Teologs Juris Rubenis: "Skaistākais pāra attiecībās ir jāmeklē tagadnē un nākotnē"

Teologa Jura Rubeņa grāmata “Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss” joprojām ir kā karsts kartupelis dažās aprinās. Mācītājs Rubenis bija spiests pamest savu amatu.  Īsā intervijā LNT raidījumā “900 sekundes”  Juris Rubenis ieskicē galvenās tēmas, kas skartas grāmatā un ir aktuālas arī cilvēciskajās attiecībās un ģimenē ikdienā. 

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Foto no "Kas Jauns" arhīva

Teologs uzsver, ka lietas, par kurām mēs visvairāk runājam – mīlestības un attiecības, bieži vien vismazāk pazīstam.  “Domāju, ka ar mīlestību un attiecībām ir tā, ka mēs tajā visām esam “iejukuši” iekšā, bet tās ir arī tēmas, kurās mēs visvairāk nodarām sāpes cits citam, un vislēnāk apgūtam un mācāmies.“

Sabiedrībā un ģimenēs nereti nākas piedzīvot nepatīkamus, sāpinošus brīžus, tomēr pēc Rubeņa domām, cilvēki viens otru ievaino ne jau aiz ļauna prātā, bet tāpēc, ka neapzinās savas rīcības sekas. “Man ir pārliecība, ka cilvēku, kas apzināti grib nodarīt otram sāpes, nav daudz. Tie ir tādi kā maniaki, kas gūst gandarījumu no tā, ka viņi sāpina citus. Domāju,  ka lielākā daļa cilvēku sāpina otru tāpēc, ka tajā brīdī neredz un nesaprot, ka sāpina otru. Tajā brīdī, kad neredzam, ko mēs darām, mēs turpinām to darīt. Tāpēc šajā grāmatā ir diezgan liela daļa veltīta jautājumiem par mācīšanos labāk sevi iepazīst, satikt, burtiski pamosties. Kādām pārmaiņām ir jānotiek manī, lai šīs pārmaiņas varētu notikt arī mūsu attiecībās. “
 

Daudziem šķiet, ka sevi 40 gados jau labi pazīst un vairs nekas nav jāiepazīst.
Tā gluži nav. Kad man bija 40 gadi, man likās, ka es par sevi visu zinu, bet izrādās, ka patiesībā arī 55 gados es esmu vēl ceļā un vēl daudzas lietas par sevi vēl nezinu. Vislabākā attieksme ir būt atvērtam un saprast, ka daudzas lietas par sevi mēs vēl nezinām, un visu mūžu mācāmies. Visgrūtāk ir tiem cilvēkiem, kas domā, ka viņi jau visu zina. Pirmajā dzīves daļā mēs darbojamies uz ārpusi, apgūstam pasauli ārpus mums, jo tad mums šķiet, ka tur ārpusē ir viss nepieciešamais, kas mums vajadzīgs. Kādu laiku šis koncepts tīri labi darbojas, bet kādā brīdī mēs sākam saprast, ka ar fasādi vien ir par maz. Ka  kaut kas ir arī iekšpusē. Lai varētu nonākt līdz šīm atbildēm, kas skar manu dzīvi un manas attiecības, man ir jāiepazīst iekšējā dimensija. Tajā brīdī dzīve, iespējams, tikai sākās. Mēs sākam atklāt, ka esam būtnes ar savu dziļumu. 


Daudz tiek runāts par praktisku darbu pie attiecību uzlabošana. Bet varētu darīti šodien tūlīt un tepat? 
Jau šodien pat var mācīties, pārnākot no darba, sadzirdēt partneri.  Pēc darba nenākt mājās ar vēstījumu kas man tagad te ir jāpasaka un kas te nav iztaisīts, un kas te nav sagatavots, un tagad klausies, ko es tev teikšu. Bet ar mērķi un uzstādījumu - es vēlētos atnākt šovakar pie savas sievas vai pie sava vīra un dzirdēt šo cilvēku, ieskatīties acīs un sajust, kas šajā cilvēkā notiek. Varbūt es desmit vai 15 gadus neesmu nekad papūlējies mēģināt sajust, kas šajā cilvēkā notiek.
 

Lasi arī: Klajā nāk Jura Rubeņa grāmata “Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss”


Būtiska grāmatas daļa veltīta seksualitātei. Ko varētu pateikt par to? 
Es domāju, ka tur ir divas lietas. Vispirms - seksualitāte runā par ļoti svarīgu jautājumu. Mūsu attiecībām ar mūsu ķermeni. Principā šī joma ir diezgan komplicēta. Cilvēkiem mūsdienu pasaulē, sevišķi rietumu pasaulē, nav pārāk draudzīgas attiecības ar ķermeni. Respektīvi, mēs nejūtamies labi savā ķermenī.
Otra lieta - neraugoties uz to, ka daudzi mēdz, sacīsim, sūkstīties, ka pornogrāfija, sekss un kaili ķermeņi krustu šķērsu tiek rādīti un viss iet uz postu un galu, neraugoties uz visu to, mēs, iespējams, nepamanām, cik daudz skaistuma un dziļuma seksā patiešām var būt.

Viens no konceptiem, ko mēģinu  apskatīt plašāk grāmatā, ir šāds: ja nodalām mūsu seksualitāti no mūsu garīguma, cieš abas daļas, abas puses. Bet, ja mēs mācāmies apvienot mūsu seksualitāti un mūsu garīgumu, varam iegūt seksualitāti ar citu dziļumu un mūsu garīgums iegūst atbalstu ķermenī.
 

Reklāma
Reklāma

Kas cilvēkiem vēl traucē dzīvot labās attiecībās? 
Vēl viens attiecību klupšanas akmens ir neprasme piedot.  “Ja runā par pāriem, par sievietes un vīrieša attiecībām, tad daudzi domā, ka prot mīlēt. Bet vai mēs protam piedot?  Mēs nepārtraukti darām pāri saviem mīļākajiem cilvēkiem. Ja nu nav iespējams piedod, tad nav iespējams dzīvot attiecībās. No spējas piedod, saprast ir ļoti daudz kas atkarīgs. Tā ir prasme dot otro iespēju un pat trešo iespēju, mācīties dziļāk saprast sevi un citus cilvēkus. “ 

Ja paskatāmies ar svaigu skatu uz šīm tēmām, tad redzam, ka dzīve ir pilna ar iespējām, kuras mēs neesam izmantojuši. Visās attiecībās ir milzums neizmantotu resursu un tiklīdz mēs to ieraugām, tā varam sākt to izmantot, stāsta grāmatas autors. 


Kāda ir attiecību jēga? 
Attiecību dziļākā jēga ir savstarpēja iedvesmošana, dziedināšana un iepriecināšana. Bet mēs varam viens otru nevis iedvesmot, bet iemīt zemē. Mēs varam apbēdināt, un varam iedvesmot. 


Ko mums dod sāpīga pieredze? 
Tā mūs pamodina. Cilvēku attīstības pētnieki, kas runā par dažādiem iniciācijas procesiem, runā par to, ka varoņi nonāk situācijā, kurā viņi tiek ievainoti. Par īstu sirdi var uzskatīti tikai to sirdi, kas vismaz vienreiz ir ievainota un tādējādi atvērta. Tad, ja mēs esam šo ievainoju pieredzējuši, tikai tad mēs cilvēkus sākam saredzēt citā veidā un citā kvalitātē. Vienkāršāk runājot – kad tev pirmo reizi iesāpas sirds, tad tu uzzini, kas ir sirds, un tā nav slikta pieredze.