17 gadu vecā Edīte: "Uzzinājusi, ka viņas brālēns mani izvaroja, mamma iecirta man pļauku"

Edīti 17 gadu vecumā izvaroja viņas mammas brālēns. Mamma nenoticēja Edītei, un meitene, neatbalstīta un nesaprasta, pieņēma lēmumu pārvākties uz dzīvi citur — pie pavisam svešas sievietes. Meitenes skarbais dzīvesstāsts patiešām šokē.

FOTO: Shutterstock.com

Rakstīju, ka man nav vajadzīga mamma, kas nespēj ticēt savam bērnam, bet tic radiniekam, kurš nez cik gadus par mammu nav licies ne zinis...

„Mūsu mājās viesi nebija retums. Vai ik nedēļas nogali pie mums brauca mammas draudzenes, bijušās darbabiedrenes ar ģimenēm, lai atpūstos no pilsētas trokšņa, lai izpērtos mūsu pirtiņā, lai izpeldētos dīķī. Mammai ļoti patika uzņemt viesus un katras brīvdienas līdz naktij sēdēt, pavadot laiku sarunās, jokos un smieklos. Man nebija tēta, man nebija nevienas omītes, jo mamma bija iebraucēja no Krievijas. Ar saviem radiem kopš aizmukšanas uz Latviju mamma nav kontaktējusies, jo viņas radinieki bija pret viņas braukšanu uz svešzemi sava mīļotā vīrieša dēļ, kurš mammu pameta, kad es biju tikko piedzimusi. Laikam ar biežajām draugu kompānijām mamma centās kompensēt to, ka bija viena, bez radinieku atbalsta.” 

 

Pēkšņā onkuļa uzrašanās 
„Kad mācījos septītajā klasē, mammai pēkšņi uzradās sen neredzēts brālēns, kurš arī bija atbraucis no Krievijas labākas dzīves meklējumos. Tā kā Andrejam nebija, kur apmesties, viņš uzmeklēja savu gandrīz 20 gadus neredzēto māsīcu. Lieki teikt, ka mamma bija laimīga, jo nu viņai bija vismaz viens radinieks, kurš viņai nepārmeta neko, kurš saprata un vēlējās atbalstīt. Mammas brālēns bija jaunāks par mammu, nebija precējies, bija gana glīts un vienmēr smaidīgs. Savstarpējās simpātijas parādījās uzreiz — atradām kopīgu valodu, daudz jokojām, šķita, ka savam onkulim varu uzticēties. Ar mammas palīdzību Andrejs atrada darbu celtniecībā, daudz strādāja un no darba pārvilkās pārguris, taču allaž atrada spēku, lai man palīdzētu mācībās. Nenoliegšu, ka man bija patīkami atrasties glītā Andreja sabiedrībā, jo viņš vienmēr prata būt uzmanīgs, man izdabāja, un dažbrīd es jutos kā maza princese.” 

Mamma Andreja interesi par mani un manām mācībām, uzskatīja par nesavtīgām rūpēm un priecājās, ikreiz apgalvodama, ka Andreja sieviete nudien būs laimīga par tādu vīru un tēvu.

