārziņa organizēto Tēvu dienu. Neatceros, cik viņai tad bija gadi, bet katrā ziņā viņa bija maziņa. Visi tēti atnāca, bet viņas tētis neatnāca. Bērni gatavoja priekšnesumu. Neatceros, kāpēc mēs neaizgājām: nezinājām vai palaidām garām. Bet bērnam tā bija tik liela traģēdija, ka viņa vēl joprojām atceras, ka mēs nebijām aizgājuši uz to pasākumu!

 

Bērnam ir vajadzīgs tētis un mamma!