Jautājums, kas tracina arī viņus: "A kur tev sīkie?" Četri veiksmīgi Latvijas vīrieši stāsta, kāpēc viņiem nav bērnu

Pirms diviem gadiem Latvijā veikts ideju institūta “Populares Latvia” pētījums atklāja, ka gandrīz puse iedzīvotāju uzskata: ja pārim nav bērnu, to nevar uzskatīt par ģimeni. Kādā citā anonīmā aptaujā sievietes vecumā līdz 35 gadiem neslēpa, ka reāli cieš no apkārtējo spiediena un radinieku nesmalkjūtīgajiem jautājumiem par to, kur gan kavējas tavi bērni. 

FOTO: Shutterstock.com

Nereti iemesli atvašu neesamībai ir sāpīgi medicīniski, bet arī šiem cilvēkiem jāsastopas ar neizpratnes pilnu nesmalkjūtīgu interesi no tuviem cilvēkiem un paviršiem paziņām.

Tagad sabiedrība pamazām sāk pieņemt, ka šāda tipa jautājumi ir nepieklājīgi, jo tādējādi notiek brutāla ielaušanās visintīmākajā zonā. Tiktāl par sievietēm. Bērnu rada divi cilvēki, un izrādās, ka šāds jautājums no pasvešiem cilvēkiem ir aktuāls arī daudziem vīriešiem.

Mūsu sabiedrībā sociāli pieņemts, ka laika posmā no 20 līdz 40 gadiem vismaz vienam bērnam jau vajadzētu būt. Taču daudziem un daudzām viņu nav. Katram savu iemeslu dēļ. Kad radīt - un vai vispār radīt! - bērnu, apriori ir galēji personisks jautājums; nereti iemesli atvašu neesamībai ir sāpīgi medicīniski, bet arī šiem cilvēkiem jāsastopas ar neizpratnes pilnu nesmalkjūtīgu interesi no tuviem cilvēkiem un paviršiem paziņām.

 

Pamazām sabiedriskā doma tiek virzīta tolerances virzienā, proti, visiem jāsaprot, ka intīmo jautājumu par mazuļiem gluži vienkārši NAV pieklājīgi uzdot, ja vien jūs neesat absolūti tuvu sirdsdraugu attiecībās.

 

Tradicionāli jautājuma “kāpēc tev vēl nav bērnu?” upures ir sievietes fertilajā periodā, pašā jaunības plaukumā. Tās, kuras pašas zina atbildi uz šo jautājumu un ir apveltītas ar gana augstu pašapziņu, par muļķīgo vaicājumu spēj pavīpsnāt. Citai - kura pati ir neziņā - šāda nesmalkjūtība sāp. Un vēl kādai katrs tamlīdzīgs vaicājums dur dvēselē - ja viņai bērnu nevar būt. 

Pamazām sabiedriskā doma tiek virzīta tolerances virzienā, proti, visiem jāsaprot, ka intīmo jautājumu par mazuļiem gluži vienkārši NAV pieklājīgi uzdot, ja vien jūs neesat absolūti tuvu sirdsdraugu attiecībās, un arī tad divreiz jāapdomā, vai šķietami nevainīgais jautājums vispār ir vietā un ko gan vaicātājs iegūtu ar šo informāciju. Tomēr līdz šim temats par neesošiem bērniem lielāloties attiecināts uz daiļā dzimuma pārstāvēm, nekad ne uz vīriešiem. Kasjauns.lv satika četrus vīriešus, kuri visi atzina: arī mani tracina jautājums “Kāpēc tev vēl nav sīko???” Lūk, viņu stāsti.
 

Aivars (33) - augoša uzņēmuma līdzīpašnieks, sportists
“Savām babiņām [radu tantes Gulbenes novadā - red.piez.] pat necenšos vairs neko stāstīt, tas ir bezceris. Tā ir cita paaudze. Lai gan mammas māsai ir tikai 54, arī viņa pārstāv to pašu armiju - es neesot normāls, kur sieva, kur bērniņi, kā tad tu tā, ai ai ai…,” ironizē Aivars. Viņš ir izskatīgs un heteroseksuāls vīrietis, kurš ar bērnu radīšanu nesteidzas, lai gan pilnībā visiem viņa tuvajiem draugiem bērni jau ir.
 

 

Principā bērni man patīk, un teorētiski es gribu sevis turpināšanos. Taču nevienā no līdzšinējām draudzenēm neesmu ieraudzījis sievieti, no kuras es tos sīkos gribētu.


