Kāda māte tu esi? Jeb kā klasificēt toksiskās mātes

Meita, kas bērnībā nav saņēmusi pietiekami mātes mīlestību, rūpes un uzmanību, pieaugusi saskaras ar dažādām psiholoģiskām problēmām. Zems pašvērtējums, pašpārliecinātības trūkums, noslēgtība – tas viss veido dažādus negatīvus psiholoģiskus uzvedības paternus un stereotipus, kas, savukārt, ierobežo sievieti savas identitātes realizēšanā. Piemēram, sieviete nav spējīga veidot tuvas attiecības ar cilvēkiem, visbiežāk ar vīriešiem.

FOTO: Shutterstock.com

Neveiksmīgas attiecības cilvēku starpā tiek sauktas arī par "toksiskām".

Psychologytoday.com par to, kā attiecības ar māti ietekmē meitas paštēlu un attiecības dzīvē.


Kādu vēstījumu tad saņem meitas, kuru mātes nav bijušas spējīgas izrādīt savu mīlestību? Un kādu svarīgu informāciju saviem bērniem nodod mīlošas mātes? Mātes emocionāli-komfortablo empātisko vēstījumu verbāli varētu izteikt šādā formulā: „Tu esi tas, kas tu esi. Tu esi tas, ko tu jūti. Tu vari būt sīks un neaizsargāts, jo esi vēl bērns.”

Šādu pieeju attiecībās ar bērniem piedāvā izmantot amerikāņu rakstniece Džudīte Viorsta (Judith Viorst). Meitas, kuras nav saņēmušas mātes mīlestību, sadzird pavisam citu vēstījumu un gūst pilnīgi pretēju mācību. 

Mātes negatīvajai ietekmei var būt dažādas psiholoģiskās nokrāsas.

Grāmatas "Nemīlošās Mātes. Pāridarījuma Pārvarēšana" (Mean Mothers: Overcoming the Legacy of Hurt) autore Pega Strīpa (Ped Streep) izdala 8 tipus, kā klasificēt toksiskas mātes.

Atpazīstot un izprotot, kādam tipam pieder viņas māte, sieviete var apzināties problēmu un sākt darbu ar sāpīgo bērnības pieredzi.  Šie tipi, protams, viens otru neizslēdz, vienai un tai pašai mātei šīs rakstura īpašības var pārklāties. Viņa, piemēram, reizēm var būt noraidoša, agresīva, neuzticama un patmīlīga. 


Noraidošā māte
Šādas mātes neievēro vai nenovērtē savu bērnu sasniegumus. Šādas attieksmes rezultātā meitas pašas sāk nenovērtēt savus sasniegumus, jo bērni tic saviem vecākiem un nekritiski pieņem to vēstījumus. Noraidošas mātes meitas apšauba savu emociju vērtību.

Viņas jūt, ka nav pelnījušas uzmanību, šaubās par sevi un atrodas nemitīgos mīlestības un savu vērtību atzīšanas meklējumos. Noraidošas mātes vienmēr zina, kas viņu bērniem ir labākais, tāpēc neuzskata par vajadzīgu viņiem pajautāt, ko tie vēlas pusdienās, vai patīk apģērbs, kas nopirkts bez viņu dalības, vai viņi vispār vēlas doties uz vasaras nometni. Saprotams, ka tik smalkas lietas kā bērna domas vai jūtas, viņas nemaz nesatrauc. 

Bieži vien bērna jūtu noraidījums pāriet to pilnīgā noliegumā. Cilvēks pēc savas būtības tiecas meklēt tuvību ar māti, un šī vajadzība nemazinās arī tad, ja māte ir noraidoša attiecībā pret bērna jūtām. Šādas meitas nemitīgi uzdod jautājumus: „Mammu, kāpēc tu mani nemīli?”, „Kāpēc tu mani ignorē?”, „Kāpēc tev nemaz nav svarīgi tas, ko es jūtu?”. 

Viņas ieslīgst ilūzijā – ja es izdarīšu ko labu (piemēram, dabūšu skolā labu atzīmi vai uzvarēšu konkursā), mamma to noteikti novērtēs un es beidzot saņemšu ilgi gaidīto mātes mīlestību. Bet atbilde šiem nebeidzamajiem mēģinājumiem diemžēl ir arī tālāks mātes noraidījums un meitas sasniegumu nenovērtēšana.


