LNB Bērnu literatūras centra vadītāja: "Mājās jābūt grāmatām, pat ja tās visas netiek izlasītas"

Bērns ar grāmatu rokās šobrīd izskatās kā no ideālās un daudziem vecākiem ļoti vēlamās pasaules. Diemžēl arvien biežāk starp izvēli – telefons vai grāmata – priekšroka tiek glaudāmajam tālrunim. Tā nav tikai Latvijas tendence, bet problēma, kurai risinājumu meklē visā pasaulē.  

FOTO: Artūrs Ķipsts

Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova

Par Latvijas bērnu lasīšanas ieradumiem un tendencēm “Mammamuntetiem.lv” sarunājas ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāju Silviju Tretjakovu.

Kā šobrīd redzat situāciju Latvijā bērnu lasīšanas jomā?
Vadot lasīšanas veicināšanas programmu “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija”, kas iesaista bērnus no piecu gadu vecuma un kurā var piedalīties līdz pat sirmam vecumam, jo arī vecmāmiņas un vectētiņi ir gaidīti, varam redzēt galvenās tendences. Ik gadu žūrijā darbojas ap 20 000 bērnu, bet mērķgrupa ir ap 200 000 Latvijas skolēnu. Tendences kopumā ir labas, lai gan aktīvi  lasošo bērnu skaits joprojām ir ļoti mazs. Atskaites punkts ir starptautiskie lasīšanas pētījumi PISA, kurā vērtē 15 gadu vecu skolēnu lasīšanas prasmes, un PIRLS, kurā iesaistās 4. klašu skolēni. PISA pētījumi Latvijā pierāda, ka lasīšanas veicināšanas programmai ir nozīme. 2009. gadā, kad kad Latvija piedalījās PISA pētījumā, kur galvenā tēma bija lasītprasme, tikai 2,9 % respondentu 15 gadu vecumā bija ļoti labi lasītāji. Tas bija satriecoši mazs rādītājs.

Kas ir labs lasītājs?
Tas nozīmē spēju pilnībā izmantot tekstu, to atstāstīt, izprast, lietot tajā esošo informāciju, tā ir prasme ātri lasīt, aptvert plašu informācijas apjomu. Laba lasītprasme ļauj bērnam iegūt labāku izglītību, labāk mācīties, vairāk sasniegt.
2020. gada sākumā pasludināja rezultātus par 2018. gadu. Latvijas skaitlis bija audzis līdz 4,8 %. Šis rādītājs joprojām ir ļoti mazs, tomēr labi lasošo skolēnu skaits ir dubultojies. Mums pašiem, kas strādā ar bērnu lasīšanas veicināšanas programmām, vislabākais rādītājs ir tad, kad pie mums uz bibliotēku atnāk jaunie studenti un mēs jautājam, cik no viņiem skolas laikā bija iesaistījušies bērnu lasītāju žūrijā. Ja pirms pieciem gadiem roku pacēla tikai daži, tad tagad no 15 studentu grupas paceļ visi. Tātad tie, kas lasījuši, ir arī studenti.

Tad tendences ir pozitīvas?
Tendence šobrīd, protams, kopumā nav iepriecinoša. Bērniem ir saraustīta uzmanības koncentrācija, viņi ir pieraduši skārienjutīgajos telefonos un planšetēs saņemt ļoti fragmentētu informāciju. Mēs nezinām, kā tas viņus ietekmēs nākotnē. Tā kā esam lielākā valsts bibliotēka, mūsu uzdevums ir panākt, lai bērni lasītu lielus tekstus, tādējādi veicinot atmiņu, iztēli. Svarīgi, lai viņiem ir arī interesanti. Bērni šobrīd ir izteikti vizuālisti, tāpēc lasīšanas programmā liekam komiksus un bilžu grāmatas. Īpaši labi tie patīk puikām.