Aivars pirms nepilniem diviem gadiem izšķīrās no sievietes, ar kuru kopā bija piecus gadus, un viņa vēlējās precēties. Aivars, saprotot, ka laulības nozīmē arī bērnu radīšanu, pamazām no šī plāna attālinājās, līdz visnotaļ saskanīgās attiecības izjuka pavisam. Viņš atklāj: “Principā bērni man patīk, un teorētiski es gribu sevis turpināšanos. Taču nevienā no līdzšinējām draudzenēm neesmu ieraudzījis sievieti, no kuras es tos sīkos gribētu”. Nevēlēdamies iegrimt attiecību niansēs, Aivars liek noprast, ka visas problēmas, kā viņš saka - idillē -, sākas tieši tad, kad dāmas sāk vilkt uz precībām un bērniem. “Droši vien, ka nobīstos. Tomēr es sirdī esmu romantiķis un ticu, ka savu bērnu māti sajutīšu ar sesto maņu. Nevienu no līdzšinējām partnerēm neesmu izjutis kā savējā māmiņu. Varbūt izvēlos nepareizās, nezinu. Ir viens sieviešu tips, kas man patīk - aktīvas, enerģiskas, tetovētas, gudras meitenes. Es uz tādām iekrītu, taču, tiklīdz veidojas kaut kas, kas vēlāk varētu transformēties ģimenē, es notinos. Varbūt man mātes prototips zemapziņā asociējas ar citādāka tipa sievieti, tādu mammīgāku, kā manējā. Taču saistīt sevi laulības saitēs ar “mammītes” tipa sievieti es galīgi negribu. Primāri jābūt simpātijām, atražošanās pēc tam,” spriež Aivars. Viņš domā, ka savu bērnu māti tomēr kādu dienu satiks. “Katram vecim ir savs plāns. Manējais paredz nodrošinātu dzīvi, piepildītu brīvo laiku, bet bērni - nu tikai tad, kad citādāk vairs “točna” nevarēs. Paļaujos uz to, ka kādā brīdī nostrādās dabiskais instikts - vajag, un viss! Un tad būs. No kā un ar ko - es baidos prognozēt…” 


Linards (38) - sabiedrisko attiecību speciālists, arī mūziķis
Starp daudzām draudzenēm Linarda mūžā bijušas tikai divas sievietes, ar kurām viņš spēja iztēloties kopīgus bērnus. Viena no viņām bija pirmā mīlestība 19 gadu vecumā, otra piecus gadus vēlāk. Abas šīs nopietnās attiecības ar atvasēm tomēr nevainagojās. “Pirmkārt, esmu audzināts tā, ka nedod Dies’, tu pabeigsi meitenē un tad būs šausmīgas sekas… Mamma laikam ir ieborējusi, ka nekas nevar būt ļaunāks par pēkšņi gadījušos bērnu. Tas tā viņai bija ar mani, saprotams. Tēva man nekad nav bijis, augu ar māti un vecmāmiņu, un aptuveni nojaušu, ka bailes no bērniem man iedēstītas pa dzimtas sieviešu līniju. Tomēr tas netraucē viņām tagad mani trobelēt par to, kāpēc man nav sievas un bērnu,” atklāj Linards. Sarunā ar portālu Kasjauns.lv Linards teic, ka spiests aizdomāties par to, vai viņam jebkad bērni būs.

 

Mamma laikam ir ieborējusi, ka nekas nevar būt ļaunāks par pēkšņi gadījušos bērnu. Aptuveni nojaušu, ka bailes no bērniem man iedēstītas pa dzimtas sieviešu līniju. 

 

Reklāma
Reklāma

Viņš bērnus grib, taču ar eventuālās mātes figūru esot problēmas: “Da paskatieties apkārt! Visas simpātiskās meitenes jau noceltas; būt par patēvu kādas vientuļās māmiņas bērnam es galīgi negribu, bet atlikušās ir valdzinošas tikai līdz vienam brīdim… Viņas ir foršas un smukas, un gudras, bet noteikti nav piemērotas ģimenes dzīvei, tas egoisms jaunajām sievietēm ir pārāk izteikts. Mani arī tracina feministiskais dzīves uzskats, kuru redzu tajās sievietēs, kas man iepatīkas - karjera, nauda un tā tālāk…,” skarbs ir Linards. Viņam ir uzskats, ka sieviete primāri dzemdē sev un ka vīrietis ir tikai kā tāds ģimenes dzīves piedēklis, faktiski sagādnieks, kas finansiāli aprūpē sievietes un mazuļa kopību un tuvību. “Jebkurš vīrietis paliek kā izmests no laivas, kad pāra dzīvē ienāk zīdainis. Esmu atskatījies piemērus savu draugu ģimenēs, un tas ir baiss fakts. Kaut kas vēršas uz labu tikai brīdī, kad bērnam iestājas saprātīgs vecums - nu, gadi 5 vismaz -, bet līdz tam tu sievietei esi totāli nebūtisks,” uzskata Linards.
 