Savā ziņā šāda uzvedība ir vēl viens bērna jūtu noraidījuma veids. Šādas mātes cenšas kontrolēt un ietekmēt visas savas meitas dzīves puses, nerēķinoties ar bērna izvēli. Tādējādi viņas savā meitā kultivē bezpalīdzības un neaizsargātības sajūtu. Mātes, protams, uzskata, ka rīkojas vienīgi savu bērnu interesēs. Vēstījums, ko saņem kontrolējošas mātes meita: „Tu neproti pieņemt patstāvīgu lēmumu, tu neesi adekvāta, tev nevar uzticēties, bez manis tu ne uz ko neesi spējīga.”
 

 

Konstrolējošā māte
Raugoties no evolūcijas viedokļa, visi bērni paļaujas uz savu māti. Emocionāli nesasniedzamas mātes, kuras nespēj izrādīt bērnam savas jūtas, šo mehānismu bloķē. Šādas mātes atklāti nedemonstrē savu agresiju attiecībā pret bērnu, tomēr izturas atturīgi. Turklāt, attieksme pret citu bērnu var būt pilnīgi pretēja, kas meitu, kura nespēj saņemt vajadzīgo mātes mīlestību, vēl vairāk traumē. Šāda attieksme izpaužas kā fiziska kontakta trūkums, māte neapskauj un nemierina bērnu, kad viņš raud, vissliktākajā gadījumā – atstāj bērnu vienu vārda tiešā nozīmē. Bērni, kurus vecāki pametuši, visu mūžu uzdod jautājumus: „Ko es izdarīju ne tā? Kāpēc mamma negribēja, lai es būtu viņai līdzās?”. Nespēja emocionāli pieskarties vecākam bērnos rada atkarību no citiem cilvēkiem un nebeidzamu kāri pēc tuvām attiecībām.

 

Šāda attieksme izpaužas kā fiziska kontakta trūkums, māte neapskauj un nemierina bērnu, kad viņš raud, vissliktākajā gadījumā – atstāj bērnu vienu vārda tiešā nozīmē. 


Simbiotiskā māte 
Emocionālā simbioze – tā ir neveselīga divu cilvēku saplūšana attiecībās. Iepriekšējā gadījumā apskatījām attiecības, kurās māte distancējas no sava bērna. Simbiotiskā uzvedība ir pilnīgi pretēja – kad māte neredz robežas starp sevi un savu bērnu. Šādas attiecības bērnam kļūst smacējošas, jo katram cilvēkam ir nepieciešama sava personīgā telpa. Tādas mātes dzīvo uz bērnu sasniegumu rēķina, viņām nav savas dzīves ārpus ģimenes. Pret bērniem viņas izvirza paaugstinātas prasības, jo bērnu sasniegumi ir mātes pašas panākumu rādītāji. Bērniem, savukārt, tiek liegta brīvība, kas nepieciešama personības attīstībai. Viņi bieži vien paliek infantili, un māti tas, protams, nemaz neapbēdina, jo bērniem viņa vienmēr ir vajadzīga.

Reklāma
Reklāma


Agresīvā māte 
Māte, kura atklāti demonstrē savu agresiju, nespēj sev atzīt, ka var būt nežēlīga attiecībā pret savu meitu. Tādas mātes ļoti uzmanīgi izturas pret to, kā izskatās apkārtējo acīs. Agresija pret bērnu var izpausties fiziskā vai emocionālā vardarbībā, agresīvas mātes pastāvīgi kritizē savas meitas, bieži izjūt pret viņām skaudību, reizēm pat cenšas sacensties pašas ar savu bērnu. Agresīvas mātes bērni bieži domā, ka viņi paši pie visa ir vainīgi, jo ir izprovocējuši šādu agresiju. Savukārt mātes uzticamais ierocis ir centieni agresijā vainot bērnu un kaunināt. Agresīvas mātes racionalizē savu uzvedību, pārliecinot sevi, ka šāda stingrība ir nepieciešama, lai labotu meitas uzvedības un rakstura defektus.
 

 

Mātes uzvedības modelis tiek nodots no paaudzes paaudzē, no mātes meitai. Tāpēc nevar vainot māti tajā, ka viņa veido toksiskas attiecības ar savu bērnu, jo zemapziņā viņa atstrādā no savas mātes aizgūtos modeļus.

