Vīrieša grēksūdze: Gribu uzticēties savai sievai, bet nespēju...

"Man ir grūtības uzticēties savai sievai. Galvenais iemesls ir kāds notikums pirms dažiem mēnešiem. Patiesībā, pat ne pats notikums ir tik svarīgs – manu uzticēšanos grauj veids, kādā mana sieva par to runā un ko pati par to domā," portāla mammamuntetiem.lv forumā atklāj precēts vīrietis. 

FOTO: Shutterstock.com

Manī saglabājās nemiers, kas, lai gan mazinājies, mani turpina mocīt vēl šodien, uzzibsnīdams, kad vien tam atkal parādās piemērots fons...

Runa ir par viņas tikšanos ar kādu vīrieti, kuru pats nekad mūžā neesmu saticis, bet par kura eksistenci zinu jau gandrīz pusotru gadu. Es zinu, ka viņai šis vīrietis ir simpātisks. Pieļauju, ka viņai varētu būt/vai vismaz uz kādu laiku bijušas arī jūtas pret šo cilvēku, bet man nav tiešu pierādījumu, ka viņiem būtu nodibinājušās romantiskas attiecības.

 

Mana sieva apmēram ik pa 2-3 mēnešiem uz 3-7 dienām darba darīšanās apmeklē kādu Eiropas pilsētu. Katru reizi viņa ar saviem ārzemju draugiem/kolēģiem tiekas arī “ārpus darba vides”, vakaros pasēžot krodziņā. Dažkārt draugiem/kolēģiem līdzi atnāk vēl citi draugi, mana sieva ar viņiem iepazīstas un pazīstamo loks paplašinās. Kādā no šādām pasēdēšanām viņa iepazinās arī ar šo vīrieti. Viņa man par viņu pastāstīja uzreiz pēc atgriešanās mājās. Tas, diemžēl, notika strīda laikā un, dusmās vēlēdamās man pateikt ko nelāgu, viņa man uzsvēra, cik foršs, jauks un vīrišķīgs viņš ir un ka viņai viņš patīk.

 

Nākamreiz, apmeklēdama pilsētu X, viņa atkal ar šo vīrieti satikās. Šoreiz – divatā. Es par to zināju. Un man nekas nebija iebilstams, lai gan jutu zināmu greizsirdību (iepriekš minēto izteikumu dēļ), bet uzskatīju to par savu problēmu. Nākamreiz viņi atkal satikās – un atkal divatā. Turpmākās reizes tāpat. Kā viņa pati apgalvoja – tas tādēļ, ka ar pārējiem “draugiem” viņš slikti satiekot, nevarot viņus ciest. Man nav pierādījumu, bet mana intuīcija saka, ka šīs tikšanās divatā bija manas sievas iniciatīva.

Kad vakarā zvanīju, viņa necēla klausuli. Neesot dzirdējusi, jo bijis troksnis. Atzvanīja, kad bija atvadījusies drauga un atgriezusies viesnīcā. Diezgan iereibusi, to viņa pati teica un varēja just arī pēc runas stila. Mums bija strīds.

Pēdējā tikšanās reize ilga sešas stundas līdz pēdējam metro reisam pusnaktī. Tai dienā, būdama X pilsētā, priekā par tikšanos mana sieva bija kļuvusi sevišķi mīļa, sūtīja īsziņas ar bučiņām, kas viņai nav raksturīgi. Kad vakarā zvanīju, viņa necēla klausuli. Neesot dzirdējusi, jo bijis troksnis. Atzvanīja, kad bija atvadījusies drauga un atgriezusies viesnīcā. Diezgan iereibusi, to viņa pati teica un varēja just arī pēc runas stila. Mums bija strīds. Bija jau vēla nakts. Viņa bija dusmīga, es biju dusmīgs. Es jutos par kaut ko aizvainots, viņa jutās aizvainota. Es izteicu aizdomas, ka viņai droši vien viņai veidojas kāds tuvāks sakars ar šo vīrieti. Kāpēc gan nevarot pasēdēt ar kolēģi? “Vēl viena vīna glāze un tad jau jūs droši vien aizietu abi uz viesnīcu,” tā apmēram es teicu. “Nē,” viņa uzsvēra, “nebūtu gan tā.” “Kāpēc?” “Tāpēc, ka es esmu precējusies,” tāds bija viņas arguments.

