Kā strīdu un konfliktu risināšanā palīdz mediācija

Ir radies vai ieildzis strīds? Vēlaties to beidzot atrisināt, taču nezināt, kā? Tiesas process var būt sarežģīts un ilgs? Mediācija? Īsti nav saprotams, ko tā var dot, kā tā notiek? Kādos strīdos ir iespējams izmantot mediāciju? Vai mediācija ir iespējama, ja ir bijusi emocionāla vai fiziska vardarbība starp strīda pusēm? Vai mediācija ir iespējama, ja otra strīda puse nedzīvo Latvijā?

FOTO: Shutterstock.com

Neviens nedrīkst piespiest vienu no strīda pusēm doties uz mediāciju.

Baiba Strupiša, sertificēta mediatore, investīciju juriste un koučs, un Evija Kļave, sertificēta mediatore un politikas analītiķe, sniedz atbildes uz šiem un citiem jautājumiem, iesaistot arī savas kolēģes, lai parādītu, cik daudzpusīgas ir mediācijas iespējas un cik dažādi ir paši mediatori. 

Mediācija ir saruna, kurai ir noteikta kārtība un mērķis – veicināt savstarpējo sapratni, radot augsni jauniem risinājumiem. Parasti, kad esam ierauti strīdā, šķiet, ka esam bezizejas situācijā. Mediatoru darba pieredze ir parādījusi, ka risinājums ir vienmēr. Ir pat tāds teiciens, ka katrai bezizejai ir vismaz divas izejas. Mediācijā cilvēki ierauga gan šīs divas izejas, gan vēl citas. Mediācijas struktūra balstās cilvēka psiholoģijā un dziļā izpratnē par cilvēka smadzeņu darbību – ir noteikta secība un pieeja, kas ļauj cilvēkam no cīņas (uzbrukuma un aizstāvēšanās pozīcijas) pāriet sadarbības pozīcijā. Kā tas notiek? 

Katrai bezizejai ir vismaz divas izejas. Mediācijā cilvēki ierauga gan šīs divas izejas, gan vēl citas. 


Pirmkārt, mediators rada drošu vidi katrai no pusēm un sarunai kopumā – gan fiziskā un telpas ziņā, gan psiholoģiski. Otrkārt, mediators noskaidro visus konflikta aspektus, tēmas, iesaistītās personas un to prasības. Parasti tas ir plašāks jautājumu loks nekā, piemēram, tiesas izvērtēšanai nodotie. Treškārt, mediators veicina katra cilvēka iekšējo apzināšanos par to, kas notiek apkārt un ar otru cilvēku un kas notiek ar viņu pašu. 

Mediācijas laikā visi iesaistītie ierauga gan savu motivāciju, gan savas paslēptās vajadzības, jo īpaši psiholoģiska rakstura, piemēram, vajadzību pēc atzinības un piedošanas, vēlmi būt labam vecākam. Katrai šādai vajadzībai ir iespējamas konkrētas darbības to piepildīšanai. 

Ceturtkārt, mediators veicina cilvēkos atvēršanos, paskatīšanos “ārpus rāmja”. Caur attieksmes maiņu, kad ir ieraudzīts, ka otram arī sāp un ka otrs vecāks, piemēram, arī vēlas tikai to labāko bērnam, notiek konflikta transformācija un risinājumi dažkārt paši lec acīs – kā sēnes pēc lietus. Tad vien mediācijas noslēgumā atliek pārbaudīt, vai visām vajadzībām ir atrasti risinājumi, kuriem piekrīt katrs strīdā iesaistītais, un noslēgt vienošanos.

Parasti ir pārsteigums par to, ka mediācijas vienošanos ļoti bieži noformē kā vienkāršu vienošanos – vai tad tādu vienkāršu papīru kāds pildīs? Jā! Jo šī ir vienošanās, ko radījis tas cilvēks, kuram konkrētais pienākums būs jāpilda. Protams, vienošanos par risinājumiem var sastādīt arī pie notāra un jau iesāktu tiesvedību gadījumā – kā tiesas apstiprinātu mierizlīgumu.

Kā tas var būt, ka viss tik gludi un reizē neierasti var mainīties? To nodrošina ar likumu noteiktie mediācijas pamatprincipi – konfidencialitāte, brīvprātība, pušu vienlīdzība un sadarbība un mediatora neitralitāte un objektivitāte. Jau pirmajā sarunā uzzinātais, pat pirms līguma slēgšanas ar mediatoru, no mediatora puses ir konfidenciāls. Kad puses ir uzsākušas mediāciju, arī viņām ir pienākums neizpaust uz āru mediācijas ietvaros uzzināto un apspriesto.