Situācija citur pasaulē ir līdzīga vai tomēr ir kādi labāki vai vēl sliktāki izņēmumi?
Mūsu bērni nav izņēmums. Visur ir līdzīgi. Tikai atšķirībā no iepriekšējām paaudzēm viņi ir vairāk kosmopolīti nekā viņu vecāki. Bērnu literatūras nodaļu izveidoja 1993. gadā. Toreiz mēs lasījām Lielbritānijā veiktus pētījumus par dažādu literatūras žanru popularitāti citās zemēs. Lielbritānijā bērni ļoti aizrāvās ar raganām, jo tur gan stāsti, gan folklora, gan teātri un filmas bija par šo tematiku. Citās valstīs tādi raganu stāsti nemaz nebija tik populāri. Tad parādījās internets, un tagad vairs tik ļoti nošķirt un pateikt, kas katrā valstī ir populāri, nevar. Mazie bērni, kas lasa, ir kosmopolīti, viņiem nav robežu. Jaunākā paaudze lasa literatūru arī angļu valodā. Viss mainās ļoti strauji.

Mēs esam atmetuši ar roku vecākiem, kas vairs nelasa skaļi priekšā saviem bērniem. Ķeramies klāt bērniem, mācot viņiem kļūt par labiem vecākiem nākotnē.



No kā tad īsti ir atkarīgs, vai mūsu bērni būs lasītāji, turklāt ne tikai prasmīgi teksta lasītāji, bet gan tādi, kas tiešām gūs baudu no lasīšanas?
Ja runājam par lasītprieku, tad ir jārunā par ģimenes vidi. Kopīgās vakara lasīšanas veido bērnos ligzdas atmosfēru. Ir ģimenes, kurās lasīšana ir rituāls, ko ne ar ko citu nevar aizstāt. Kopīga lasīšana veido vidi dziļākām sarunām, jo, pagalmā dauzoties, nerodas iespēja pārrunāt tik daudz svarīgu lietu, kā grāmatu lasot. Tur tiek modelētas situācijas, kādās bērns varētu nokļūt. Vai varbūt viņš par ko tādu ir domājis, bet nav mācējis savu domu noformulēt vārdos. Grāmatā ar dažādām situācijām tas ir aprakstīts. Lasot var iemācīties un uzzināt dažādus svešus un ikdienā nelietotus vārdus. Tas veido lielāku izpratni, ko bērns domā, pēc kā viņš ilgojas. Veidojas tuvība. Kāds no slavenajiem zviedriem reiz teica, ka visciešākās saites vecākiem ar bērniem veidojas tieši lasot.

 



Novērots, ka krīzes brīdis iestājas ap 11 gadu vecumu, kad bērni, kas bijuši patiešām aizrautīgi grāmatu lasītāji, pilnībā pievēršas telefonam. Ko darīt šādās situācijās?
Pusaudziskā protestā bērni var atteikties no lasīšanas, bet, ja ir lasīts iepriekš, tad ir ielikts pats grāmatu lasīšanas vērtību pamats. Ticu, ka vēlākos dzīves gados viņi pie lasīšanas atgriezīsies. Ja cilvēks no tā procesa ir guvis pozitīvas emocijas, viņš to atsāks darīt.
 

Laba lasītprasme ļauj bērnam iegūt labāku izglītību, labāk mācīties, vairāk sasniegt.




Tik optimistiskas vīzijas!
Franču rakstnieks un pedagogs Daniels Penaks ir uzrakstījis esejas par lasīšanu – “Kā romāns”. Viņš strādā ar skolēniem – pusaudžiem – un saka: “Es ieeju klasē, kur sēž piecpadsmitgadnieki nelasītāji. Esmu nolicis uz galda milzīgu kalnu ar klasisko literatūru, kas šiem bērniem ir jāapgūst. Redzu izbailes šo skolēnu acīs... Saku – novāciet to visu. Es jums lasīšu priekšā. Skolēni netic!” Viņš sāk lasīt priekšā, un katrai no šīm grāmatām atrodas savs lasītājs. Viņš vienkārši lasa priekšā romānu pēc romāna. Jo tas ir vienīgais veids, kā šos tīņus ieinteresēt. Pēc tam ir pārrunas, un viņš redz, ka skolēni aiziet no stundas, paņemot līdzi te vienu, te citu romānu.

