Mūziķis Shipsea: Man ir jau 36 gadi un gaidu savu pirmdzimto

"Man svarīgs ir siltums un miers. Vēl man ir svarīgi, lai mājās smaržo pēc ēdiena. Tad es jūtos ļoti labi un mājīgi," runājot par mīlestību, ģimeniskumu un mājas sajūtu, intervijā portālam Mammamuntetiem.lv saka drīzumā gaidāmā koncerta “Mīlestības vārdā. 18+” viens no veidotājiem Jānis Šipkēvics jeb Shipsea. Jāņa paša dzīvē šobrīd mīlestība ir pašā centrā – viņš ir apprecējies un gaida savu pirmdzimto bērniņu.

 

 

FOTO: Mammamuntetiem.lv

"Mūsos katrā ir vēlme būt tuvu un sildīt vienam otru. Tikai ikdienas dzīvē tas dažkārt paliek otrā plānā... ," saka Jānis Šipkēvics. Foto: Oļegs Zernovs.

19. novembra vakarā pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas notiks vērienīgs nākamās simtgades pirmais bezmaksas koncerts “Mīlestības vārdā. 18+”. Koncertu, kurā jaunā izpildījumā skanēs jaudīgākās dažādu mūziķu sacerētās mīlestības dziesmas, veido Jānis Šipkēvics ar domubiedriem. 

 

Koncerta “Mīlestības vārdā. 18+” tēma ir mīlestība un nosaukumā ir atsauce uz seksologa Jāņa Zālīša slaveno tāda pat nosaukuma grāmatu. Jūs par mīlestību un attiecībām runāsiet mūzikas valodā, bet kāpēc, tavuprāt, par jūtām, attiecībām vispār ir jārunā?
Tā mēs nonākam līdz jautājumam: kāpēc vispār ir svarīgi runāt? Viens ir tas, ko domājam vai jūtam iekšēji, bet kas cits – to mēģināt formulēt skaļi otram cilvēkam. Ne velti ir radusies psihoterapija – zinātne un tehnika, kas palīdz cilvēkiem gan atrisināt būtiskus jautājumus, gan arī izteikt savas domas, jūtas, emocijas, lai otrs tās sadzirdētu. Šis koncerts aicinās paskatīties droši otram acīs, atmest bailes būt atklātiem un justies droši šeit ar cilvēkiem, kurus mīlam un kuri mīl mūs.  
Koncerta repertuārs un gaisotne, ko mēs vēlamies uzburt, ir tiešs aicinājums atvērties mīlestībai. Mēs esam izvēlējušies dziesmas, kas, mūsuprāt, tiešām iemieso mīlestības manifestu, tās rāda, ka mūsos ir vēlme būt tuvu un sildīt vienam otru. Tikai ikdienas dzīvē tas dažkārt paliek otrā plānā... Tomēr ir labi nonākt pie tā, ka spējam savu nākotni redzēt Latvijā, just sevi kā tautu, kas turpinās. Bet, lai mēs turpinātos, svarīga ir savstarpēja sildīšanās, mums ir jāmīl vienam otru un arī jāmīlējas.

Tu esi teicis – demogrāfija Latvijā ir problēma un par to ir jārunā. Kāpēc, tavuprāt, esam nonākuši līdz tam, ka bērnu Latvijā dzimst pārāk maz?
Dzimstības problēma noteikti pastāv, bet tā noteikti ir saistīta arī ar to, ka latvieši dzimst, bet ne visi vairs Latvijā. Pieļauju, ka mūsu saknes aiziet ārpus Latvijas robežām un, protams, jo tālāk tās stiepjas, jo grūtāk ir saglabāt identitāti, no kuras esam sākušies. 
Bet runājot par mūsu pašu valsti un tiem cilvēkiem, kas izvēlas palikt...  Ir jāapzinās, ka mēs dzīvojam labākos apstākļos, kādi Latvijā jebkad bijuši. Tā ir demagoģija kultivēt viedokli, ka viss ir tikai slikti, ka visi mūs apzog un apmāna. Veicināt šo upura lomu cilvēkos, manuprāt, nav pareizi. Ir viegli tajā ierāpties un bļaut, cik viss slikti. Ja visu vainu noveļam tikai uz ārējiem apstākļiem, mēs izvairāmies no atbildības. 
Tomēr, ja runājam par demogrāfiju, ir vēl cits aspekts. Demogrāfiju noteikti ietekmē tas, ka mūsdienu jaunieši vai cilvēki reproduktīvajā vecumā ļoti pragmatiski pieiet bērnu radīšanas jautājumam – vairums gaida īsto brīdi, kad būs tam gatavi. Tas bieži nozīmē gaidīt, kad visi darbi būs izdarīti, studijas pabeigtas, lieli projekti realizēti un dažādi sapņi piepildīti. 
Man grūti šai jautājumā dot kādus padomus citiem, jo arī es gatavību bērnam sajutu piecpadsmit gadus vēlāk nekā mans tēvs. Salīdzinājumam: manai mammai bija deviņpadsmit, kad es piedzimu. Man šobrīd ir trīsdesmit seši un es tikai pašlaik gaidu savu pirmdzimto. Bet es patiesi nevaru iztēloties, ka būtu spējis deviņpadsmit vai divdesmit gados uzņemties atbildību par vēl vienu cilvēku. 

