Kurš tad mūsdienās nekrāpj!? Skaidro neuzticīgie

Krāpšanas tēmu nolēmu aizskart, kad krodziņā kāds čalītis bravūrīgi izsaucās: „Bet kurš tad nekrāpj?!” Un viņa galda biedri brālīgiem smiekliņiem apstiprināja apgalvojumu. Tā teikt – skaidra lieta! Bet vai mums ir saprotams, kāpēc tā notiek?!

FOTO: Shutterstock.com

Fakts: kaut kādā laulības posmā krāpj 30 – 60% precēto

 

Tikai vienu reizi! Juris (28), precējies, ir bērns.
„Par baigo krāpnieku sevi neuzskatu, jo mans prāts gluži neaizmiglojas ikreiz, kad redzu skaistu blondīni lielām krūtīm. Kaut kā dzīve sāka zaudēt garšu. Sieva pārņemta ar bērnu, mājām, dari, ko darīdams, tu vairs nedzirdi nevienu labu vārdu, ne lūdzu, ne paldies. Kam censties? Mēs, vīrieši, laikam tomēr esam kā lieli bērni. Uzmanība mums ir svarīga. Arvien biežāk izdomāju visu ko, lai vakarā uz mājām nebūtu jāiet. Jo es atkal nebūšu kaut ko izdarījis vai būšu kaut ko izdarījis ne tā. Ja nebija, ko darbā darīt, paliku ar kolēģiem iedzert. Viņa pat neprasīja, kāpēc. Bija ieņēmusi galvā, ka man ir mīļākā, un viss. Un tad nodomāju – ja jau vienalga netic, kāpēc censties būt godīgam? Braucu komandējumā, un tur arī patrāpījās viņa. Sirsnīga, asprātīga un atsaucīga. Pie tā, ka viss nāca dienas gaismā, pats vainīgs. Ja tagad izdomātu krāpt, nevienam pašam par to nestāstītu. Bet toreiz – vienam draugam, otram. Draugi savām sievām, un tā pa ķēdīti tas nonāca līdz manējai. Sieva sacēla pamatīgu skandālu, draudēja šķirties, bet beigās piedeva. Brēku sacēla arī tā otra, jo negribēja būt pamesta. Bet man tomēr ir bērns, neesmu nekāds necilvēks. Kāja var paslīdēt katram.”

 

Pārāk daudz stresa! Eva (29), precējusies, audzina bērnu.
„Man bija lielisks puisis – kā radīts kopdzīvei. Mēs bijām kopā jau divus gadus un nopietni domājām par kopdzīvi viņa mājā, taču es vēl kavējos ar lēmumu pavisam pamest savu īrēto neatkarības ligzdiņu. Ne velti. Līdz ko es satiku Viņu – pilnīgu pretstatu bez perspektīvām uz ilgtermiņa attiecībām, es sapratu – neko nevaru ar sevi padarīt. Pavisam noteikti zināju, ka savu puisi pamest nevaru, bet vilkme pa kreisi bija tik spēcīga, ka vienīgais risinājums bija dzīvot dubultdzīvi. Un es dzīvoju. Līdz riebumam rafinēti. Jutos nomūrējusies melos, bet laimīga. Un dīvainā kārtā biju tik pārņemta ar savu mīļāko, ka mani pat negrauza sirdsapziņa. Gada laikā kļuvu par profesionālu krāpnieci. Iemanījos nesarkt un nestostīties, runājot ar puisi mīļākā vannasistabā. Taču būtu melots, ja teiktu, ka man ik pa laikam neuzmācās bailes no pieķeršanas. Mana dubultā dzīve beidzās pēc gada. Puisis mani nepieķēra. Es vienkārši iemīlējos mīļākajā un vairs nespēju melot. Lai gan zināju, ka viņš drīz vien dosies prom no Latvijas, es izšķīros ar draugu. Tas bija godīgāk. Attiecībā pret sevi. Par maniem gājieniem bijušais draugs uzzināja pāris mēnešus vēlāk un atklāti paziņoja, ka nicina mani. Vai es spētu vēlreiz realizēt tādu krāpšanas afēru? Diez vai. Pārāk daudz stresa.”