Tas nozīmē, ka skolotājam ir jābūt nedaudz aktierim? Jā, viņš nevar tā sausi pasniegt un iet pavadā pusaudzim, kas ir nelasītājs. Viņam ir kaut kā jālauž tas ledus.
Šobrīd skolās jau vairs pat neprasa lasīt veselas grāmatas, pietiek tikai ar fragmentiem, kas iekļauti mācību grāmatās.
Tā ir liela, liela kļūda. Pati esmu mācību grāmatu līdzautore mazākajiem bērniem no 4. līdz 6. klasei. Šajās mācību grāmatās likām pēc iespējas visu stāstu. Skatījāmies, kas bērnu žūrijā bija populārs, un likām iekšā mācību programmā, piemēram, visu grāmatu “Miskastes bērns”. Tās klases, kas ir mācījušās pēc tām mācību grāmatām, šīs grāmatas min kā viņiem nozīmīgas. Ļoti svarīgi, lai katram bērnam būtu sava mīļākā bērnības grāmata, kas viņam nozīmē ļoti daudz. Tā ieliek vērtības.

Ja salīdzina Latvijas bērnu lasīšanas iemaņas ar citu valstu skolēnu līmeni, kā izskatās?
Pēc PIRLS, 4. klašu skolēni ir vidējā līmenī 50 pasaules valstu grupā, bet viņi paši domā, ka lasīšana ir grūta, sevi vērtē kritiski un ievieto vien 4. vietā no beigām blakus Āfrikas valstīm. Viņi domā par sevi sliktāk, nekā patiesībā ir. Tas nozīmē, ka skolotājiem bērni ir vairāk jāliela, jāsaka, ka viņi ir labi. To risinām ar nacionālo skaļās lasīšanas sacensību, ko aizsākām 2017. gadā. Piedalās 11–12 gadu veci bērni. Iesaistām tikai šo grupu, jo tad lasītājiem kļūst garlaicīgi lasīt žūrijā, viņi grib izaicinājumus, visi daudzmaz vienādi ir iemācījušies lasīt. Īpaši cenšamies iesaistīt puikas, jo ar viņiem lasīšanas ziņā mums ir daudz sliktāka situācija, viņi lasa sliktāk nekā meitenes. Skaļā lasīšana viņos pamodina sacensības garu, kas puišiem ir ļoti svarīgi.

 

Bērni šobrīd ir izteikti vizuālisti, tāpēc lasīšanas programmā liekam komiksus.

 

Kādēļ tāda skaļā lasīšana vispār ir svarīga?
Jo esam atmetuši ar roku vecākiem, kas vairs nelasa skaļi priekšā saviem bērniem. Ķeramies klāt bērniem, mācot viņiem kļūt par labiem vecākiem nākotnē. Bērni, protams, to nezina, viņiem ir svarīgi citi aspekti. Mēs gribam viņiem ļaut noticēt, ka priekšā lasīšana ir viena forša lieta, un dot pieredzi, ka viņš to ir darījis. Skaļā lasīšana ir aizsākums tam, lai šie bērni saprastu, cik svarīgi ir lasīt priekšā saviem bērniem. Pēc 10–15 gadiem bērni, kas tagad mācās skaļi lasīt, būs jaunie vecāki, kas, cerams, lasīs priekšā saviem bērniem. Citās valstīs tā jau ir ļoti ilga, sena un pārbaudīt metodika. Piemēram, Nīderlandē to izmanto jau vairāk nekā 25 gadus un katru gadu šajā kustībā iesaistās miljons bērnu.

Vai ir arī rezultāti, proti, Nīderlandes bērni lasa vairāk?
Jā, jo atšķirībā no Latvijas bērniem viņu bērni ir par sevi labākās domās. Turklāt skaļie lasītāji iedvesmo citus savas klases biedrus.

