Kāzas, kristības un bēres vienā dienā. Saruna ar ģimeni – luterāņu mācītāju un filmu producenti

Viņš ir Baltezera luterāņu draudzes mācītājs, viņa – filmu producente, bet abi kopā viņi ir vecāki divām meitām, garīgie mentori un pat visai profesionāli aktieri. Viņi – Ivars un Marta Jēkabsoni. “Mūsu kopīgā pasaule – garīgums un kino – ir skaista vieta, kur notikt Dieva brīnumam,” saka viņš. Un viņa piebilst: “Mūsu ģimenē ļoti uzskatāmi izpaužas tas, ka varam abpusēji būt par palīgiem viens otram un darīt to kvalitatīvi.”

FOTO: Artūrs Ķipsts

Marta, Sofija Elizabete un Ivars Jēkabsoni Ziemassvētku noskaņu pilnā baznīcā.

Mammamuntetiem.lv Ziemassvētku interviju sēriju atbalsta YIT LATVIJA.


Atceros kādu “Baznīcu nakti”, kad pirmo reizi dzirdēju Ivara Jēkabsona mierinošo balsi. Toreiz ar draudzeni nospriedām, ka tas nudien ir feins mācītājs. Vēl pēc laika dzirdēju runas, ka mācītājs ar kolosālo balsi tagad ir Baltezera draudzē. Tad noskatījos filmu “Bille”, kuras producente ir arī Marta, un tagad sarunājos ar viņiem abiem – klausos Ivara Jēkabsona mierinošajā balsī un raugos Martas Romanovas-Jēkabsones siltajā acu skatienā. Uz galda ir Ivara gatavotā kafija (nudien baristas cienīgs meistardarbs!), fonā ieknukstas viņu pirms pāris mēnešiem dzimusī meitiņa Emīlija Sāra, ir patiešām mājīgi, omulīgi un tā ļoti viegli. Sarunas laikā vairākkārt nodomāju, ka šie cilvēki tiešām zina, ko grib no dzīves, saprot, kā to dabūt, un noteikti prot baudīt katru mirkli. Gan esot kopā, gan atsevišķi. 

Jūsu ģimenei sācies īpašs gads – Ivar, tev beidzies lielais brīvlaiks gada garumā...
Ivars: Jā, sabata gads ir pagājis, un Pirmā advente bija arī mana pirmā oficiālā darbdiena pēc ilgāka pārtraukuma. Uzreiz esmu iesaistīts skaistos notikumos – gatavojamies Ziemassvētkiem.
Domāju, ka būtu nepieciešama pakāpeniska, lēna atgriešanās aktīvajā darbā, tomēr reizē ir arī prieks, ka jau tagad izjūtu to svētību, kas vienmēr mani pavadījusi kalpojot. Kad neko nedara, tad jau nav vietas, kur izpausties Dieva brīnumam! Nu atkal viss notiek!
Marta: Man šis laiks būs izaicinošāks ar diviem bērniem, no kuriem viens vēl ir pavisam mazs zīdainis, bet ceru, ka arī man tās pārmaiņas jeb pielāgošanās notiks pakāpeniski. Vienkārši Ivars šo gadu bija daudz mājās, tagad vairāk būs kalpošanās.
Ivars: Man tuvojas 50 gadu slieksnis, tāpēc izvirzīju sev mērķi, ka šajā vecumā vairs nevēlos kāpt uz veciem grābekļiem, strādājot pāri mēram. Cenšos sadalīt pienākumu slodzes, atrast līdzsvaru – es un mans Dievs, mana ģimene un mans darbs. Es mīlu to, ko daru, bet arī tas paņem spēku, tāpēc laiks ir jāplāno. Gan darbam, gan atpūtai.

 

 

Kad mācītājam reāli ir brīvdienas? Svētdiena taču ir darbdiena.
Ivars: Īsti vēl neesmu atradis savu sabata dienu. Man ir izdevies izkārtot brīvas pirmdienas, taču šī izvēle, šķiet, ir diezgan neveiksmīga, jo citiem tieši sākas darba nedēļa. Ja esmu izslēdzis telefonam skaņu, tad līdz pusdienlaikam ir ļoti daudz neatbildētu zvanu.