Brīvprātība dod katrai pusei iespēju kontrolēt to, kas notiek un to, par ko tiek noslēgta vienošanās. Nevienu nevar piespiest piedalīties mediācijā, katram ir absolūta brīvība izstāties no mediācijas jebkurā brīdī, kā arī noteikt, kāds būs situācijas risinājums. Mediācijas risinājums ir tāds risinājums, kuram visos aspektos piekrīt abas puses. Ja kāda puse kaut kam nepiekrīt, tad tas nav risinājums mediācijas izpratnē.
Pušu sadarbības princips pēc būtības ir pušu attieksmes jautājums, kurš pamazām uzplaukst mediācijas laikā. Mediators, dodot pusēm līdzvērtīgas iespējas runāt un meklēt risinājumus, izlīdzsvarojot pušu sākotnējo nevienlīdzību, palīdz mainīt attieksmi un iesaistīties. Visbeidzot, mediatora attieksme pret situāciju un strīda pusēm ir viens no galvenajiem instrumentiem – neitrāla, nevērtējoša, objektīva, visaptveroša, pieņemoša, empātiska attieksme, bet vienlaikus noturot pušu uzmanības centrā tos aspektus, kuri tiek apskatīti konkrētajā mediācijas brīdī. 

 

Nevienu nevar piespiest piedalīties mediācijā, katram ir absolūta brīvība izstāties no mediācijas jebkurā brīdī, kā arī noteikt, kāds būs situācijas risinājums. 

Reklāma
Reklāma

 


Iespēja risināt strīdīgus jautājumus mediācijas ceļā kļūst arvien pieejamāka neatkarīgi no cilvēku dzīves vietas, ikdienā lietotās valodas, vēlmes un iespējas tikties kopā, atsevišķi, klātienē vai attālināti. Mediatoru izvēle ir ļoti plaša atkarībā no tā, par ko ir strīds – par saskarsmi ar bērniem, mantojuma vai īpašuma sadali, atbrīvošanu no darba, laulības šķiršanu, mājas celtniecību vai jebkāda līguma izpildi. Mediatoru vidū ir juristi, zvērināti advokāti, pedagogi, ekonomisti, finansisti, psihologi, cilvēkresursu vadības speciālisti, pētnieki un bērnu tiesību speciālisti. 

Strīdu risināšanas sarunas Latvijas mediatori var vadīt gan latviešu, krievu un angļu valodās, gan arī retāk lietotās valodās, kā piemēram, vācu, franču vai spāņu, kas ir īpaši svarīgi tajos gadījumos, kad ir radušies t.s. pārrobežu strīdi. Šādu strīdu risināšanu mediācijas ceļā pieejamu padara dažādās attālinātās saziņas iespējas. Antra Duntava, sertificēta mediatore un finansiste, vērš uzmanību uz to, ka priekšstats, ka īsta mediācija var notikt tikai klātienē, ir pagātne. Drošu, neitrālu un konfidenciālu vidi iespējams radīt arī izmantojot tehnoloģiju nodrošināto attālināto saziņu. Ja līdz šim attālināti notika, galvenokārt, pārrobežu mediācijas, kurās katra puse pastāvīgi uzturējās citā valstī, tad šobrīd arī divi rīdzinieki var tikties attālinātā mediācijā. Mediācija var notikt arī starp diviem vecākiem, vienas valsts pilsoņiem, kuri kādu laiku bija pārcēlušies dzīvot uz citu valsti, pēcāk viens no viņiem ir nolēmis atgriezties Latvijā, iespējams, pat pārtraukt savas attiecības, un rodas jautājums, kur turpmāk dzīvos pāra kopīgie bērni. Ja pašu spēkiem neizdodas par to vienoties, to ir iespēja risināt attālinātās pārrobežu mediācijas ceļā. 

Neraugoties uz pārrobežu mediācijas pieejamību, Latvijas mediatoru prakse rāda, ka šādas mediācijas notiek salīdzinoši reti. 2020. gadā valsts atbalstītās programmas “Mediācija ģimenes strīdos”, kuras ietvaros pusēm ir pieejamas piecas bezmaksas mediācijas sesijas, kopumā bija sešas starpvalstu jeb pārrobežas mediācijas un četras starpkultūru mediācijas, kas nozīmē, ka abas puses dzīvo Latvijā, bet vienas puses izcelsmes valsts ir cita, piemēram, Francija vai Vācija. Dana Rone, sertificēta mediatore un zvērināta advokāte, mazo pārrobežu mediāciju gadījumu skaitu skaidro ar paaugstinātu pušu apdraudētības sajūtu, kas, savukārt, rada vajadzību pēc stingra tiesas nolēmuma strīda jautājumos. Ierastā prakse ir šādus strīdus risināt tiesas ceļā, iesaistot pušu juridiskos pārstāvjus, kas pārzina katras valsts specifiskās tiesību normas. Taču strīda risināšana šādā veidā, kā atzīst arī paši klienti, rada ievērojamas izmaksas un prasa ļoti daudz laika. Danas Rones pieredzē pārrobežu ģimenes strīdi tiesvedības ceļā tiek risināti ilgāk kā gadu. Ja izdodas tiesvedību noslēgt gada laikā, tas ir ātrs procesa rezultāts. Turppretī ģimenes mediācijas vidēji ilgst divus līdz trīs mēnešus. 