 

Arī es gatavību bērnam sajutu piecpadsmit gadus vēlāk nekā mans tēvs. Salīdzinājumam: manai mammai bija deviņpadsmit, kad es piedzimu. Man šobrīd ir trīsdesmit seši un es tikai pašlaik gaidu savu pirmdzimto.


Es gan arī nedomāju, ka bērni ir vienīgā dzīves jēga. Ir cilvēki, kuriem ir cita misija. Sievietes nav tikai tam, lai būtu mātes un vīrieši nav tikai tam, lai būtu tēvi. Bērns ir skaists zieds, kas uzplaukst no mums, bet mums ir arī citi uzdevumi. Un ne visiem ir jākļūst par vecākiem.

Kā pie tevis atnāca izjūta: esmu gatavs būt tētis?
Man ļoti grūti to noformulēt, jo nav jau tā, ka manī būtu notikusi pēkšņa revolūcija. Tās ir mazas lietas, sastapti cilvēki, notikumi, kas laika gaitā mani kā cilvēku pakāpeniski ir izmainījuši. Noteikti lomu spēlē attiecības, māju sajūta.

 

Lai parūpētos par bērnu, ir jāspēj uzņemties atbildība. Tu esi teicis: atbildība atbrīvo, nevis savažo.  Ko ar to domāji?
Manuprāt, atbildības izjūta rada neatkarību, lai cik tas pretrunīgi arī neizklausītos. Jo augstāks atbildības līmenis, jo mazāk nobīsties no lieliem izaicinājumiem. Tas tādēļ, ka tu jau spēj lielo izaicinājumu sadalīt mazākos reizinātājos un apsvērt, kā katru no tiem  risināt. 
Bet atbildības izjūta, manuprāt, atnāk brīdī, kad tu spēj ieraudzīt, ka viss, kas tavā dzīvē notiek, ir savstarpēji saistīts. Ja kādreiz esi rīkojies impulsīvi un neesi sapratis, kāpēc vienmēr atduries pret vienu un to pašu iznākumu, tad paraugoties uz savām reakcijām ar mazliet pieaugušāku skatu, tu saproti, ka pats dari visu, lai tieši tāds arī būtu rezultāts. Nereti ir jāspēj ieraudzīt to, ko tu nevēlies redzēt, jāspēj risināt ne pārāk patīkamas lietas, lai nebūtu jānes līdzi mugursoma ar neatrisinātiem jautājumiem un rūgtumu. 
Ja divdesmit gados tev šķiet, ka laiks ir nebeidzama līnija, tad ap trīsdesmit šī izjūta beidzas un tu saproti, ka laiku, kas tev dots, ir vērts izbaudīt. Tāpēc jāiemācās arī pateikt “nē”. Pasakot “nē” tam, ko nevēlies, tu pasaki “jā” kaut kam tev ļoti svarīgam. Nemācēt pateikt “nē”, nozīmē sev šīs iespējas atņemt. Un tas ir jautājums par atbildības uzņemšanos. Katram pašam jāsaprot un jāpieņem lēmums būt vai nebūt vienās vai otrās draudzīgās, romantiskās vai profesionālās attiecībās.

Lai arī tava pirmā laulība bija īsa, ar meiteni, kas kļuva par tavu sievu, kopā bijāt  desmit gadus. Vai tu esi atradis atbildi, kāpēc mīlestība beidzas? Un vai izdzīvotā pieredze var palīdzēt nākamās attiecības veidot veiksmīgākas?
Es nemācēšu atbildēt par to, kāpēc mīlestība beidzas. Mēs ar Leldi vienkārši sapratām, ka esam izdzīvojuši mūsu kopīgo laiku. Mēs pavadījām vienu skaistu dzīves posmu, bet tālāk sākās jauns posms. Mana otrā laulība noteikti nebija kā pretteikums pirmajai. Tas atkal bija jauns etaps dzīvē. 
Ir cilvēki, kas pēc šķiršanās nespēj sarunāties vai uzturēties vienā telpā, bet tas noteikti nav mans un Leldes gadījums. Mēs joprojām esam tuvi draugi, ļoti atbalstoši un mīloši cilvēki. Šai ziņā nekas nav mainījies.