 

Neuzticamā māte
Neuzticamas mātes raksturo nestabila uzvedība, bērns nekad skaidri nezina, ar ko viņam šodien būs jārunā: ar ‘slikto’ mammu vai ‘labo’. Šodien māte metas virsū ar nebeidzamu kritiku, rīt viņa var būt pilnīgi mierīga, pat sirsnīga. Attiecību priekšstatu bērnam veido tas, kā pret viņu izturas vecāki. Šādas mātes bērns saņem vēstījumu, ka attiecības ir nestabilas, reizēm pat bīstamas, jo bērns taču nekad nezina, ko viņam sagaidīt, un viņam nav priekšstata par stabilu un uzticamu pieķeršanos.


Patmīlīgā māte
Narciskā māte. Ja šādas mātes savus bērnus arī ievēro, tad vienīgi kā savu personīgo turpinājumu. Viņām ir ļoti svarīgi, kā tās izskatās citu cilvēku acīs. Neviena narciskā māte tajā, protams, neatzīsies, bet viņas saikne ar bērnu ir virspusēja, jo uzmanības centrā vienmēr ir pašas personība. No malas skatoties, viss šķiet pilnīgi ideāli: šādas mātes ir ļoti pievilcīgas un apburošas, viņām ir jauka un tīra māja, daudzām piemīt visdažādākie talanti. Narciskas mātes meita visbiežāk spēlē Pelnrušķītes lomu. Starp citu, Brāļu Grimmu pasakas sākotnējā versijā nebija nekādas ļaunās pamātes, bija tikai ļaunā māte.

 


Nepieaugusī māte
Šī situācija ir lomu maiņa, kad meita no agras bērnības kļūst par mūžīgo palīgu, auklīti vai pat pašas mātes māti. Tas bieži vien notiek, kad bērns mātei piedzimst ļoti agri vai kad viņai ir daudz bērnu, bet pati netiek ar tiem galā. Bieži vien tāds ir daudzbērnu ģimenēs augošo vecāko bērnu liktenis, kuriem jārūpējas par jaunākajiem brāļiem un māsām un kuri līdz ar to nesaņem vajadzīgās rūpes attiecībā pret sevi. Šādi bērni bieži vien paziņo, ka viņiem nebija bērnības, bet māte drīzāk tika uztverta kā draudzene, nevis vecāks. Auklītes lomu saviem brāļiem un māsām bieži vien spēlē arī alkoholiķu vai to sieviešu meitas, kuras cieš no neārstētas depresijas. Nepieaugušas mātes var savus bērnus mīlēt no visas sirds, bet viņas nav spējīgas par tiem rūpēties.

Jaunā māmiņa var izlasīt neskaitāmi daudz grāmatu par bērna attīstību un audzināšanu, bet, nokļūstot stresa situācijā, pastāv liela varbūtība, ka viņa rīkosies tāpat kā pašas māte.

 

Mātes uzvedības modelis tiek nodots no paaudzes paaudzē, no mātes meitai. Tāpēc nevar vainot māti tajā, ka viņa veido toksiskas attiecības ar savu bērnu, jo zemapziņā viņa atstrādā no savas mātes aizgūtos modeļus. Jaunā māmiņa var izlasīt neskaitāmi daudz grāmatu par bērna attīstību un audzināšanu, bet, nokļūstot stresa situācijā, pastāv liela varbūtība, ka viņa rīkosies tāpat kā pašas māte.

Piemēram, māte, kas parasti ir mierīga un visādā ziņā labestīga, kura sev ir solījusi nekad neatkārtot savas agresīvās mātes pieļautās kļūdas, pēkšņi saprot, ka viņa iesita savam bērnam, kad tas neklausīja un uzrāpās uz palodzes.

Šādus modeļus izmainīt var vienīgi senu personīgo problēmu atrisināšana (bieži vien ar psihoterapijas palīdzību), tad var pārraut toksisko attiecību ķēdi starp māti un bērni. Tas ir ļoti svarīgs un vajadzīgs ieguldījums, jo tieši māte vislielākajā mērā ieliek savā meitā spēju būt mīlošai mātei, kura varēs izveidot veselīgu saikni ar savu bērnu. Toties tā ir investīcija vairāk paaudzēm.