Kāzas 2015. gadā. (No personīgā arhīva)

Nav vienkārši būt mācītājam...
Ivars: Atceros, pie mums Baltezera baznīcā Ēnu dienā ieradās bērnu grupa. Teicu, ka man sanāk katru nedēļu rakstīt trīs lielākus vai mazākus sacerējumus, un visi skolēni uzreiz sauca – o, nē, tad tas nav man. (Smejas.) Taču būt par mācītāju ir interesanti, jo tas nozīmē, ka esi ļoti tieši iesaistīts visā dzīvē. Tur ir dzimšana, kāzas, miršana – visi lielie pagrieziena punkti cilvēka dzīvē, un tajos visos esmu klāt. Mazāk parastajā ikdienā, jo ar to cilvēki paši kaut kā cenšas tikt galā, bez mācītāja. Un tas ir normāli. Taču arī īpašos brīžos atbalstot citus – galvenais ir palīdzēt otram pašam nostāties uz savām kājām.
Marta: Es joprojām nespēju līdz galam izprast, kā viņš tik ātri var pārslēgties. Nereti dažu stundu laikā Ivaram nākas izdzīvot visu dzīves ciklu – kāzas, tad kristības, pēc tam arī bēres... Viss vienā dienā. Viņš gadā piedalās ap pāris simtiem bēru ceremonijās.



 

Trīs gadu kāzu jubileja. Čikāgā, ASV, 2018. gads. (No personīgā arhīva)

Vai emocionāli nav grūti būt klāt tik daudzās bērēs?
Ivars: Ja tie ir ļoti tuvi cilvēki, tad tas man pašam ir dziļš pārdzīvojums, un tad nemaz nav viegli. Atceros to reizi, kad izvadīju savu vecmāmiņu, – es vairāk mocījos ar kamolu kaklā nekā runāju. Savukārt, ja aizgājējs ir attālāks, man ir sajūta, ka tas ir līdzīgi kā dakterim atnākt uz darbu, uz operāciju. Tomēr tas tiek izdarīts nevis bezkaislīgi, bet ņemot talkā visus iespējamos un vajadzīgos instrumentus. Regulāri to darot, ar laiku iemācās maksimāli kvalitatīvi to paveikt un nav tik daudz jāmeklējas papīros, ko teikt tādā vai citā situācijā. Izveidojas izcilība tajā, ko dari bieži, ja nepadari to par rutīnu. Un ir tik labi, kad Dievs tevi tā var lietot. Vislabākie komplimenti, ko esmu dzirdējis: “Paldies mācītāj, ka jūs mums nedraudējāt, bet devāt cerību!” Tas ir tas Dieva brīnums bēdās. 

Teici, ka baznīcā gatavojaties Ziemassvētkiem. Kā jūs tos sagaidāt ģimenē?
Ivars: Parasti braucām pie Martas vecākiem uz Berģiem, šogad būs citādi. Man būs jāatnes eglīte mājās, uzcepsim piparkūkas... Šogad būs klusāk. Protams, vadīšu dievkalpojumu, ko translēsim sociālajā tīklā. Parasti pēc dievkalpojuma baznīcā ņēmām uz mājām dziesmu lapiņu un dziedājām Ziemassvētku dziesmas pie Martas vecākiem. Un vienmēr bijis arī tā, ka svētku vakarā pievienoties ģimenei esmu varējis tikai ap pulksten astoņiem vai deviņiem, kad vakariņas jau atdzisušas un sākas dāvanu pasniegšana.
 