 

Ja nedod te, ejam citur
Ja mēs viens otram pajautātu, kas ir krāpšana, pirmkārt, vīrieši un sievietes atbildētu dažādi, otrkārt, mēs katrs atbildētu dažādi. Psihoterapeits Ansis Jurģis Stabingis vārda „krāpšana” ietilpību apstiprina. Arī iemīlēties citā (varbūt pat nepārgulēt), iesaistīties intīmās (iespējams, ne seksuālās) uzticības pilnās attiecībās ar citu, ielaisties virtuālās attiecībās (feisbuki, čati...). Pēdējā laikā ir aktuāli partnerim nestāstīt savu patieso finansiālo stāvokli, bet melot par ienākumiem/uzkrājumiem, sakot, ka ir mazāk naudas nekā patiesībā.
„Par krāpšanu vai neuzticību var nosaukt visu, ko dari ar kādu citu, kaut apsolīji vai arī „es cerēju”, ka darīsi tikai ar mani,” stāsta Ansis. „Cilvēki stājas attiecībās, jo katram no mums ir vajadzības, kuras nevaram apmierināt paši. Mums tam vajag citu. Savukārt tiem citiem arī kaut ko no mums vajag. Tādējādi, esot attiecībās, mēs kaut ko dodam un kaut ko saņemam, kaut ko sagaidām un no mums kaut ko gaida. Ja nesaņemam to, ko mums vajag, skatāmies, ko var darīt. Prasām vairāk, kādu laiku ciešam, visbeidzot ejam meklēt citur. Tas darbojas vienmēr, ar visiem. Pāra attiecību gadījumā tas var izskatīties pēc tā, ko dēvējam par „krāpšanu”„. Bet, ja jau mums ar to otru kopā nav tik labi, kā cerēts, kāpēc izvēlamies krāpt, nevis šķirties? Kā skaidro Ansis, tad cilvēki nešķiras tāpēc, ka esošajās attiecības tiek saņemts daudz no tā, ko viņi vēlējušies. Daudz, bet ne viss. Tie, kas izvēlas palikt kopā, trūkstošo saņem citur, bet pamatu – tomēr mājās, ģimenes ligzdā.


Attieksme pret partnera „meklēšanos ārpusē” arī ir tikpat dažāda kā sapratne par krāpšanu. Kāda aizver acis un mierīgi līdzpastāv, cita aizdomās izložņā vīrieša kabatas, mobilo. Pamana kaut kādu detaļu, sāk prasīt, jo vēlas gūt apstiprinājumu (ko iesāk ar patiesību, tas cits jautājums). Bet vīrieši nezin kāpēc šajā ziņā izskatās vienaldzīgāki. Viņiem tiešām vienalga, ko dara sieva? „Vīrieši vispār ir daudz nejūtīgāki pret sīkumiem un niansēm. Tas ir ne tikai attiecībā uz krāpšanu, bet vispār. No otras puses, ja nolaižas (apzināti lietoju šo vārdu) līdz pierādījumu vākšanai, izmeklēšanai un izsekošanai, tad atšķirību nav,” uzskata psihoterapeits. Pēc viņa teiktā, nav jau tā, ka vīrietis baidās uzzināt patiesību, jo zina, ka nespēs piedot. Arī viņi mēdz izrādīt augstsirdību. Bet šo atšķirību varētu skaidrot ar to, ka sievietei vīrieti vajag vairāk nekā vīrietim sievieti. Tāpēc sievietēm ir lielāka tolerance pret pārkāpumiem.

Šķiet, mūsdienās krāpjam ne mazāk, ne vairāk kā pirms gadiem trīsdesmit. Arī tad taču bija apkārt staigātāji. Varbūt mūsdienās par to vienkārši vairāk un brīvāk runā, pret to brīvāk izturas? Katrā ziņā krāpnieki un piekrāptie mūsdienās palīdzību pie psihoterapeita meklē diezgan bieži. Un tas jau vien liecina, ka nav nedz tik viegli pašam krāpt, ne justies piekrāptam. Cik laulību izšķirtas krāpšanas dēļ – nezina neviens. Iemeslu kā krāpšanu min tikai gadījumos, ja šķiroties jādala manta un bērni vai arī tad, ja laulātie ir pamatīgi sakasījušies.