 

Vai ir vēl kādas metodes, ko noskatāties no ārzemēm un ieviešat Latvijā?
Ārkārtīgi veiksmīga ir vienas Vācijas pašvaldības pieredze, kas maksā skolēniem par to, ka viņi lasa. Uzskatu, ka jebkura metode un līdzeklis ir pieņemams, lai motivētu lasīt. Sodīt gan ar lasīšanu nevajadzētu, kā to dažreiz vecāki dara. Mēs paši starptautiskās konferencēs dzirdam ļoti daudz komplimentu par bērnu žūriju, ka esam to pacēluši tādā līmenī, ka piedāvājam to arī diasporas centriem. Šobrīd jau 68 šādiem centriem, kur vien ir latvieši. Tā ir viena no efektīvākajām un vienlaikus ļoti vienkāršajām metodēm. Ja bērns Anglijā ir lasījis to pašu grāmatu, ko bērns Latvijā, tad, atbraucot pie vecmammas ciemos uz dzimteni, viņš plauktā redz šo pašu grāmatu, un tas veido kopības un saiknes sajūtu ar Latviju. Protams, ka ārzemēs dzīvojošo latviešu bērnu lasīšanas līmenis kļūst sliktāks, tomēr viņi lasa, izvēlas bilžu grāmatas. Tas ļauj tuvināties latviešu valodai.

Kādas ir vecāku kļūdas, kas nogalina bērnu vēlmi lasīt?
Nicinoša attieksme pret to, ko bērns lasa: “Nu ko tu lasi to nenopietno “Grega dienasgrāmatu”...”. Mūsu bērniem trūkst humora, tāpēc viņi lasa Džefa Kinnija grāmatas. Arī Hariju Poteru var pārlasīt 17 reižu, jo tur ir apbrīnojams fantāzijas un izdomas materiāls, kas ļoti aizrauj. Tur ir draudzība, mīlestība, nodevība... Viss kā reālā dzīvē.

Vienu gadu bērnu žūrijā bijām ielikuši Māra Runguļa grāmatu “Trīs nāves Mārtiņdienā” ar Brektes tumšajām, drūmajām ilustrācijām. Pienāk mamma un saka savam bērnam: “Šo gan nelasi!” Bet bērns, kas šo grāmatu izvēlējies, apgalvo, ka šī ir viņa mīļākā grāmata. Tad nu savas attieksmes reproducēšana uz lasāmo grāmatu ir pilnīgi nepareiza. Savu gaumi nevajag uzspiest. Pieaugušie taču arī palasa kaut ko vieglāku, ne tikai vienmēr izglītojošo vai pilnveidojošo literatūru. Vecākiem vajadzētu darīt tieši otrādi – izlasīt to grāmatu, par ko bērns sajūsminās, lai labāk saprastu savu atvasi.

 



Vēl ir tāda attieksme, kad vecāki ar bērnu atnāk uz bibliotēku un skaļi paziņo: “Ai, mans bērns jau nelasa.” Blakus stāv šis bērns un to par sevi dzird. Mēs bibliotēkā paliekam sarkaniem vaigiem... Šāda attieksme ir pazemojoša un neveicinās vēlmi lasīt. Sakām, lai atstāj to bērnu mums, mēs ieinteresēsim viņu lasīt. Arī skolas un bibliotēkas sadarbība varētu būt labāka. Mūsdienās vairs neder tikai nopirkt grāmatu un ielikt plauktā. Ar grāmatu ir jāstrādā, lai bērns to sāktu lasīt. Ir jābūt pievilcīgam “spēļošanās” posmam, lai noturētu interesi.
Daniels Penaks uzskata, ka pārmērīga tincināšana par izlasīto nav laba, jo pusaudzis necieš atskaitīšanos. Penaks saka: “Viņam ir tiesības klusēt”, jo grāmata dažreiz uzrunā ļoti personiski. Varbūt grāmatā izlasītais ir aizskāris ļoti dziļi, un nav viņam jāizliek sava sirds pat ne labāko draugu, kur nu vēl skolotāju priekšā. Klasesbiedri varbūt nemaz nav tik līdzjūtīgi. Tas varbūt ir labi un interesanti mums – lasīšanas vadītājiem, bet pusaudzim ir tiesības klusēt.
Vēl – bērnu nedrīkst atstāt ar tekstu divatā, ja viņš tikko ir iemācījies savilkt kopā burtus. Tas viņam vēl pagaidām ir pārāk grūts uzdevums. Viņam ir jāpalīdz. Pat pusaudzim var lasīt skaļi priekšā vakaros. Kāpēc gan ne! Tikai “jāatvieno” tīnis no viedierīcēm. Vismaz skolās viedierīces būtu jāaizliedz. Esmu to redzējusi milzīgā klasiskā ģimnāzijā Vācijā, kur jaunieši to uztver normāli un skolā uzturas bez telefoniem. 