 

Ir cilvēki, kas pēc šķiršanās nespēj sarunāties vai uzturēties vienā telpā, bet tas noteikti nav mans un Leldes gadījums. Mēs joprojām esam tuvi draugi, ļoti atbalstoši un mīloši cilvēki. Šai ziņā nekas nav mainījies.

Reklāma
Reklāma


Cita lieta, ka katram dzīves vai personības attīstības posmam ir paredzēts kāds cilvēks, ar kuru kopā veikt dzīves ceļojumu. Laimīgi ir tie pāri, kuri šiem posmiem mainoties, spēj to turpināt kopā. Bet mēs tik reti sastopam šādus pārus! Ir vajadzīga milzīga gudrība un liela Dieva svētība, lai tā notiktu. Bet no savas pieredzes varu teikt: ne vienmēr tas ir iespējams un ne vienmēr tas ir arī nepieciešams. Ir kādi lielāki spēki, kas konkrētajā dzīves posmā mums ļauj vai pat liek sastapt konkrētos cilvēkus, kas mums palīdz izkuģot cauri dažādām pieredzēm, iemācīties un attīstīt sevī ko jaunu. Vairums cilvēku piedzīvo pusaudžu gadu mīlestību, tad jaunības mīlestību, brieduma mīlestību un vecumdienu mīlestību – tās ir tik dažādas mīlestības formas. Kā jau teicu – laimīgi tie pāri, kuri kopā izdzīvo visas šīs mīlestības, bet ne visiem tas izdodas. 

Bet kā tu pašlaik raugies uz attiecībām – jūs ar sievu gaidāt bērniņu un ir skaidrs, ka jebkuram bērnam vecāku iespējamā šķiršanās ir trauma.
Es varu runāt tikai par šo brīdi, kas man ir, es nevaru izteikt vispārinātus apgalvojumus par nākotni. Par šo brīdi varu teikt, ka jūtos mierīgs, laimīgs un drošībā. No otras puses – ja cilvēki spētu par bērniem sākt domāt tikai tad, kad viņi jūtas pārliecināti, ka nekādi satricinājumi viņu dzīvē turpmāk nekad vairs nebūs, cilvēki vispār neradītu bērnus. Es domāju, ka ir jāļaujas ticībai, ka kāds tevi sargā un, ka viss notiks tā, kā tam ir jānotiek.

Kāpēc tev bija svarīgi apprecēties otrreiz?
Es atkal gribētu atgriezties pie koncerta idejas: mūsdienu cilvēks ir attīstījis augstu spriestspēju un viņa domāšanas process ir jaudīgs, bet ļoti būtiski ir arī ļauties sajūtām,  impulsam, kas rodas no katra saklausītas sirdsbalss. Tā nereti pasaka priekšā, ko tu patiešām vēlies. Ir svarīgi visus jautājumus neizsvērt ar prātu, bet ļauties sajūtai. Pamosties no rīta un doties uz dabas takām Igaunijā, radīt bērnus, apprecēties vai saprast, ka tavs īstais aicinājums ir kas cits, nekā iepriekš esi domājis. Tie ir impulsi, kam jāklausa. Pretējā gadījumā vari attapties ar atklāsmi, ka esi nodzīvojis ne savu dzīvi. Jo prāts lielā mērā atspoguļo citu cilvēku viedokļus, ne mūsu pašu vēlmes. 

Pirmie cilvēki, kurus iemīlam, ir mūsu vecāki. Taču pieaugot mēs viņus ieraugām kā reālus cilvēkus ar katra varēšanu un nevarēšanu. Ar ko tev ir bijis jāsamierinās, kas tev ir bijis jāizprot, domājot par savu bērnību un saviem vecākiem?
Es esmu jau tajā pieaugušā cilvēka fāzē, kad, domājot par vecākiem, visu spēju izskaidrot un saprast. Ņemot vērā to, cik agrs bērns es saviem vecākiem biju, domāju, ka viņi ar saviem uzdevumiem ir tikuši galā izcili. Protams, laiki ir bijuši dažādi – agrākā jaunībā es varēju atrast daudz iemeslus, lai teiktu, ka viņiem vajadzēja darīt tā vai šitā, respektīvi, savādāk. Arī manu vecāku šķiršanās ir atstājusi savas pēdas, tomēr tās ir dziedējamas. Acīmredzot, tā ir bijusi mana neizbēgama pieredze. Atklāti sakot, es nedomāju, ka vecākiem par visām varītēm ir obligāti jāpaliek kopā. Dažkārt cilvēkiem ir labāk būt šķirtiem, lai gan bērniem tas, protams, ir sāpīgi.