Sofijas Elizabetes kristības Baltezera baznīcā 2017. gadā. Kristīja mācītājs Krists Kalniņš. (No personīgā arhīva)


Marta: Esam mēģinājuši dažādi ar dāvanām – iztikt bez tām vai katrs sarūpēt tikai vienu, bet es nevaru iedomāties Ziemassvētkus bez tām. Tas man no bērnības ir tik ļoti dziļi iesakņojies, ka gribu to sniegt arī saviem bērniem un joprojām gribu sev! Tāpat kā dzimšanas un vārda dienās man absolūti nepieciešams, lai no rīta jubilāram nodzied: “Sveiks lai dzīvo...” vai kādu citu dziesmu, ar kuru tiek modināts sveicamais. Tad uzreiz arī apdāvinām viņu.
Kad ar Ivaru pārcēlāmies dzīvot kopā, manā vārdadienas rītā nebrīdinot atbrauca visa mana ģimene, jo tradīcija ir jāievēro. Tas man bija pārsteigums. Šī tradīcija mūsu ģimenē ir gadu desmitiem, vēl no vectēva laikiem.
Ivars: Martas ģimenes tradīcijās mani visvairāk pārsteidz dzejoļu skaitīšana Ziemassvētkos. Martas vecmamma savā ļoti cienījamā vecumā Viļa Plūdoņa “Rūķīšu un Meža veča” daudzos pantus vēl tagad spēj norunāt no galvas.
Marta: Viņai ir tādi dzejoļi! Tas ir tik īpašs brīdis Ziemassvētkos, kad vecmāmiņa tos skaita. No bērnības atceros, ka vecmāmiņa katru gadu skaitījusi dzejoli par eņģeļiem, kas apmeklē cilvēci un izdala dāvanas, bet visi grib tikai zeltu, nevis mīlestību. Tad eņģelis noskumis atgriežas pie Jēzus debesīs un saka – kaut viens gribētu mīlestību, es viņam to dotu, bet neviens negrib. Tāpēc es atgriežos mājās, ģērbies skrandās, tāpat kā kādreiz tu, Jēzu! Vienmēr raudam, kad to dzirdam. Vecmāmiņa zina arī daudzus Čaka un Poruka garos dzejoļus, kurus atceras no skolas laikiem. Ulmaņlaikā bērniem lika mācīties no galvas garus dzejoļus, un tagad vecmāmiņai ir 93 gadi, bet tie joprojām viņai palikuši atmiņā.
 

Es agrāk nevarēju iedomāties, ka būt laulībā un būt sievai ir tik fantastiski! Taču mācītāja sievas stāžs man ir īss, tāpat kā kristietes stāžs.

Marta, esi nākusi no kinematogrāfu ģimenes...
Marta: Jā, es augu Rīgā, dzīvojām Šarlotes ielā pretī šampanieša rūpnīcai, bet vasarās pārcēlāmies uz Berģiem, kur vectēvs uzcēlis mazu vasaras mājiņu, kas tagad pārtapusi kārtīgā dzīvojamā mājā. Mamma ir filmu māksliniece, tētis bija filmu izpildproducents. Varētu teikt, ka esmu uzaugusi filmēšanas laukumā, jo mamma mani ņēma līdzi komandējumos, man bijušas daudzas auklītes, esmu gājusi daudzos bērnudārzos visā Latvijā, taču katrā ļoti īsu brīdi. Visvairāk laika esmu pavadījusi grimētavās un kostīmu nodaļās, kur mani kāds pieskatīja. Ļoti agrā bērnībā sāku filmēties masu skatos, tāpēc uzskatu sevi par profesionālu masu skatu dalībnieku. Varu pačukstēt, ka viens no galvenajiem noteikumiem ir filmēties tā, lai tevi neredz, jo tad tevi var paņemt vēl kādā tās pašas filmas masu skatu epizodē. (Smejas.)
Pirmā loma man bija filmā “Parāds mīlestībā”, kur spēlē aktieris Edgars Liepiņš. Man bija apmēram divi mēneši, un viņš mani paņēma rokās, jo kaut ko vajadzēja turēt. Tā kā redzēju, cik ļoti sarežģīta ir filmu veidotāju dzīve, nosolījos, ka šajā nozarē nestrādāšu. Mamma lielākoties nebija mājās, pārnāca ļoti nogurusi. Es apbrīnoju, kā viņa tik sagurusi tomēr līdz vieniem naktī ar mani un ar brāli spēlēja kārtis, ko mums ikreiz vajadzēja. Esam trīs bērni mammai, es esmu vecākā, tad ir brālis un māsa.
 