 

Bet manās ausīs tas skanēja tā, it kā es, ar kuru viņa precējusies, būtu kāds šķērslis. Un, lai gan pirms tam mani vārdi “tad jau jūs abi aizietu uz viesnīcu” bija mērķēti drīzāk kā aizvainota cilvēka pārmetumi bez seguma (vismaz man tie nelikās sevišķi nopietni), tagad manī sāka mosties aizdomas.

 

Mūsu nesaskaņas par šo tēmu nebeidzās arī turpmākajās dienās. Kā manis paša vainu pastiprinošs apstāklis gan noteikti jāņem vērā arī mana darba specifika. Es strādāju tehniskā profesijā mājās, daždien mana komunikācija ar “dzīviem cilvēkiem” (ārpus e-pasta, skype) ir minimāla, lai gan man ļoti patīk atrasties sabiedrībā, tāpēc es, būdams viens pats, bieži jūtos vientuļš, pastiprināti domāju par dažādām nelāgam lietām. Uz dažām dienām mūsu attiecības normalizējās, līdz es atkal kādā sarunā es pieminēju X pilsētu un šo vīrieti. Mana sieva kļuva nikna. Kā vienmēr, kad sarunā parādās kaut niecīgākā pret viņu vērstā kritika. Viņa teica: “Idiots tu esi. Mani viņš neinteresē kā vīrietis, bet gan tikai kā kolēģis. Tās ir tikai tavas stulbās fantāzijas. Tu visu izdomā.” Sešu stundu ilgais vakars krogā divatā bijis vienkārši “kolēģu sarunas” par darba jautājumiem, vēsturi, jurisprudenci u.c. Itin nekā cita. “Tu esi slimīgi greizsirdīgs. Tev jāiet ārstēties.”

“Tikai es pats esmu vainīgs pie visa,” es domāju un man kļuva žēl, ka es tā terorizēju savu sievu. 

Manas sajūtas tolaik bija divdabīgas. No vienas puses, lai gan iebilzdams savai sievai, es sāku domāt: “Laikam patiesi ar mani kaut kas nav kārtībā.” Viņa prot ļoti labi pārliecināt par savu taisnību, paceļoti balsi, visus pretargumentus nolīdzinot līdz ar zemi. “Tikai es pats esmu vainīgs pie visa,” es domāju un man kļuva žēl, ka es tā terorizēju savu sievu. No otras puses, intuīcija man teica, ka kaut kas nav kārtībā. Es to jutu. Mana sieva pēc atgriešanās no X pilsētas bija kļuvusi auksta, mēs bijām emocionāli tik tālu viens no otra kā vēl nekad. Viņa negribēja seksu ar mani, izlikās nogurusi līdz nāvei, lai gan nupat bija moža un spirgta, viņa man šķita it kā iegājusi pati savā pasaulē, kā dzīvodama atmiņās par X pilsētu un tur notikušo.

 

Arī nākamajās dienās mūsu nesaskaņas, te pierimdamas, te atkal uzjundīdamas, turpinājās. Es turpināju “zāģēt” manu sievu, traucēdams viņai darbu un nomākdams garastāvokli. Viņa, man atbildēdama, nekautrējās pārmest visu ko un noniecināt mani kā vīrieti. Viss nonāca tiktāl, ka es aizrakstīju šim vīrietim elektronisku vēstuli. Es nezinu, kāpēc. Tā bija impulsīva rīcība, kuru nākamajā dienā nožēloju. “Hi Y, everytime my wife comes back from X and has met with you she tells me a lot good things about you, how great guy you are and how interesting talks you have had with each other. Next time we are planning to visit X together and I would really love an opportunity to meet you in person. Have a nice day!” Atbilde no Y: “Thanks for your message and nice wards, but sorry I did not get who you are!” Uz to vairs neatbildēju.

 

Y sazinājās ar manu sievu. Jautāja, kas es tāds, ka viņam raksta un vai esot viņas vīrs. Jā, mana sieva atbildēja. Izklausoties pēc greizsirdīga vīra, tā, manas sievas atstāstā, teicis Y. Lieki teikt, ka ar to viss vēl vairāk saasinājās. Mēs turpinājām dzīvot konfliktos par visu ko, dažbrīd nesaprotot, par ko īsti.

Es droši vien esmu greizsirdīgs, bet es nekad nespētu liegt otram cilvēkam tikties ar kādiem citiem cilvēkiem, paflirtēt, gūt uzmanību, ja vien tur nav kaut kas vairāk. 