 

Noziegums un sods
Iespējams, dzīve būtu vieglāka, ja mēs vienkārši atzītu, ka dabā vispār nepastāv tāda lieta kā uzticība vienam partnerim līdz kapa malai. Kā izrādās, ne dzīvnieki, ne putni nav īsti monogāmi. Un kāpēc gan cilvēks būtu kāds īpašs izņēmums. Sen senos laikos daudz dzīvesdraugu – biežāk viens spēcīgs, bagāts vīrietis aplaimoja bariņu sievišķu, bet gadījās arī otrādi – bija ierasta lieta. Arī zinātnieki ik pa laikam (krāpniekiem par prieku) bazūnē, ka mums ļautiņiem būt uzticīgiem patiesībā neliek nedz gēni, nedz vēsturiskā pieredze. Taču kaut kad svinīgais zvērests „mīlēt mūžu mūžos” taču parādījās? Turklāt aizdomas, ka tas ir vīriešu (statistiski tieši viņi vairāk krāpj) roku vai, precīzāk, prāta darbs. Bet sodītas par sānsoļiem joprojām bargāk tiekam mēs. Antropoloģe Aivita Putniņa atminas, kā nesenais domes deputāts Valdis Kalnozols, atsaucoties uz musulmaņu tradīcijām, aicināja ļaut vīrietim arī Latvijā „staigāt apkārt”, jo viņš pēc dabas tāds ir „uztaisīts”. „Cilvēki cīnās ar savām kaislībām un baudām, un tas atsevišķās kultūrās tiek ļoti dažādi regulēts. Tas, kas pie mums ir atļauts vīrietim, nav atļauts sievietei. Vīrieša sānsoli nosoda mazāk. Sievietei jāsēž mājās un jāsargā uguns pavardā. Ja nepietiekami labi to sargās, nabaga vīrietis būs spiests iet meklēt siltumu citur. Šis uzstādījums ienācis līdz ar 19. gadsimta ģimenes modeli. Tobrīd niecīgam procentam vīriešu bija iespēja „iet pa kreisi” un maz bija arī tādu sieviešu, kas bija tā vienkārši pieejamas. Pastāvēja diezgan stingri regulējumi. Tāpēc turpmāk arvien mazāk uzmanības tika pievērsts partnerattiecībām, un parādījās teorijas, ka vīrietis citādi nevar, viņam tāda fizioloģija, ka viņš iet un savu sēklu kaisa. Un nevar to kaisīt visu laiku vienā vietā, jo tas būtu nepareizi. Tika piesaukts darvinisms un kas tik vēl ne. Savukārt sievietei bija jāsēž mājās un jādzemdē, jo tikai viņai, redz, ir dzemde. Un saprotams, ka viņai jāuzņem tikai tas viens, likumīgais vīrs. Tāpēc sievietes ir vairāk kontrolētas,” skaidro Aivita. Viņa gan atzīst, ka, raugoties no mūsu sabiedrības pozīcijām, uz laulību institūciju pašlaik gulstas salīdzinoši mazāks pienākumu slogs. Tāpēc arī cilvēki var biežāk izvairīties no atbildības. Laulājoties mēs tikai inerces pēc solām būt kopā priekos un bēdās, līdz nāve šķirs. Agrāk tas lielā mērā tomēr bija izdzīvošanas jautājums. Bet tagad mums ir sociālā palīdzība, un mēs visi ar nodokļiem par to maksājam. Tajā pašā laikā viņa norāda, ka mūsdienu cilvēks ir radis pie kairinājumiem (filmas, dziesmas, grāmatas), kas rada sajūtu, ka dzīvei nepārtraukti jābūt interesantai un adrenalīnu rosošai. Viens no veidiem, kā to panākt, ir mainīt partnerus. Savukārt Ansis Jurģis Stabingis min vēl vienu iemeslu, kas veicina krāpšanu. Tā ir patērētāja attieksme sabiedrībā un kultūrā. „Pretēji konservatīvismam mums vajag jaunu apģērbu, jaunu aprīkojumu, jaunu auto, jaunu dzīvokli... Grūti šo attiecināt uz visu dzīvē, izņemot partneri,” viņš saka.
 