Santjago ceļa svētceļojumā Spānijā, 2015. gadā. “Tas sanāca arī kā kāzu ceļojums,” saka Marta. (No personīgā arhīva)

Bet tu taču strādā kino jomā!
Marta: Man ir maģistra grāds sabiedriskajās attiecībās. Šajā jomā nostrādāju 15 gadu un sapratu, ka tas nav īsti tas, ko vēlos darīt visu laiku. Meklējot savu ceļu, tomēr sapratu, ka varētu darboties kino, un atgriezos. Teikšu tā – jau uzreiz sajutos, ka esmu atpakaļ mājās.
Tas ir sarežģīti, grūti, tas prasa emocionālu, garīgu un fizisku spēku. Uz laukuma strādā ap simts cilvēku, un visi ir atkarīgi cits no cita. Ja kāds kaut ko nebūs izdarījis, kadru nevarēs nofilmēt un gan diena, gan nauda būs vējā. Mums jāspēj ātri pielāgoties pēkšņām situācijām, tāpēc tagad – Covid laikā – man nav grūti pieņemt šīs pārmaiņas.
Ir arī ļoti interesanti, bieži ir jārisina ļoti izaicinoši uzdevumi. Piemēram, “Billē” biju viena no producentēm un vajadzēja atrast īpašu govi. Latvijas brūno ar ragiem jeb tādu, kāda bija 30. gados, un vēl bija nosacījums, lai uz tās var jāt. Izrādās, šādu govju nav daudz Latvijā. Lai gan katram ir savs darbiņš, meklēšanā iesaistījās visa komanda. Un tas ir interesanti, tā ir kopības sajūta. Strādāt kino bez sirds nevar, tas būtu ļoti grūti.
Starp citu, nesen uzzināju, ka šo brūno govi, uz kuras filmā Artūra Skrastiņa atveidotais Billes tētis jāj, pēc tam izmantoja “Dvēseļu putenī”.
Ivars: Tomēr Martas pieredze sabiedriskajās attiecībās ļoti noderēja tad, kad nodega Carnikavas Siguļu dievnams. Tajā laikā sapratu, cik nozīmīga ir pareiza komunikācija, sevišķi krīzes apstākļos. Marta bija tā, kas palīdzēja saprast, kā rīkoties. Mūsu vecākajai meitai Sofijai Elizabetei bija tikai desmit dienas, kad savās mājās izveidojām tādu kā krīzes komunikācijas ofisu. Pateicoties Martas pieredzei, zinājām, ko darīt, un to lavīnu ar bēdām, smaga zaudējuma sajūtu pārslēdzām uz enerģiju – mēs celsim no jauna! Nevis notikumi mūs vadīja, bet mēs vadījām notikumus, pateicoties profesionālai komunikācijas vadībai. Man atlika tikai pielikt klāt garīgo devumu.

 

Būt par mācītāju ir interesanti, jo tas nozīmē, ka esi ļoti tieši iesaistīts visā dzīvē. Tur ir dzimšana, kāzas, miršana – visi lielie pagrieziena punkti cilvēka dzīvē, un tajos visos esmu klāt.

