13 toksisku vecāku pazīmes. Vardarbība bez rokas pacelšanas

Teorētiski mēs visi saviem bērniem vēlam labu. Audzināšanas metodes, ar kādām mēģinām vadīt bērnu dzīvi, gan atšķiras. Vieni vecāki audzina ar “pipku”, proti, ieperot, citi dodot padomu un vadot bērnu, bet vēl ir daļa vecāku, kas ārēji nenodara neko sliktu, bet faktiski nodarbojas ar emocionālo teroru. 

Pārskati šo sarakstu ar vēsu galvu un padomā – vai kaut kas no šī piemīt arī tev kā vecākam? Iespējams, to var mainīt!

FOTO: Shutterstock.com

Pārskati šo sarakstu ar vēsu galvu un padomā – vai kaut kas no šī piemīt arī tev kā vecākam? Iespējams, to var mainīt!

Ja, izlasot šos 13 audzināšanas paņēmienus, atpazīsti sevi, vēl ir laiks no tiem atteikties. 


Toksiski vecāki nespēj radīt bērniem drošu un uzticamu vidi 

Pastāv viedoklis, ka tikai stingrība un strikti, kategoriski noteikumi ir veids, kā bērnu “neizlaist” un izaudzināt par kārtīgu cilvēku, kas iedzīvosies reālajā pasaulē. Iespējams, ka bērns iemācīsies izdzīvot, bet par to jūs samaksāsiet augstu cenu – neizveidosies emocionāli tuvas attiecības. 
Vairāk par kārtību un noteikumiem visiem dzīvē vajag mīlestību un tuvas, siltas attiecības, arī drošības sajūtu un atbalstu. Tikai tad, ja ir emocionālā drošības bāze, bērns ir gatavs dzīvē pamēģināt kaut ko jaunu un riskēt spert soli tālāk. 


Kritizē katru soli un rīcību 

Gan pilnīgs kritikas trūkums, gan arī pārāk bieža kritizēšana nesniedz nekādu objektīvu informāciju par sasniegumiem vai bērna spējām kaut ko sasniegt. Toties ticību saviem spēkiem samazina un atņem arī motivāciju censties, jo tāpat jau nekas nebūs labi... 
Kļūdīšanās un neveiksmes ir mācīšanās un pieredzes gūšanas, turklāt skarbā vecāku sniegtā mīlestība drīzāk norāda, ka bērnam nav tiesību kļūdīties, tāpēc labāk nemaz nemēģināt. Sasniegumu uzslavas ir efektīvāks veids, kā iedvesmot. 


Nemitīga uzmanības pieprasīšana no bērna 

Ir vecāki, kas savus bērnus uzskata par mūžīgajiem parādniekiem par visu, k viņiem devuši. Sākot ar to, ka laida pasaulē un beidzot ar ikdienas vajadzību apmierināšanu. Tādiem vecākiem liekas, ka bērns ir viņu īpašums, tāpēc viņi nosaka viņa dzīvi no piedzimšanas mirkļa, un arī tad, kad viņš  jau ir pieaudzis. 
Dodiet bērnam laiku vienatnei, savām interesēm, saviem draugiem un savai dzīvei. 
Ieradums indīgi jokot un aizvainojoši ironizēt par bērniem
Aizvainot var tieši, apsaukājot vai runājot rupjības, bet vēl smalkāk un dziļāk var ievainot, pielietojot sarkasmu, sakot kaut ko sāpinošu un vienlaikus smaidot. Izsmiešana par to, kas nav izdarīts pareizi vai nepilnīgi ļoti sāpina bērnu, tas ir pielīdzināms emocionālajai vardarbībai. Tā pazemo un grauj pašapziņu un pašcieņu. 
Nekad arī nesmejieties un publiski neapspriediet sava bērna neveiksmes. Izrunājat visu zem četrām acīm. 

 

Pie visa vienmēr vainīgs bērns

Atvase vainīga pat pie personiskām neveiksmēm, jo neļāva realizēties karjerā, izveidot attiecības, izgulēties utt. Tā kā bērniem no dabas ir paredzēts ticēt tam, ko saka vecāki, viņi tiešām arī notic, ka ir īsti grēkāži, kas mīļajiem vecākiem ir samaitājuši dzīvi. 
Kādas ir sekas šādai dzīves pozīcijai? Pieauguši, viņi pacietīs sava partnera – vīra vai sievas, apvainojumus un pazemojumus, uzskatot, ka arī šoreiz ir vainīgi un to visu ir pelnījuši. 


Nav atļauts paust emocijas, īpaši negatīvās

“Puikas neraud!”,  “Labas meitenes tā neuzvedās” un tamlīdzīgas frāzes ir joprojām ļoti iecienīts manipulācijas ierocis pieaugušo rokās. Bet īstenībā zēni raud un meitenes dusmojas, un šīs emocijas drīkst izpaust, nevis apslāpēt. 