Kādu dienu pastaigas laikā, kas bija iesākusies mierīgi, bet pusceļā draudēja pārvērsties par kārtējo skandālu ne par ko, mēs nonācām līdz tam, ka es teicu: “Pastāsti, kā Tu jūties un kā Tev trūkst.” Es teicu, ka nepārmetīšu. Pārējo vairs lāga neatceros, varu kļūdīties, bet sausais atlikums bija neparasti atklāta saruna, kuras laikā viņa kaut mazliet nometa savu “aizsardzības masku” un noskaidrojās šādi fakti: “Jā, mani Y interesē kā vīrietis.” (Pilnīgi pretēji iepriekšējam.) Atzinums: vakars līdz pusnaktij pie vīna pudeles bija sievietes/vīrieša randiņš, kura laikā tika izteikti netieši, bet viennozīmīgi tulkojami seksuāla rakstura piedāvājumi: tikties uz seksu nākamajās dienās. “Jā, protams, ja vien vīrietis nav galīgs muļķis, viņš sievieti nemēģina pavedināt, ja redz, ka viņa pati to nevēlas un nedod atbilstošus signālus.” Noslēgumā “buča uz pieres” uz atvadām.

 

“Pie tā visa pats esi vainīgs. Es tev jau pirms kāda gada teicu, ka nejūtos kā sieviete un man nepietiek uzmanības.” (Tam, ka viņa tā jūtas, es neko nevaru iebilst, tās ir viņas sajūtas un droši vien es esmu pie vainas, bet es atbildēju, ka problēmu risināšana, atrodot citu vīrieti, nav mana, bet gan VIŅAS izvēle – pie šī soļa es neesmu vainīgs.) “Pēc tā vakara es sapratu, ka “tā ir spēlēšanās ar uguni”, ka esmu aizgājusi par tālu un nolēmu, ka vairs turpmākās dienās netikšos un vairs ar viņu, būdama pilsētā X, nesazinājos.” Pēc nelielas šaubīšanās pieņēmu visu jaunatklāto “patiesību” kā “īstu patiesību”.

Kāds pamats noraidīt aizdomas, ka nekas no visa minētā nav taisnība un patiesībā varbūt ir bijušas vairākas tikšanās reizes un, pašā sliktākajā gadījumā, seksuālie “piedāvājumi” ir tikuši pieņemti?

Saprotu, ka cilvēki jau nav ļauni, tikai vāji. Viņi nesaka patiesību, lai mazinātu paši savas sāpes un aiztaupītu sāpes citiem. Pat ja viņi neapzinās, ka, šādi rīkojoties, parasti virza visus uz vēl lielākām nepatikšanām, es tomēr izprotu šo rīcību. Es pats neesmu nekāds zelta gabaliņš, es arī esmu cilvēks un arī mēdzu šo to noklusēt, nepateikt līdz galam, jo esmu par vāju. Jā, arī es meloju reizi pa reizei. Taču mana “psihiskā struktūra” šai ziņā tomēr ir kardināli atšķirīga no manas sievas psihiskā struktūras. Viņa nejūt vainu par melošanu, viņa pati godīgi atzīst: “Mani tā no agras bērnības ir audzinājuši.” Risināt konfliktus ar samelošanos, samānīšanos. Bet es jelkad, kad saku nepatiesību, jūtu spēcīgu VAINU. Es uzskatu, ka rīkojos NEPAREIZI, tā darīdams.

 

Ar visu citu kaut kā tikām galā, bet vienošanos šajā aspektā – ka melošana būtu kas slikts – nepanācām. Mana sieva man atklāti atzina: “Man ir dubultā morāle.” Par to, kā rīkojās viņa, viņa nejūt nekādu nožēlu. “Bet ja tā rīkotos es? Vai arī viss būtu kārtībā?” vaicāju. “Nē, kaut ko tādu, kā izdarīju es, es pret sevi nekad nepieļautu.” Man tas šķita mazliet šizofrēniski... Man bija ļoti grūti to saprast. Un kāpēc pret mani jā, pret sevi nē? Un tādēļ manī saglabājās nemiers, kas, lai gan mazinājies, mani turpina mocīt vēl šodien, uzzibsnīdams, kad vien tam atkal parādās piemērots fons.

 

Reklāma
Reklāma

Taču, kas attiecas uz pašu notikumu/notikumiem X pilsētā ar minēto vīrieti, nekas briesmīgs jau nav noticis. Es droši vien esmu greizsirdīgs, bet es nekad nespētu liegt otram cilvēkam tikties ar kādiem citiem cilvēkiem, paflirtēt, gūt uzmanību, ja vien tur nav kaut kas vairāk. Es gribu, lai tā izturas arī pret mani, lai arī man dod brīvību, nevis smacē ieslēgtu būrī. Uzreiz pēc atklātas izrunāšanās mums abiem kļuva vieglāk. Kā akmens novēlies no sirds.