Viņš man uzmācās 
„Pirmos sava onkuļa uzmanības apliecinājumus vairs ne kā pret radinieci jutu, kad Andrejs man kārtējo reizi pieteicās palīdzēt mācībās. Es sēdēju pie sava rakstāmgalda, un viņš stāvēja aiz muguras. Pārliecies man pāri, Andrejs skatījās grāmatā un kaut ko stāstīja. Pēkšņi sajutu viņa elpu sev cieši pakausī, tad viņa lūpu pieskārienu maniem matiem. Tajā brīdī es sarāvos, pagriezu galvu sāņus, un Andrejs laikam jau saprata, ka es sabijos, tādēļ smaidīdams noteica, ka man dievīgi smaržojot mati... Mamma Andreja interesi par mani un manām mācībām, uzskatīja par nesavtīgām rūpēm un priecājās, ikreiz apgalvodama, ka Andreja sieviete nudien būs laimīga par tādu vīru un tēvu. Es mēģināju izvairīties no Andreja sabiedrības, taču, jo vairāk mēģināju ieturēt kaut kādu distanci ar radinieku, jo viņa darbības kļuva nevaldāmākas — viņš turpināja man uzmākties. Es pretojos un draudēju izstāstīt mammai. Tomēr manus nemitīgos draudus, pretošanos un dažkārt pat asaras Andrejs neņēma vērā. Man pat likās, ka tas viņu vēl vairāk uzkurināja. Nezinu, varbūt spīta vadīts, viņš rīkojās vēl trakāk un nevaldāmāk. Kad mamma jau bija aizmigusi, viņš dažreiz ielavījās manā istabā un mēģināja līst zem segas, taču viņam tas neizdevās, jo es nebiju aizmigusi, kā viņš bija iedomājies. Es pat baidījos aizmigt, miegs bija trausls: reaģēju uz katru skaņu, uz katra oda dīcienu, jo manī dzīvoja bailes, ka Andrejs atkal varētu ienākt istabā. Mamma neko neredzēja, jo daudz laika pavadīja darbā — un reizēs, kad bija mājās, viņa teju vai aiz sajūsmas spiedza, cik ļoti jūtas laimīga, ka man pēc skolas vakaros mājās nav jāsēž vienai.” 

 

Es raudāju un jutos iesprostota 
„Pēc gandrīz divu gadu terorizēšanas Andrejs nerimās. Viņš pat nemēģināja atrast sev kādu draudzeni, ar ko apmierināt savas seksuālās vēlmes. Likās, ka viņam sagādā baudu mani baidīt, piespiežot pie sienas, aizspiežot muti un grābstoties gar maniem dzimumorgāniem. Asaras un manas lūgšanās nelika viņam rimties. Pat savā dzimšanas dienā, kad pie mums kārtējo reizi bija atbraukušas mammas draudzenes un Andreja kolēģi, viņš man nelika mieru. Ārā bija vasara, visi darbojās gar ugunskuru, cepdami desiņas, dziedādami, iedzerdami, un es jutu, ka Andrejs smaidot ik pa laikam skatās uz mani, te atkal novēršas un iegrimst sarunās ar saviem viesiem. Es aizgāju gulēt, bet dzimšanas dienas svinības vēl tikai sākās. Un tovakar man bija tāds miers un prieks, ka beidzot varēšu izgulēties, jo Andrejam būs ar ko sevi nodarbināt, izklaidējot viesus. Laikam ļoti ātri aizmigu un pamodos pārbijusies, kad Andrejs jau bija atpogājis savas bikses, norāvis no manis pidžamas bikses un rīvējās gar mani. Manu muti viņš bija aizspiedis ar roku. Es raudāju un jutos kā iesprostota, nevarēju ne pakustēties, knapi elpoju. Andrejs „kunga prātā” savu vajadzību apmierināja, piecēlās, aizpogāja bikses un devās tālāk svinēt savu 30. dzimšanas dienu. Es vairs nespēju aizmigt. Mocījos pašpārmetumos, ka nebiju sūdzējusies mammai agrāk, ka uzreiz neskrēju visu viesu klātbūtnē lūgt palīdzību... Mani nepameta pretīguma sajūta pret šo cilvēku, pret tā saukto radinieku.” 

No rīta jutos kā slima, mocīja nelaba dūša, un visu laiku gribējās raudāt. Mierinājumu mēģināju meklēt virtuālajā pasaulē, čatojot ar svešiem cilvēkiem, runājot dažādas muļķības, lai aizbēgtu no realitātes, lai aizmirstu to, kas noticis.