Kāpēc krāpjam?
Andrejs (37) saka: „Es krāpšanas gadījumus sadalītu četrās grupās. Pirmā, sarežģītākā un neviennozīmīgākā ir krāpšana tad, kad tev partnerī kaut kas ir reāli „piegriezies” vai arī tu no šī cilvēka nesaņem to, ko gaidi. Tad tu apzināti sāc meklēt kādu citu, kas tev to sniegs. Otrā grupa ir absolūti prozaiska – sagadījās, un viss. Trešās ir atriebības krāpšanas. Un vēl ir krāpšana pārākuma, pašapziņas dēļ. Citiem ir, un tev arī vajag. Lielākajam vairākumam krāpnieku, manuprāt, kāja paslīd vienu reizi, bet ir arī tādi, kam tas ir dzīves/sporta veids.” Savukārt Jānis (29) kā trīs biežākos krāpšanas iemeslus min kārdinājumu, stulbumu un neapmierinātību ar esošo partneri. „Personīgi man sanācis krāpt pirmo divu iemeslu dēļ. Un neteikšu, ka pēc tam jūtos baigi „krutais” rūķis. Indra (30) pati sāka krāpt tāpēc, ka vīrs viņu krāpa. „Laikam jau iesaistījos cīniņā par varu, par to, kam atļauts vairāk. Jo kāpēc tikai vīrietis var krāpt?” viņa vaicā. Indra novērojusi, ka sievietes bieži krāpj, lai atriebtos vīrietim. Otra kategorija ir tā, kurai mīļākais ir tāpēc, lai iegūtu to, ko nespēj sniegt viņas partneris (emocionālu tuvību, kvalitatīvāku seksu utt.). Pie trešās kategorijas viņa pieskaita sievietes, kam mīļākie ļauj justies pieprasītām un konkurētspējīgām. „Kopumā sievietes krāpj retāk nekā vīrieši. Ja sievietes to izvēlas darīt, tad ļoti bieži tas ir apzināts solis, nevis negadījums. Jo tajā brīdī, kad viņa nolemj krāpt, viņa vismaz domās ir gatava arī aiziet no vīrieša,” uzsver Indra.
 

Reklāma
Reklāma

Un secinām: „Vieglāk kopā dzīvot ir tad, ja abi saprot, ka ir kopā, tomēr nepieder viens otram. Un katram pieaugušajam vajag četras sadaļas savā dzīvē: laiku, kas veltīts ģimenei; laiku, kas veltīts pārim (attiecībām ar otru, divatā); laiku, kas veltīts darbam; laiku, kas veltīts sev. Ja iztrūkst pāra attiecību un laika sev, tad katrs cilvēks to cenšas atrast, un vieglākais veids, kā atrisināt abus uzreiz, ir attiecības ārpusē. Un vēl. Labāk ir censties dzīvot tā, lai otrs (pats) nevēlētos pārkāpt laulību. Nevis viņam to aizliegt. Ja gribi, lai blakus ir karalis, tad pašai ir jābūt karalienei!” atzīst Ansis Jurģis Stabingis.



Nelabojama krāpniece: man būtu vieglāk, ja vīrs būtu tāds pats
Ilze (35), precējusies jau 10 gadus, ģimenē aug viens bērns.
„Es vīru izraudzījos rūpīgi: ar prātu, izvērtējot visus sīkumus par ikdienu, topošajiem bērniem, rūpēm, saticību, interesantumu, seksuālo saderību. Un sākumā ar izvēli biju apmierināta. Bet tad ierunājas tā puse, kura bija palikusi mazliet novārtā – sirds! Tā šajā aprēķinā netika ņemta vērā. Krāpt vīru sāku kādus trīs gadus pēc kāzām. Tas notika nejauši. Puisis gana seksīgs un pievilcīgs. Radās iekāre, un viņš, protams, arī ne no svētā gala, jo koķetēšana pilnā sparā bija abpusēja. Sapratu – ja to neizdarīšu, tad visu laiku domāšu, kā būtu, ja būtu. Es ļāvos un izbaudīju fantastisku vakaru. Vienmēr pastāv bažas par iemīlēšanos. Un ar mani „pa lielam” tas notiek vienmēr – jūtu pasaule sauc pēc lielā „help”. Bet esmu to iemācījusies apiet – izvēlos pavisam drošus variantus: 8 – 10 gadus par mani jaunākus vai ļoti, ļoti precētus, par kuriem ne mirkli nav šaubu – viņš sievu nepametīs. Taču neko nedrīkst ieviest pārāk regulāri vai pārāk nopietni, tāpēc kāds viens vai divi mīļākie uz kādu laiciņu ir un tad vairākus mēnešus ieturu pauzi. Izklausās skarbi, bet tas ir droši. Jo neesmu gatava savu vīru atstāt. Vismaz ne tuvākajā piecgadē. Viņš mani uzvaktē un pieskata mega rūpīgi. Viņš mani mīl. Bet ko es daru? Es vienkārši esmu nelabojama. Esmu mēģinājusi mainīties, mēģinājusi piesaistīt sevi tikai vīram, bet tas parasti beidzās pēc diviem, trim mēnešiem. Tad tas apnīk, un man vajag vai nu atelpu, vai ko citu.
Kad „atlasīju” vīru, man vajadzēja sarakstā pielikt klāt poligāmiju. Man būtu vieglāk, ja zinātu, ka arī viņš ik pa reizei tā dara, jo tad, iespējams, nebūtu tik lielas vainas apziņas.
Taču ne mirkli nenožēloju to, kā dzīvoju, jo man ir viss – emocijas, intriga, adrenalīns un stabila laulība. Nesaku, ka tā ir pareizi, bet, ja ir vēlēšanās un iespējas, kāpēc tēlot no sevis svētu?! Kāda jēga nodzīvot dzīvi pareizi un vecumdienās domāt par to, ko neesi dzīvē izdarījusi? Tā ir tāda sevis iekšēja spīdzināšana – gribēt, bet neizdarīt. Bet varbūt vienkārši esmu palaistuve?”
 