Cilvēki, kuru emocijas bērnībā nav slāpētas un ir pieņemtas, izaug empātiskāki, spējīgi veidot veselīgas attiecības un mīlēt. Apspiestas emocijas ir depresiju un neirožu iemesls. Lai iemācītu bērnam dalīties ar savām emocijām, vecāki rāda piemēru, pastāstot kā jūtas dažādās dzīves situācijās. 


Toksiski vecāki uzvedās neprognozējami un biedējoši

Vecāki ir pirmie cilvēki, kam uzticēties, bet, ja viņu atpakaļreakcija ir vētraini negatīva vai neparedzama, tad no uzticības personu loka viņi tiek izslēgti pirmie. Ja tiešām būs nepatikšanas, bērns palīdzību meklēs pie draugiem, varbūt pat viņu vecākiem, bet ne pie savas mammas un tēta. 
Cieņa pret vecākiem un bailes no viņiem ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas, tāpēc vispirms jādomā, kā ģimenē radīt droši vidi un veicināt uzticēšanos. Lai vecāki ir pirmās uzticības personas jebkurā situācijā. 


Vecāki, kas nekad neieklausās bērnu viedoklī 

Reklāma
Reklāma

Veselīgi funkcionējošā ģimenē vērā tiek ņemti visi viedokļi, ja tiek plānotas lietas, ko darīs visi kopā – dosies ceļojumā, izies paēst vakariņas kopā ar ģimeni vai ieviesīs mājdzīvnieku. 
Ja apstākļi neļauj ņemt vērā arī bērna intereses, izskaidrojiet viņam to. 


Bērns kā paša nerealizēto sapņu izpildītājs 

Joprojām ļoti daudzi vecāki, kuriem pašiem ir bijis par maz spēju vai neatlaidības sasniegt savus sapņus, cer, ka to izdarīs viņu bērni. Mazas meitenītes tiek neatlaidīgi vestas uz baleta nodarbībām, bet zēni uz fizikas pulciņiem, cerībā, ka vēlāk tas “atmaksāsies” vecāku sapņu profesijā. 
Bet jūsu bērnam ir pašam savi sapņi un sava misija. Ļaujiet bērnam pašam pieņemt lēmumus par saviem hobijiem un nākotnes plāniem.


Nauda un vainas sajūta kā kontroles līdzeklis 

Dāvanas šādi vecāki dāvina ar mērķi kaut ko norādīt vai panākt savu. Nekas netiek darīts vienkārši tāpat. Bet cieņu un mīlestību nopirkt nevar, tāpēc ši metode ved tikai vēl dziļākās problēmās. 
Ar dāvanām neizpērk arī vainu vai pāridarījumu. Piedošanu var saņemt, tikai atzīstot savu kļūdu un atvainojoties. Jā, atvainoties var un vajag arī saviem bērniem, pie tam neatkarīgi no bērnu un vecāku gadiem. 


Klusēšana un ignorēšana kā soda veids

Klusēšanas, nesarunāšanās un demonstratīva apvainošanās ir bērnišķīgas un infantilas uzvedības pazīme. Var saprast un piedot, ja tā rīkojas bērns, bet ja to dara pieaugušais – tas vienkārši izskatās smieklīgi un nožēlojami. 
Mācieties komunicēt arī neveiklās, strīdīgās situācijās, izruinējot to, kas ir noticis un kā pareizāk tagad rīkoties. Pasīvā agresija, kas ir klusēšana un otra cilvēka ignorēšana, māca neveselīgas un destruktīvas attiecības. 


Toksiskie vecāki nerēķinās ar bērna privāto teritoriju

Cieņa pret bērnu izpaužas arī kā viņa privātās teritorijas ievērošana un rēķināšanās ar viņa vajadzību pēc vienatnes. Runa ir par robežu ievērošanu. Vecāki nedrīkst lasīt bērna privātās sarakstes. Ieejot istabā pie bērna, pieklauvējiet! Sevišķi tas attiecas uz pusaudžu vecākiem. 
Nedodat tukšus solījumus, jo jūs taču negribētu, lai tāpat rīkojas ar jums? 
 


Bērni kā mūžīgais parādnieks 

Protams, ka būt par vecāki nozīmē no daudz kā atteikties un pat ziedoties, bet tā bija jūsu, nevis bērna izvēle – nāks šajā pasaulē. Tāpēc sagaidīt īpašu pateicību, cerot uz “ūdens glāzi pensijas vecumā” vai nepārtrauktām pateicības izpausmēm ir... jūsu problēma, bet ne bērna pienākums. 

 

Avots: http://www.vospitaj.com

Saistītie raksti