Reklāma
Reklāma

Mierinājumu meklēju virtuālajā pasaulē 
„No rīta jutos kā slima, mocīja nelaba dūša, un visu laiku gribējās raudāt. Mierinājumu mēģināju meklēt virtuālajā pasaulē, čatojot ar svešiem cilvēkiem, runājot dažādas muļķības, lai aizbēgtu no realitātes, lai aizmirstu to, kas noticis. Veltīgi, jo tās nakts notikumi rēgojās manu acu priekšā. Čatojot sapazinos ar kādu sievieti, kas mudināja mani par notikušo izstāstīt savai mammai, jo, pati būdama trīs bērnu mamma, visaugstāk vērtēja savu bērnu atklātību. Viņas mudināta, es trīs dienas pēc notikušā devos pie mammas un teicu, ka man viņai kaut kas jāizstāsta. Raudot un šņukstot mēģināju kaut cik loģiski izstāstīt visu no sākuma: kā Andrejs mēģināja mani skūpstīt, kā bāza savu roku manās biksītēs un galarezultātā — kā mani izvaroja. Mamma klausījās, neko nesakot. Kad savu stāstāmo biju beigusi, gribējās sajust mammas atbalstu, viņas mierinājuma vārdus, taču pretī saņēmu pļauku sejā un pārmetumus par savu, pusaudzes, sabojāto fantāziju, par labā un gādīgā Andreja apmelošanu, par manu nekrietno vēlmi mammai atņemt vienīgo radinieku. Es pārdzīvoju, jo nu, gribot būt atklāta pret mammu, pretī saņēmu viņas naidu un dusmas. „Čata sieviete” mani mēģināja mierināt, teikdama, ka tā nav īstā māte, kas nespēj ticēt savam bērnam, viņa mani aicināja satikties, jo viņai esot piedāvājums. Iveta bija jauka — es pat gribēju, lai viņa ir mana mamma... Viņa man stāstīja par kādu kaimiņieni — kundzi, kas ir pensijas vecumā, kurai ir savs vienistabas dzīvoklis, kurai vajadzīga palīdzība — aiziet uz veikalu, aiziet uz aptieku pēc zālēm, jo kundzei neviena neesot. Iveta man piedāvāja vismaz kādu laiku padzīvot pie vecās kundzes, kamēr mamma sapratīs savu kļūdu.” 

 

Jaunā dzīve 
„Vēl nedēļu pēc notikušā nekas nebija mainījies — mamma ar mani nesarunājās un uz katru manu mēģinājumu parunāt pagriezās un aizgāja, aiz sevis aizcirzdama durvis. Savukārt Andrejs turpināja dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis — viņš jokoja, smējās, mēģināja izrādīt rūpes un interesi par mani. Un dienā, kad abi bija darbā, es savācu nepieciešamākās mantas un devos pie vecās kundzes. Mammai mājās atstāju garu vēstuli, kurā paudu nožēlu, ka viņa nespēj mani saprast, ka nespēja man ticēt. Rakstīju, ka man nav vajadzīga mamma, kas nespēj ticēt savam bērnam, bet tic radiniekam, kurš nez cik gadus par mammu nav licies ne zinis... Rakstīju, ka es pati turpmāk parūpēšos par sevi, par savu dzīvi, ka vairs neļaušu tādiem mērgļiem kā Andrejs pieskarties sev. Nu jau krietnu laiku dzīvoju pie Rasmas, esmu iestājusies mācīties tepat Rīgā arodskolā. Mamma līdz šim nav mēģinājusi mani sazvanīt pat uz mobilo telefonu, jo numuru neesmu mainījusi. Pavisam sveši cilvēki — Iveta un Rasma — par mani rūpējas, uztraucas un izturas pret mani kā pret pašu meitu. Beidzot esmu atguvusi sirdsmieru.” 

 

Biedrības „Skalbes” diennakts krīžu tālruņi, uz kuriem bez kautrēšanās var zvanīt steidzamos un kritiskos gadījumos: +371 6 7222922 (Lattelecom) vai +371 2 7722292 (Bite) 

Teksts: Kristīne Ancāne, žurnāls "Sīrups"

Avots: www.kasjauns.lv