Kam ir lielāka atbildība, kam lielāka nozīme, lai bērni un tīņi lasītu, – vecāku piemēram vai interesantākai literatūras programmai skolā?
Bērnam var laimēties visādi. Var laimēties augt ģimenē, kurā literatūra ir cieņā. Var lasīt priekšā jau no vismazākā vecuma, kad bērns vēl nesaprot tekstu, bet skatās bildes. Lai grāmatas forma, smarža, sajūta uz tausti jau ir pazīstama. Lai bērns var atnākt pie mammas vai tēta, ielikt grāmatu rokās un saprast, ka šis būs laiks viņam kopā ar vecāku. Lai šīs izjūtas ir pozitīvas.
Ir ļoti skumji redzēt, ka jaunie vecāki, kas faktiski paši jau ir izauguši ar telefonu, arī divgadniekam to iedod rokās. Bērnam var paveikties aiziet uz skolu, kur ir tāds skolotājs kā Daniels Penaks, kas viņu ieinteresē lasīt. Pēc tam viņš var nonākt vidē, kur cilvēki pulcējas, lai parunātos par grāmatām. Pieauguši cilvēki, dažādu nozaru profesionāļi, kas grib runāt dziļas sarunas par nopietnām tēmām. Joprojām ir cilvēki, kas grib tikties, lai runātu par grāmatām, lai spriestu par literāriem darbiem. Tātad arī attiecībā uz pieaugušu cilvēku iesaisti ir ko darīt.

Kā jums liekas, kas notiks ar latviešu literatūras klasiku? Pat labi lasītāji ar grūtībām uztver smagnējo valodu ar daudzajiem senvārdiem.
Reiz pie mums uz Bērnu literatūras centru atnāca meitene, kurai bija lasīšanas grūtības, un viņai bija jālasa “Lāčplēsis”. Tā meitene lasīja skaļi priekšā, un mana kolēģe bibliotekāre viņai izskaidroja katru vārdu, ko meitene nesaprata. Pārnesa senvārdus uz mūsdienu valodu. Un tā viņas izlasīja visu “Lāčplēsi”... Šobrīd, domāju, ir žēl, ka mēs to visu neierakstījām – tas būtu perfekts mācību materiāls literatūras skolotājiem. Uzskatu, ka nozīme ir metodikai, ar kādu māca literatūru. Ir dažādi paņēmieni.
Zinu, ka Igaunijā pirms vairākiem gadiem izdeva igauņu literatūras  klasiķa Oskara Lutsa  darbu “Pavasaris”. Lai mūsdienu bērni šo darbu saprastu, papildus vēl izdeva grāmatu, kā skaidrot literatūras klasiku mūsdienu lasītājam. Togad šī paskaidrojošā grāmata saņēma balvu kā īpaša literatūras “rozīne”. Tāpat varētu darīt arī mūsu literatūras pasniegšanas metodiķi, piemēram, kad bērniem ir jāapgūst “Sūnu ciema zēni”, tad papildus ir skaidrojošs materiāls. Faktiski ir jābūt īpašai mācīšanas metodikai, kas vēl nav izstrādāta. Latviešu literatūras klasika ir ļoti vērtīga. Ja mēs paši to neizlasīsim un neiepazīsim, neviens cits to arī neizdarīs. Valoda tik skaista... Piemēram, Kārļa Skalbes “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” būtu jāizlasa katram jaunietim. Tās ir jaunības alkas, sapņi, vilšanās, piezemētība, zemās debesis, zupas kausi, kas aizsprausti aiz mākoņiem. Pie valodas ir jāstrādā, ir jācenšas, lai bērns prot izteikties plašāk, skaistāk.