Turklāt brīžos, kad emocionālais fons neņem virsroku, apzinos: kāda tam jēga? Ja es vairs nekam neticu, priekš kam man vēl kāda “nākamā patiesība”? Vai tad tai es vairs ticēšu? 

Es nolēmu turpmāk uzticēties. Un tomēr. Kādu dienu man atkal uznāca nemiers. Es domāju par meliem, par to visu, par Y. Un es impulsīvi atbildēju uz iepriekšējo vēstuli. “Very sorry for the late replay, but I think you know quite well what I'm talking about even without a detailed explanation. And please do not forward private messages to other persons who are not directly involved in the conversation - it's not polite. With the best regards and wishing you a happy family life.” Sievai neko par to neteicu. Tā laikam bija kāda atbriebības kāre? “Pavājinātas pašapziņas izraisīta”, kā man mīl uzsvērt mana sieva? Es par to vēstuli aizmirsu jau tās pašas dienas vakarā.

 

Pēc nepilnas nedēļas sieva no Y atkal drīz saņēma ziņu. Viņš esot apvainojies, ka viņas vīrs viņai rakstot dusmīgus e-pastus. Viņš dusmīgs, mana sieva arī bija dusmīga. Uz mani, protams. Viņa viņam kaut ko atbildēja – ko tieši, nav ne jausmas. Nav ne jausmas, vai viņi arī turpmāk sazinājās un vai turpina uzturēt kontaktus arī šodien. Mazliet vēlāk es, veicot padziļinātu dažādu faktu analīzi/sintēzi konstatēju: ir 90 procentu varbūtība, ka apgalvojums: “Pēc tā vakara es sapratu, ka “tā ir spēlēšanās ar uguni”, ka esmu aizgājusi par tālu un nolēmu, ka vairs turpmākās dienās netikšos un vairs ar viņu, būdama pilsētā X, nesazinājos,” nav patiess. Nav skaidri zināms, vai bija arī vēl citas tikšanās, bet principā pats saziņas fakts ir diezgan drošs.

 

Toreiz es to visu noliku malā un nolēmu par to aizmirst. Galu galā vai nepietiek konfliktu par visām šīm lietām. Man likās, ka par to nekad vairs nerunāšu un ka par to NEBŪS jārunā. Jo, galu galā, ne tikai manas sievas, bet arī mana veselība nopietni cieš no stresa, ko visas šīs kašķēšanās izraisa. Bet pirms dažām dienām mēs atkal runājām par pilsētu X – par to, ka mēs turp šoreiz dosimies kopā. Es vaicāju, ko mana sieva darīs dienās, kad tur būsim? Viņa to uztvēra kā apvainojumu, ka “tu domā, ka es tur neko nedaru, tikai pa krogiem vazājos”, lai gan es nebūt nebiju tā domājis. Nelabvēlīgs apstāklis: es biju nervozs, jo biju neizgulējies, kas bija lieliska augsne jaunam konfliktam par pilsētu X.

Bet jautājums: ko darīt? Akceptēt un dzīvot frustrācijā tādēļ, ka “cilvēkam ir šāda slimība un viņš citādi nevar”? Vai es to spēju? Un vai tas ir vajadzīgs? 

Un es atkal visu atcerējos. Strīda karstumā viņa pārmeta kaut ko man, es kaut ko viņai, līdz pārmetumu aptrūkās un es atkal vainoju viņu melos par Y. Un konkrēti – par to, ka viņa neteica patiesību, apgalvodama, ka ar Y vairs nesazinājās. Viņa nesaprata. Viņa atkal mani nosauca par slimīgi greizsirdīgu, lai gan kāds greizsirdībai sakars sakars ar meliem? Tās ir divas atsevišķas lietas šajā gadījumā. Nē, viņa neesot sazinājusies, tās esot muļķības. Lai gan es pat pēc reakcijām redzēju, ka tas nav taisnība. Viņa nespēja to noslēpt.