Reklāma
Reklāma

 

Būt mācītāja sievai ir grūti? Tā godīgi...
Marta: Vispirms esmu Ivara sieva, un tas ir tik forši! Es agrāk nezināju, nevarēju iedomāties, ka būt laulībā un būt sievai ir tik fantastiski! Taču mācītāja sievas stāžs man ir īss, tāpat kā kristietes stāžs. Precējušies esam piecus gadus, bet par kristieti kļuvu pirms sešiem gadiem, tāpēc man ir daudz iekšēju izaicinājumu, cīņu ar sevi – kā labāk visu darīt?!
Taču mums kā ģimenei ir brīnišķīga iespēja izdzīvot to, kas Bībelē rakstīts, – ka Dievs devis sievu, lai vīram būtu palīgs pārvaldīt zemi, palīgs Dieva misijā. Lai es būtu kvalitatīvs palīgs vīram, man vajadzētu vēl kādu maģistru. Taču augstskolas grāds nedod pieredzi, ko esmu guvusi dzīvē un darbā. Ne jau formālie grādi, bet dzīvas attiecības ar Dievu un atvērtā sirds katrai situācijai palīdz atrast savu īsto vietu.

 

Mums abiem iznāk vienlaikus iesoļot jaunā katram savas dzīves desmitgadē, tikai ar desmit gadu starpību. Mums abiem tas sakrīt ar savas dzīves revīzijas laiku. 


Arī Ivars man ir palīgs. Piemēram, “Billē” viņš bija konsultants epizodei ar mācītāju, arī rekvizītus sagādāja no baznīcas. Viņš zina, ko nozīmē filmēšana, jo bērnībā ar brāļiem pats ir daudz filmējies. Ivars saprot, ka tad, kad esmu iekšā filmā, esmu tajā ar visu savu būtību. Un jābūt lielai psiholoģiskai izturībai, lai turētu līdzi man tajā milzīgajā virpulī, kas iegriežas uz filmēšanas laiku. Tāpat viņš man ir devies līdzi uz filmu festivāliem, un, kamēr es dibinu kontaktus ar starptautiskiem partneriem, viņš pavada laiku ar mazo meitu. Man šķiet, ka mūsu ģimenē ļoti uzskatāmi izpaužas tas, ka varam abpusēji būt par palīgiem viens otram un darīt to kvalitatīvi.
Ivars: Mums ir bijušas iespējas kopā arī garīgi augt, apmeklēt dažādas mācības, apguvām rekolekciju vadīšanu. Luterāņu baznīcai ir arī Pastorālās Vadības institūts, kur vienu no programmām var apgūt luterāņu mācītāji kopā ar sievām. Marta lieliski tver lauku, kurā man jādzīvo. Mūsu kopīgā pasaule – garīgums un kino – ir skaista vieta, kur notikt Dieva brīnumam.
Arī mūsu attiecību vēsturē tieši filmēšana ir spēlējusi lielu lomu. Piemēram, mūsu pirmā satikšanās notika, kad Martai bija apmēram pusotrs gads un viņa bija līdzi mammai uz filmas “Vilkatis Toms” uzņemšanu Madonā. Es savukārt tēloju vienu no galveno varoņu bērniem. Toreiz, protams, nezināju, ka mazā meitenīte, kuru filmas izpildproducenta sieva ienesa autobusā, būs mana nākamā sieva.

 



Marta: Šķiet, visi mani radi un daudz draugu zināja Ivaru, jo viņš ir pazīstams mācītājs, bet es neko nebiju dzirdējusi par viņu. Un tad, šķetinot pagātni, atklājām, ka esam tikušies jau sen, sen.
Ivars: Otrā tikšanās mums bija Mālpilī, kur es kā jauns mācītājs uzsāku kalpošanu. Marta ieradās baznīcā līdzi uz radinieka kristībām, bet tad viņai bija padsmit gadu. Vēlāk viņa man stāstīja, ka tajā reizē pati noteikti nebūtu gribējusi kristīties un teikt “jā” Dievam, jo īsti Viņam neticēja.
Marta: Dievam ir tik liela humora izjūta – pēc 20 gadiem es tomēr pateicu “jā” Dievam, ka gribu tikt kristīta. Tad varēju apliecināt, ka ticu Jēzum. Un mani kristīja tieši Ivars. Un vēl pēc pusgada es teicu “jā” arī pašam Ivaram.
Ivars: Interesanti, ka Krusta baznīcā, kur biju mācītājs, precējās mūsu ar Martu kopīgi draugi Jānis un Sandra. Abi bijām arī uzaicināti uz svinībām, un mēs nejauši apsēdāmies blakus viens otram.
Marta: Sākām runāt par kino un dzīvi, aicināju viņu dejot, bet Ivars vairākas reizes man atteica. Esmu drosmīga un aicināju atkal. (Smejas.) Viņa lielākais pārsteigums bija, kad teicu – esmu laimīga.

