Vīramātes padoms: "Kad piedzims kopīgie bērni, vecākā meita tikai traucēs"

„Esmu 32 gadus jauna māmiņa 9 gadus vecai meitai. Kopā esam pārdzīvojušas traģiskus brīžus. Kad meitai bija tikai divi gadiņi, autoavārijā gāja bojā viņas mīļais tētis un mans vīrs,” savu stāstu uztic Sandra (32).

FOTO: Shutterstock.com

Kad cenšos ar vīru runāt par „mammas tēmu”, viņš atsaka, ka mammu vajagot saprast, viņai esot grūti, jo tēvs miris un „viņai neviena cita bez nav”.

Pirms trim gadiem satiku savu pašreizējo vīru. Iemīlējāmies. Arī manu Sabīni viņš pieņēmis kā paša meitu, un pirms četriem mēnešiem apprecējāmies arī oficiāli. 
Katru nedēļas nogali braucam ciemos pie vīramātes, jo viņa palikusi viena. Pirms kāda laika viņai nomira vīrs. Vīra māte ļoti mīl dēlu - kā nekā vienīgais bērns viņai. Bet mūs ar meitu, lai kā esam centušās sadzīvot, „jaunā omīte” kā nepieņem, tā nepieņem. Jūtu, ka mēs viņai, maigi izsakoties, nepatīkam. Tas ir acīm redzams. Nebraukt pie viņas nevaram – tas sāpinātu vīru. 

 

Vienu rītu laukos pamodos, un vīra blakus nebija, bija piecēlies jau agrāk. Meita vēl saldi gulēja. Devos uz virtuvi pagatavot kafiju un sameklēt vīru. Tiku gandrīz līdz virtuves durvīm, kas nejauši noklausījos vīra un vīramātes sarunu, kurā viņa vīram ieteica parunāt ar mani, lai es savu meitu atdodu oficiālā aizbildniecībā savai mātei. Uz vīra iebildumu, ka viņš Sabīni mīl kā savu meitu, viņa atbildēja: „Tas ir tāpēc, ka jums nav savu kopīgu bērnu. Tiklīdz būs savējie, tā meitene tikai traucēs.” Biju šokā un panikā par šādu attieksmi, acīs saskrēja asaras, devos atpakaļ uz istabu. Vīram neko neteicu, ka esmu nejauši noklausījusies viņu sarunu. 

Uz vīra iebildumu, ka viņš Sabīni mīl kā savu meitu, viņa atbildēja: „Tas ir tāpēc, ka jums nav savu kopīgu bērnu. Tiklīdz būs savējie, tā meitene tikai traucēs.”

Reklāma
Reklāma

Kad ēdām brokastis, vīramāte Sabīnei nepārtraukti piekasījās - tad Sabīne čāpstina, tad nepareizi dakšiņu tur, tad sēž šķību muguru, pārāk skaļi dzer tēju. Tad gan vīrs iebilda, lai mamma nedramatizējot un nepārspīlējot. Vīra māte eksplodēja un sāka raudāt, ka viņas vieta esot tikai pansionātā utt. (tā viņa vienmēr dara, ka kaut ko viņai iebilst vai neizdara pa prātam). Kad cenšos ar vīru runāt par „mammas tēmu”, viņš atsaka, ka mammu vajagot saprast, viņai esot grūti, jo tēvs miris un „viņai neviena cita bez nav”. To visu saprotu. Zinu arī, kā ir zaudēt vīru, taču viņas dzīvesbiedrs nomira jau pirms sešiem gadiem, tā ka vajadzētu sākt nomierināties. Un vai tāpēc, ka nomiris vīrs, jābojā dzīve dēlam un jājauc ārā dēla ģimene? 

Avots: www.kasjauns.lv