 

Nedomāju, ka vecākiem par visām varītēm ir obligāti jāpaliek kopā. Dažkārt cilvēkiem ir labāk būt šķirtiem, lai gan bērniem tas, protams, ir sāpīgi.


Mani vecāki kā mamma un tētis ir ļoti mīloši. Tas ir tas svarīgākais. To es vēlētos paņemt līdzi arī attiecībās ar savu bērniņu. Beznosacījumu mīlestību esmu izjutis arī no savām vecmāmiņām, īpaši no omītes, kura mani lielā mērā audzināja, jo mani vecāki bija ļoti jauni un viņiem bija daudz dažādu lietu, kas tajā vecumā ir jāpaspēj izdarīt. 
Vectētiņus es ļoti maz piedzīvoju. Abas manas vecmāmiņas aizgāja pagājušajā gadā un es domāju, ka ļoti daudz manī ir tieši no viņām. Par to man ir skumji, ka viņas nesagaidīja savu mazmazbērnu, par kuru būtu ļoti priecājušās.
Bet domājot par savu gaidāmo bērniņu, es gribētu, lai jebkura mana darbība, solis, vārds vai padoms būtu izteikts mīlestības vārdā.

Koncertā skatuve būs veidota kā mājoklis. Kas tev ir nepieciešams, lai tu savās mājās gribētu atgriezties? 
Man svarīgs ir siltums un miers. Vēl man ir svarīgi, lai mājās smaržo pēc ēdiena. Tad es jūtos ļoti labi un mājīgi. 

 

 

Koncerta "Mīlestības vārdā" skatuves vizualizācija.

 

Par koncertu “Mīlestības vārdā. 18+”
19. novembrī, plkst. 18.30 pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas notiks nākamās simtgades pirmais koncerts “Mīlestības vārdā. 18+”. Koncerts, kuru veido Shipsea un Gatis Mūrnieks ar domubiedriem, ir mīlestības manifests nākotnei no Alises Jostes, Armanda Birkena, grupas “Cosmos”, Eduarda Jansona, Eremija Sējāna, Evijas Vēberes,  grupas “Instrumenti”, Kārļa Josta, Loretes Mednes, Matīsa Čudara, Miķeļa Putniņa, Reiņa Sējāna, Renāra Kaupera, Robertas Kumsāres, Rūdolfa Dankfelda un citiem mūziķiem.

“Mīlestības vārdā. 18+” ir mūziķu veltījums vienaudžiem, izpildot 18 tautā iemīļotas dziesmas jaunā skanējumā – no “Turaidas Rozes” līdz “Pērkonam”, no “Jauna Mēness” līdz “Čikāgas piecīšiem”. Pēc koncerta radošās komandas domām, izvēlētais repertuārs ir jaudīgākais mīlas un degsmes apliecinājums, kura pamats radies 80. un 90. gados. Savukārt notikuma dramaturģiskais kodols būs astoņas mīlestības vēstules. Uz īpaši izstrādātas koka brīvdabas skatuves dziesmas un vēstules interpretēs mūziķi, kuri veidos Latvijas nākotnes skanējumu.

Mīlestība kā brīvības – neatkarīgas valsts lielākās vērtības – izpausme ir koncerta “Mīlestības vārdā. 18+” vadmotīvs. Koncerta skatuve tiks veidota kā mājoklis, koka konstrukcija, uz kuras skatuves uzstāsies mūziķi kā bērzu koki – kā meijas telpā, kā mājas svētība, asociatīvi radot vidi, kur justies kā mājās, būt mīlētam, brīvam un ļaujot ikvienam koncerta skatītājam piedzīvot visu, kas šajā mājā notiek – atkailināšanos, romantiku, ilgas un, protams, mīlestību.

Pasākumā bezmaksas ieeja.

Plašāka informācija pieejama šeit.

Foto: Oļegs Zernovs un Gatis Mūrnieks