Ivars: No tā brīža Kāla ezers, kur notika Jāņa un Sandras kāzu svinības, kļuvis mums par īpašu vietu. 26. jūlijs ir mūsu satikšanās diena. Kopīgs laivu brauciens, kopīga deja, vakariņas un kopīga tā sauktā klikšķa dziesma “Kopā”, ko izpildīja Kristīne Prauliņa [tagad Lismente – aut.]. Tas bija pirmatskaņojums par godu viņas brāļa kāzu dienai, un šī dziesma mani ļoti uzrunāja. Tai ir dziļš saturs. “Es mīlu, un man ne no kā vairs nav bail...”. Šī sajūta mani pavadīja arī mūsu attiecību sākumā. Jo mīlestība ir atnākusi, kas aizdzen bailes. Un apprecēties ar Martu arī man nozīmēja pārmaiņas. Bet man vairs nebija bail no tā visa. Tad sapratu, ka arī cilvēks pats var būt atbilde uz lūgšanu burtiskā nozīmē. Izrādās, es biju atbilde Martas lūgšanai un viņa man.
 

Man palicis pēdējais gads līdz 40, tāpēc esmu mērķu, vīziju pārskatīšanas periodā. Noteikti vēlos būt brīva no finansiālām saistībām. 


Marta: Jā, gāju pa Ģertrūdes ielu un teicu Dievam, ka gribu, lai Viņš man atsūta kādu cilvēku, kurš varētu mani iepazīstināt ar Viņu. Jo man bija sākušies garīgi meklējumi. Teicu, lai Viņš man atsūta neuzbāzīgu cilvēku. Vēl tajā laikā teicu, ka esmu gatava ģimenei. Bija sajūta, ka gribu visu veco dzīvi noslaucīt un sākt kaut ko jaunu. Pēc 20 dienām es satiku Ivaru. Viņš man daudz stāstīja par Dievu, par Jēzu. Sākumā tiešām nesapratu, kas notiek, bet bija tāda sajūta, ka mums kopā kaut kas jāpaveic. No tā brīža sākās arī daudz garīgu notikumu un pārmaiņu. Biju tikai pāris reižu apmeklējusi baznīcu, bet jau aizbraucu uz rekolekcijām, kur piedzīvoju tiešām lielus brīnumus, atklāsmes. Un drīz sāku aktīvi tajā palīdzēt citiem. Šobrīd rekolekciju vadīšanā izjūtu vislielāko piepildījumu.

Jums ir liela draudze?
Ivars: Kopumā – Baltezerā un Carnikavā – dievkalpojumus apmeklē apmēram 150 cilvēku, bet draudzes statistika ir daudz lielāka, vairāk par 700 aktīvo draudzes locekļu. Cilvēki nāk un iet, ir vairāk vai mazāk aktīvi kādā brīdī, un mums ir daudz ģimeņu. Tas ir neparasti, ka lielākais draudzes locekļu skaits ir aktīvajā darba vecumā, nevis gados vecāki cilvēki, kā ierasts.

Un jūs jau esat kā mamma un tētis draudzei...
Ivars: Nupat, 13. decembrī, kolēģis Jānis Kopštāls no palīgmācītāja kļuva par pilntiesīgu mācītāju, saņemot krusta zīmi. Tāpēc tagad ir divi mācītāji un viņu sievas, un tas nosedz lielās slodzes, lai garīgie vadītāji nepārdegtu. Esam sadalījuši dažādas jomas, citādi es viens netiktu ar to visu galā un kaut ko vajadzētu samazināt.
 


Ivars “LV100” dievkalpojumā Baltezera baznīcā.