Krāpnieks ar 20 gadu stāžu: šķirtos, ja uzzinātu – mani krāpj
Gunārs (40), divas reizes precējies un šķīries, un vienmēr krāpis. Ja ne sievu, tad draudzeni. Krāpšanas definīcija viņam vienkārša: visa veida seksuālās attiecības ar kādu Otro.
„Kāpēc, esot kopā ar vienu, man gribas otru, trešo, ceturto? Tas ir visnotaļ filozofisks jautājums un nekādā gadījumā nav vispārināms un attiecināms uz visiem vīriešiem kā šķiru. Bet laikam jau pareizākā atbilde ir tāda, ka gribas dzīvi padarīt krāsaināku, un kurš gan cits to dzīvi krāsos, ja ne pats. Un tikpat filozofiski var teikt, ka šī otra, trešā, ceturtā ir kā ikreizējs jauns piedzīvojums. Nekāda īsti racionāla izskaidrojuma jau nav. Vienkārši interesanti un aizraujoši. Katrā ziņā tas nekādā gadījumā nav, lai speciāli kādai nodarītu pāri. No otras puses, nekad neesmu slēpis, ka esmu kopā ar kādu, tāpēc tikpat labi jau var pavaicāt, kādēļ tā otra, trešā, ceturtā ielaižas šādos nekur nevedošos sakaros? Nebūtu pieprasījuma arī no sievietes puses pēc šādiem piedzīvojumiem, nebūtu piedāvājuma. Ar to gan nedomāju uz kādu novelt vainu vai attaisnoties.

Nekad neesmu īpaši aizrāvies ar vairākām ilgstošām dēkām vienlaikus. Nav arī prāta darbs „pieturēt” pastāvīgu mīļāko. Tad būtu jādomā par visādiem attaisnojumiem un tamlīdzīgām niansēm, un tas noteikti novestu pie „pieķeršanas” vai vienkārši kaut kur kaut kas aizķertos. Turklāt „tā otrā” taču arī negribētu mūžīgi būt otrā. Vienreiz mūžā tā bija, un otrreiz neko tādu negribētu. Visam jānotiek viegli, bez iespringuma un, galvenais, princips ir viens – nesolīt mūžīgu mīlu, nemelot par sievu, kas mani nesaprot, vai par to, ka es jau brīvs un dabūjams. Un jau iepriekš abiem (arī „Tai Sievietei”) jāzina – tas ir piedzīvojums, no kura ir brīva griba atteikties. Un par to neviens lūpu neuzmetīs.

Monogāmās attiecības esmu izturējies trīs reiz četrus gadus, bet kaut kā vienmēr sanāca tā, ka viss pēc zināma laika aizgāja savu ceļu. Varbūt tagad tas šķitīs galīgi ciniski un divkosīgi – bet, ja pieķertu savu sievieti krāpjam, tad noteikti viss būtu beidzies bez variantiem. Es nekādi nespētu sadzīvot ar to bildi – mana sieviete un kāds svešais. Atbildēšu arī uz loģisko jautājumu – bet tu pats krāp, un par to nekas? Es tiešām neko nevarētu pārmest, ja mana sieviete būtu uzzinājusi par kādu „dēku” un teiktu – čalīt, tagad šķiramies, jo tu esi tāds un šitāds.”

 

Krāpšana faktos

•    kaut kādā laulības posmā krāpj 30 – 60% precēto;
•    lielākā daļa krāpšanas gadījumu tā arī paliek neatklāti;
•  lēmums kļūt neuzticīgam reti ir racionāla izvēle. Visbiežāk tā ir apstākļu sakritība vai emocionāls lēmums;
•    diemžēl daudzi tikai tad, kad apprecas, atklāj, ka kāds cits viņiem ir daudz piemērotāks par lauleni.

 

Avots: www.kasjauns.lv