Tas būtu jādara ātri, jo bērni tik ātri aug un paliek bez šīs pieredzes.
Jā, tā ir cīņa arī par finansējumu. Neder, ja to piešķirs pēc desmit gadiem, jo šie bērni jau būs izauguši. Bet nu ir arī pedagogi ar lielo burtu, kas strādā aizrautīgi un veido jēgpilnas sarunas.


Kā jūs redzat, vai ir iespēja kaut kā izmantot gadžetus un ierīces, lai tomēr to lasīšanu veicinātu?
Nav jau tā, ka viņi nelasa, bet dara to citādi. Bērni šobrīd lasa tik daudz kā nekad agrāk, bet neprasiet man, kā gadžetus izmantot lasīšanai. Tagad, kad ir attālinātais darbs, es ienīstu ekrānu. Jā, tagad ir digitālie imigranti jeb digitāli dzimušie. Viņi ir veidoti pilnīgi citādi. Bet bērnam joprojām ir jālasa priekšā, jārunā ar viņu, lai viņam saglabājas atmiņā šie vārdi, ko vēlāk var vajadzēt izmantot. Pirms skolas gaitu sākšanas bērni, kuri ir uzauguši labvēlīgos apstākļos, ir dzirdējuši aptuveni 45 miljonus vārdu (nav runa par dažādiem vārdiem), savukārt, tie, kuri uzauguši sliktos apstākļos – tikai 15 miljonus vārdu. 
Starpība: 30 miljonu vārdu atšķirība. Lasītāji zina daudz, daudz vairāk nekā tie, kam nav lasīts.


Kādas ir jūsu domas par audiogrāmatām? Tā tomēr ir iespēja lielu daļu bērnu literatūras klasikas noklausīties vismaz pirms miega.
Nepelnīti novārtā atstāts medijs, kam ir liela izplatība pasaulē. Protams, ka mēs nevaram salīdzināt milzīgo pieejamo audiogrāmatu tirgu angļu un krievu valodā, jo tas ir arī autortiesību jautājums. Man kā bibliotekārei liekas, ka viss ir jādod bez maksas, bet es arī saprotu izdevniecības, kas iegulda milzīgus resursus šo izdevumu sagatavošanā. Tomēr es ļoti priecājos, ka “Zvaigzne ABC” un dažas citas izdevniecības izdod audiogrāmatas. Nesen iznāca piecas jaunas mūsdienu literatūras grāmatas, kas bija ierunātas. Simtiem grāmatu var noklausīties, darot monotonus darbus mājās vai braucot lielus gabalus.

Bet lasītprasmi jau tas neuzlabos.
Jēga tāpat būs! Šā gada sākumā biju uz Starptautiskās rakstpratības/lasītprasmes asociācijas starptautisko konferenci Tallinas Universitātē, kur bija uzaicināts viens puisis ar disleksiju. Viņš ir veiksmīgs biznesmenis. Stāstīja, cik daudz zināšanu  viņš ir apguvis “YouTube”. Pirmā grāmata, ko viņš izlasīja, bija draudzenes uzdāvinātā “Hot sex”. Tātad ir daudz iespēju visādi izglītoties. Ir jāizmanto visi sensori, kuri var palīdzēt.

Vai tiek domāts arī par bērniem un jauniešiem, kuriem ir lasīšanas grūtības? Tādu paliek arvien vairāk.
Agrāk mēs vienkārši neidentificējām šādus gadījumus. Ja padomju laikos klasē bija bērni, kas netika līdzi mācībām, viņus vienkārši aizsūtīja uz speciālajām skolām. Bet domāju, ka arī šobrīd skolu jomā ir segmentēšana. Ja ir tādi bērni, skolas labprātāk tiek no viņiem vaļā.