Pēdējā laikā īpaši aktualizējies sabiedrībā ir jautājums par vardarbību attiecībās un ģimenēs. Mediatori arvien biežāk sastopas ar jautājumu, vai mediācija ir iespējama strīdos ar emocionālas vai fiziskas vardarbības pazīmēm. Sertificēta mediatore un juriste Kristīne Dārzniece, daloties savā ilggadīgajā pieredzē, atklāj, ka viņas redzeslokā regulāri nonāk gadījumi, kad vienai no pusēm ir noteikta pagaidu aizsardzība pret otru pusi, kas var ietvert dažāda veida aizliegumus, t.sk. arī tikties. Tomēr ne vienmēr tas nozīmē, ka mediācija nav iespējama. 

Mediācija kā strīdu risināšanas veida būtība ietver virkni elementus, kas kalpo par pušu drošības garantu. Neviens nedrīkst piespiest vienu no strīda pusēm doties uz mediāciju. Ne vienmēr gan puses informē mediatoru par vardarbību attiecībās, tā var atklāties tikai mediācijas procesā. Gadījumos, kad mediatora rīcībā ir šāda informācija, viņš vispirms pārrunā dalību mediācijā ar katru pusi individuālā sarunā, pārliecinoties, ka tās lēmums par dalību mediācijā ir brīvprātīgs. Ja puses piekrīt mediācijai, bet vienlaikus nevēlas tikties kopā, mediators organizē inidividuālas tikšanās ar katru pusi. Bez tam ir iespējama arī attālināta mediācija. Mediators mediācijas laikā vēro katras puses rīcību, teikto, ķermeņa valodu un emocionālās izpausmes, kā arī profesionāli vada sarunu, nepakļaujot puses atkārtotai vardarbībai. Kristīnes Dārzniece uzsver, ka mediācijas vienīgais rezultāts nav tikai pušu vienošanās, tā ir arī iespēja atjaunot pušu savstarpējo komunikāciju, piemēram, starp vecākiem: “Mediācija atklāj krustpunktus, par ko vecāki vēlas un spēj runāt, palīdz aizvest viņus no cīņas pozīcijām uz līdzvērtīgu sadarbību, no kā, savukārt, lielākie ieguvēji ir bērni”.

Uz jautājumu, kādu labumu no mediācijas gūst bērns, Lelde Kāpiņa, sertificēta mediatore un sistēmiskā ģimenes psihoterapeite, atgādina, ka bērni apzināti vai neapzināti uzņemas atbildību, pat vainu, par to, kas notiek vecāku starpā: “Bērnu izpratnē visa pasaule griežas ap viņiem, un tāpēc viņu uztverē viņi ir radījuši nesaskaņas starp vecākiem. Dzīvošana vecāku savstarpēja kara apstākļos bērniem rada nedrošības sajūtu, kas izpaužas viņu uzvedībā, pašsajūtā un pat slimībā. Ja vecāki, kas ir katra bērna drošais pamats, savā starpā cīnās, bērnam rodas slīkšanas sajūta”. Tāpēc mediācija starp vecākiem bērnam var kļūt par ceļu, kā atgūt drošo pamatu – gudrus, stiprus, par sevi pārliecinātus vecākus. 

Ģimenes strīdos mediācija jau kļūst par tradīciju, arvien biežāk cilvēki to izvēlas darba, dažādu saistību, pat kaimiņu starpā radušos strīdu risināšanai. Arī biznesa vide pārliecinās par mediācijas efektivitāti, kas ļauj ātri atrisināt strīdus un pievērsties biznesa attīstībai. Taču mediācija nav tikai strīdu risināšanas pakalpojums, jo tās principus var pielietot plašāk. Tie ļauj mums attīstīt sarunu un diskusiju kultūru ikdienas dzīvē, kas nozīmē prasmi uzklausīt, sadzirdēt, pieņemt atšķirīgo un izprast savas un citu intereses, lai tālāk vienotos par labāko iespējamo risinājumu. 
Raksta autores: Sertificētu mediatoru padomes priekšsēdētāja Evija Kļava 
un Sertificētu mediatoru padomes locekle Baibas Strupišas