 

Runājot par Covid laiku, kā jūsu ģimene to izjūt?
Ivars: Man tas sakrita ar sabata laiku, un patiesībā tieši kovids to iztraucēja, jo nācās atgriezties un iesaistīties dažādos procesos draudzē. Īpaši sākumā, kad bija jāapgūst dievkalpojuma tiešraižu organizēšana un man vajadzēja risināt tehniskus jautājumus. Braucu uz dievkalpojumu, lai sēdētu pie skaņu pults. Tikai vasaras vidū sajutu, ka man ir brīvāks laiks un tiešām varu kādu brīdi nedomāt par draudzes lietām.
Savukārt publisko aktivitāšu samazināšana atslogoja un palīdzēja man pārorientēties. Mums ar Martu tas kļuva par “medus laiku”, izbaudījām būšanu kopā. Paspējām sagaidīt otru meitiņu Emīliju Sāru mājdzemdībās. Īpašs paldies vecmātei Rudītei Brūverei. Mūsu meitiņa piedzima 20. septembrī tepat viesistabā.
Šis laiks palīdzēja mums rast garīgu un fizisku līdzsvaru, kā arī sakārtot savas finanses, kas bija atstātas pašplūsmā. Piedzīvojām to, ka arī šajā laikā visu var sakārtot un piedzīvot Dieva svētības. Jūnijā pārcēlāmies uz jaunu dzīvesvietu. Tagad mums ir daudz plašāks mājoklis. Esam tuvāk dabai, peldvietai, dārziņam... Tā ir svētība.
Marta: Runājot par finansēm, attapāmies, ka mums nav iekrājumu, lai gan abi jau gana ilgi strādājam darba tirgū. Sākām domāt, kā mēs plānojam savas finanses, kā tās tērējam... Sapratām, ka ir pēdējais laiks sākt veidot iekrājumus vismaz mēnesim vai diviem uz priekšu. Tagad mēs ne tikai vienu desmito tiesu no saviem ienākumiem atdodam Dievam, bet otru desmito tiesu noliekam uzkrājumiem, bet trešo – parādiem. Ienākot attiecībās, mēs ienācām arī ar savām iepriekšējām finanšu izvēlēm un vēsturēm, ko tagad kopā risinām. Dzīvojam no atlikušajiem 70 procentiem, un Dievs mūs svētī bagātīgi. Tagad vairāk zinām arī katru centu, kur tas tiek iztērēts, jo visu pierakstu. Esmu tāda ģimenes finanšu ministre.