Vai jums ir kādi dati, cik daudz bērnu ir ar lasīšanas grūtībām un cik ar nepietiekamām lasīšanas prasmēm?
Īsti nav. Bet mēs redzam, ka, lai bērns kļūtu par labu lasītāju, ir vienkārši jālasa pietiekami daudz un ir jāapgūst lasīšanas tehnika. Katram jēdziens “daudz” var atšķirties, lai var noturēt interesi, var izsekot sižeta līnijai. Pie mums uz bibliotēku nāk bērni, kas te vienkārši pavada brīvo laiku, te viņi socializējas, sarunājas... Arī ielas bērni ienāca, kuriem te bija vienkārši vieta, kur nomierināties, pašķirstīt žurnālus, padauzīties. Austrālijā ir pētījums, ka bērns, kurš aug vidē, kur ir daudz grāmatu apkārt, jau gūst pozitīvu impulsu, kas ietekmē bērna pasaules redzējumu. Pat ja viņš tās visas grāmatas neizlasa, tikai paņem rokās, izlasa virsrakstu vai kaut vai vienu nodaļu, tas vien attīsta bērnu.

Tātad mājās ir jābūt grāmatām?
Jā, pat tad, ja tās grāmatas netiek izlasītas. Vēl ir somu pētījums par bibliotēkas horeogrāfiju. Somu pētnieki bija analizējuši, ar ko atšķiras horeogrāfija skolā no horeogrāfijas bibliotēkā. Piemēram, bērns atnāk uz bibliotēku un uzdod bibliotekāram jautājumu. Bibliotekārs ar viņu pārvietojas pie plaukta un pēta to. Izrādās, ka tur nav īsti tas, ko bērnam vajag, viņi iet pie cita plaukta. Tad bērns paprasa papīru, bibliotekārs neprasa, kāpēc, bet uzreiz iedod. Somu pētnieki secināja, ka tieši bibliotēkā bērnam ir ļoti atbalstoša vide. Skolā šī pieeja, iespējams, unificētāka. Bibliotēkā arī bērnam var veltīt vairāk laika, jo laika trūkums ir šobrīd izplatīta problēma. Tas attiecas arī uz lasīšanu. Daniels Penaks saka, ka lasīšanai veltītais laiks vienmēr ir jānozog. Kam jānozog? Piemēram, pienākumam dzīvot. Galvenais ir vēlēšanās vai gribēšana lasīt, tad nevienam un nekas nestāvēs ceļā izlasīt iepatikušos grāmatu.


Esmu dzirdējusi, ka krievu ģimenēs bērnu izglītībai pievērš pamatīgāku uzmanību. Vai jums ir ziņas, vai krievu ģimenēs bērni lasa vairāk vai mazāk?
Jā, ko līdzīgu esmu dzirdējusi no skolotājiem. Ja mēs, braucot sabiedriskajā transportā, vērojam, kas ir lasītāji, tad redzam, ka elektroniskajās grāmatās “Kindle” formātā vairāk ir teksti krievu valodā. Latviešu valodā vairāk redzam izklaidējošus žurnālus. Līdz ar to bērns redz, ka un ko vecāks lasa.

Kura ir jūsu mīļākā grāmata? Vai visu bērnu literatūru pati arī izlasāt?
Pilnīgi visu bērnu literatūru neizlasu, bet cenšos. Katrā ziņā mēs šeit, Bērnu literatūras centrā, pa visām kopā visu patiešām izlasām. Man patīk gan bērnu, gan jauniešu literatūra. Mana mīļākā lasāmviela ir Daniela Penaka grāmatas, arī sociālās antropoloģijas grāmatas, kas mani interesē. Arī ceļojumu stāsti. Pašlaik lasu Herberta Cukura grāmatu “Mans ceļojums uz Japānu”, kas parāda, kāda būtu varējusi būt Latvija, ja nebūtu šo 50 gadu. Mana bērnības grāmata ir Fēliksa Zaltena “Bembijs”, taču ne Disneja filmas, bet gan 145 lappušu biežā grāmata. Cik ļoti es jutu līdzi Bembijam! Bet es augu ģimenē, kur līdz pusaudža vecumam lasīja priekšā. Mans tēvs bija ārsts, kas iemācīja šīs vērtības.