Edgars (29) - uzņēmējs, galdnieks, lauksaimnieks
“Man nav attaisnojošu argumentu, kāpēc man nav bērnu. Es ļoti gribu, taču vēl nav,” teic Edgars. Viņš ir viens no tiem jaunajiem vīriešiem, kurš uz savas ādas skaudri izjutis līdzpilsoņu neizpratni, kādēļ gan viņam - tik foršam, smukam, veiksmīgam un enerģiskam vīrietim nav atvašu.

 

Viņam nav vienas mīļotās izredzētās sievietes, taču draudzenes mainās strikti regulāri. Neviena no jaunajām dāmām nekvalificējas potenciālā Edgara bērna mātes statusam.

“Kā reiz gadījums nupat, aizvakar. “Statoil’ā” satiku skolas biedreni, nebijām redzējušies kopš vidusskolas beigām. Viņa bija dzirdējusi, cik veiksmīgi attīstās mana karjera, redzējusi arī televīzijā sižetus, taču vienīgais, ko Ieva spēja pavaicāt - nu, a kur ta sīkie? Man nebija citu iespēju, kā atbildēt viņai ciniski un ironiski, taču īstenībā baigi iesāpēja šis jautājums. Jā, kur tad ir? Es nezinu, nav,” stāsta Edgars. Viņam nav vienas mīļotās izredzētās sievietes, taču draudzenes mainās strikti regulāri. Neviena no jaunajām dāmām nekvalificējas potenciālā Edgara bērna mātes statusam.

Edgaram ir augstas prasības, kurām atbildusi viena vienīga sieviete viņa dzīvē - pirmā mīlestība, kas zaudēta pagātnē. “Neviena no manām draudzenītēm nav ne uz pusi tik laba kā viņa bija. Diemžēl es biju cūka un tagad turpinu par to maksāt ar dvēselisku vientulību. Bet es tiešām gribu bērnus…”


Andris (40) - ražošanas speciālists, nesen precējies
Andris ar savu Ramonu - nupat oktobra beigās viņi salaulājās - ir kopā jau 9 gadus, lai gan draudzējas jau padsmit. Bērnu viņu savienībā nav. Pāra dzīvesveids ir tik aktīvs, ka ne viens, ne otrs neredz iespēju tajā atstāt vietu negulētām naktīm un piekakātiem pamperiem. “Mēs jau sen vienojāmies, ka atvases negribam. Tas vienkārši nav mūsu dzīves formāts,” stāsta Andris.

 

Mēs jau sen vienojāmies, ka atvases negribam. Tas vienkārši nav mūsu dzīves formāts.


Ramona gan atzīst, ka savulaik pēc studiju beigšanas bija sapņojusi par ģimeni ar bērniem - gribējies vienu puiku un vienu meiteni -, taču tad dzīves virpulis ierāvis sevī, un tie hobiji, kas aizrāvuši, nu pagalam neesot savienojami ar ģimenes dzīvi. Ramona reiz iemīlējusies Andrī un pieņēmusi mīļotā izvēli dzīvot dzīvi bez bērniem. Galu galā lēmums nostiprināts, nesen apprecoties. Pārim ir daudz brāļu un māsu, attiecīgi katram pa vismaz trim krustbērniem, un tur viņi pilnībā realizē savu instinktu rūpēties par mazajiem.


Ilgus gadus Andris dzīvoja kā vientuļnieks, un ļoti labi saprot, kādu diskomfortu var sagādāt jautājumi no malas - sak, kur gan tie bērni tev kavējas… “Bija pat tiktāl, ka brālēna ģimenē sāka valdīt uzskats, ka esmu gejs,” tagad smejas Andris, “bet arī žurnālistu Lato Lapsu daudzi uzskatīja par pediņu un bezcerīgu kaķu glābēju, līdz viņš visiem par pārsteigumu apprecējās ar sievieti!” Tagad radinieku lokā muļķīgu jautājumu vairs neesot, jo visiem jau bijis atvieglojums, ka viņš ir heteroseksuāls; par bērniem neviens neko vairs neprasa. “Tā arī pateicām - mums ir kalni un lejas, naktis Omānā un rīti Alpos, mums bērnu nebūs!”

 

Avots: www.kasjauns.lv