Vai jums kā ģimenei ir kāds sapnis, mērķis, ko ļoti gribētos?
Ivars: Lielais sapnis par bērniem ir piepildījies ar lūgšanu palīdzību. Marta ir viens no brīnumiem, kas apliecina, ka Dievam viss ir iespējams. Viņas veselības dēļ mediķi nedeva lielas izredzes tikt pie bērniem dabiskā veidā, tomēr Dievam bija cits viedoklis par to. Abas mūsu meitas ir radušās bez kādas medicīniskas iejaukšanās.
Otrs sapnis, kas notiek, ir par kopīgu kalpošanu garīgajā vai mākslas sfērā. Bet trešais sapnis ir saistīts ar personīgās ligzdas veidošanu. Šobrīd dzīvojam dienesta dzīvoklī, bet gribas savu vietu, kur noenkuroties. 
Marta: Man palicis pēdējais gads līdz 40, tāpēc esmu mērķu, vīziju pārskatīšanas periodā. Noteikti vēlos būt brīva no finansiālām saistībām. Man vēl ir gads laika, lai to īstenotu. Nav ne jausmas, kā tas būs iespējams, jo man ir paliels hipotekārais kredīts, bet Dievam viss ir iespējams. Profesionālajā jomā es gribētu veidot kvalitatīvu filmu ar kristīgu saturu. Tagad strādāju pie filmas “Mātes piens” un meklēju stāstu, lai varētu īstenot šo savu sapni. Tas nav nereāls, jo tieši šobrīd veidojas īpaši kontakti ar kristiešu filmu veidotājiem Holivudā. Vēl gribu mazu mājiņu, ceļot un gribu augt kopā ar savām meitām. 
Man ir svarīga mērķu izvirzīšana, un tādu pārgalvīgu mērķu. Tieši pirms gada bijām Amerikā, Holivudā, kur apmeklēju kursus par scenārija veidošanu kristīgām filmām. Man nebija ne jausmas, kā tur nokļūšu, taču dažus mēnešus pirms brauciena vienā brīdī uzstādīju mērķi, ka man jātiek uz šiem kursiem, un mēs aizbraucām. Agrāk biju noteikusi mērķi, ka pusgada laikā gribu apprecēties, arī tas piepildījās, lai gan mērķa izvirzīšanas brīdī tas nešķita reāli. Zināju vienu, ka gribu ģimeni, kur ir bērni, tētis un mamma, jo mani pārsvarā uzaudzināja mamma un vecmāmiņa.
Esmu uzstādījusi daudzus mērķus, nezinot, kā tos realizēt, bet tie ir īstenoti, jo tajā brīdī tu pats pagriez skatienu šo mērķu virzienā. Ticu, ka tāpat notiek ar mērķi būt brīvai no parādiem un vienlaikus – ar izveidotu finansiālu uzkrājumu. Un ticu, ka Dievs dos iespējas, lai tas notiktu līdz manai 40 gadu jubilejai, kas būs nākamgad novembrī.
Ja būsi uzticams mazās lietās, tev dos daudz vairāk. Ja maksāšu katru mēnesi to mazumiņu, man iedos daudz vairāk, lai varu visu nokārtot. Tas ir pasaules kārtības likums. Dieva likums.
Ivars: Mums abiem iznāk vienlaikus iesoļot jaunā katram savas dzīves desmitgadē, tikai ar desmit gadu starpību. Mums abiem tas sakrīt ar savas dzīves revīzijas laiku. Cik labi to piedzīvot kopā!
 

P. S. Vēlā svētdienas vakarā – vairākas dienas pēc tam, kad abi mani sarunbiedri bija izlasījuši interviju pirms publicēšanas, – Marta man atsūtīja šādu vēsti vacapā: “Zini, es tā pārdomāju mūsu runāto un to, ko lasīju pati savā intervijā. Kad tā pajautā no malas, tas atkal liek kaut ko skaistu atcerēties. Tu jautāji, kā ir būt mācītāja sievai. Un es arī stāstīju par to savu lūgšanu Dievam (esot gandrīz neticīga, es lūdzu tam, kam gandrīz neticu), lai atsūta man kādu, kas par Viņu pastāstītu un iepazīstinātu. Tie bija pavisam vienkārši vārdi, ne kāda skaista lūgšana. Es pat uzstādīju savus noteikumus, pat draudēju Dievam, ka aizbēgšu, ja atsūtīs kādu pārāk uzbāzīgu. Un pēc 20 dienām satiku Ivaru. Visu laiku uz to skatījos, ka lūgšana ir piepildīta, esmu satikusi, esmu iepazīstināta. Tikai šovakar atskārtu, ka tās piepildījums notiek arī šobrīd, tā tiek atbildēta ik dienu. Caur Ivaru, caur dzīvi ar viņu, caur kopīgu kalpošanu Dievs atbild man uz šo lūgšanu. Iespējams, tā ir bijusi patiesākā un svarīgākā lūgšana manā dzīvē. Es katru dienu iepazīstu Dieva žēlastību, dāsnumu, rūpes, mīlestību, gādību. Man trūkst vārdu un pat apzināšanās par to visu. Piedzīvot Dieva iepazīšanu ikdienā caur savu vīru, kopā ar savu vīru. Viņa spēkā, viņa uzticībā, viņa mīlestībā, viņa absolūtā nespēkā. Tas un ne tikai tas nozīmē būt mācītāja sievai, būt Ivara sievai. Piedzīvot Dieva atbildi. Es lūdzu dažas sekundes, Viņš atbild mūža garumā.