 

Es atcerējos savu domu gājienu pirms dažiem mēnešiem. Ja izteiktās “patiesības” daļa, atsedzot melus, arī ir izrādījusies nepatiesiba, tad kāpēc ticēt, ka pārējie apgalvojumi ir patiesi? Kāds pamats noraidīt aizdomas, ka nekas no visa minētā nav taisnība un patiesībā varbūt ir bijušas vairākas tikšanās reizes un, pašā sliktākajā gadījumā, seksuālie “piedāvājumi” ir tikuši pieņemti? Kāpēc gan kaut kas vairāk nevarētu būt bijis jau agrāk jau citās braucienu reizēs? Papildus motivācija: seksu piedāvājošais vīrietis ir precējies un, visticamāk, regulāri krāpj savu sievu; vēlme citai sievietei “nozagt” vīru manai sievai viņas īpašās personības struktūras dēļ rada ļoti spēcīgu seksuālu ierosmi – tik spēcīgu kairinājumu un tīksmi, iespējams, nespēj sniegt nekas cits.

 

Es nezinu, varbūt tie visi ir murgi, kā mani cenšas pārliecināt mana sieva. No otras puses – vai tajos stāstos par X nav REĀLU pretrunu, kuras būtu pelnījušas, ka tās ATZĪST? Un lai pasaka: “Es kļūdījos, man nevajadzēja tev stāstīt nepatiesību.” Un viss! Man ar to pietiktu. Tad es zinātu, ka mūsu ģimenē melot ir SLIKTI. Tas gadās un gadīsies arī turpmāk, bet principā to NEVAJAG un, ja tā noticis, tas ir nelāgi.

 

Bet manas sievas teiktais man liek domāt, ka...tas nav nekas tāds, ko vajadzētu nožēlot. Tā vietā viņa mani apsūdz kā “psihiski slimu”. Daudziem cilvēkiem ir psihiskas novirzes, noteikti arī man. Droši vien manī ir lietas, kas no “normalitātes” viedokļa īsti neiet rāmjos. Bet vai tiešām šajā gadījumā? Es varbūt esmu greizsirdīgs, bet vai tad es pārmetu viņai “sakaru”? Es pārmetu to, ka, tā kā viņa nesaka taisnību, man rodas šaubas par visu viņas izteikumu patiesīgumu. Tas viss manī rada neizsakāmi pretrunīgas sajūtas.

 

Un sekas ir frustrācija. Uzmācīgas aizdomas. Domu haoss. Kam ticēt, kam ne? Emocionāli agresīvi uzbrukumi sievai no manas puses, pieprasot atklāt “patiesību”. Protams, bez rezultātiem. Tikai patērētas nervu šūnas un arvien jauni konflikti. Turklāt brīžos, kad emocionālais fons neņem virsroku, apzinos: kāda tam jēga? Ja es vairs nekam neticu, priekš kam man vēl kāda “nākamā patiesība”? Vai tad tai es vairs ticēšu?

 

Turklāt pamatotas aizdomas, ka patiesību gadījumos, kad tā būs kaut vai mazliet sāpīga vai būs ko zaudēt, mana sieva NEKAD neatklās. Mana informācija par pagātni un pieredze tā liek domāt. Viņai tendence izstumt jelkādu vainas apziņu/nekad neakceptēt kļūdas, pat niecīgākās, jo tas draud ar EGO sabrukumu. Jebkura kritika, kas ar cilvēkam ar parastu psihes struktūru būtu kā piliens jūrā un nenodarītu it nekādu kaitējumu, viņai ir vismaz par 50 – 100 procentiem sāpīgāka. Ja viņa apzinās, ka izdarījusi kaut vienu kļūdu, viņas “vadības mehānisms” zvana trauksmes zvanu: tātad es visa un viscaur esmu SLIKTA! Organisms to nespēj paciest. Tas sargā psihi, izslēdzot no apziņas jebko, kas neatbilst perfekta cilvēka koncepcijai. Tie nav kaut kādi mani izdomājumi – mana sieva ir pietiekami gudra, viņa ir daudz kam gājusi cauri un sevi analizējusi un viņa pati apzinās, ka tas tā ir. Es to visu saprotu.

 

Bet jautājums: ko darīt? Akceptēt un dzīvot frustrācijā tādēļ, ka “cilvēkam ir šāda slimība un viņš citādi nevar”? Vai es to spēju? Un vai tas ir vajadzīgs? Un vai nav kāds vidusceļš: nenoliedzot sevi un neapspiežot savas gluži normālās vajadzības pēc skaidrības un patiesības (bez kura TUVAS attiecības nolemtas iznīcība) vienlaikus akceptēt arī slimību un vājumu?

 

Es nezinu.

Bet man palika vieglāk, kad to visu uzrakstīju.

Es mīlu savu sievu, bet šī personības puse mani mēdz mulsināt līdz spēku izsīkumam.

 

Viņa pati par to mierīgi runāt gandrīz nekad negrib. Viņa tādos gadījumos vai nu kļūst nikna vai arī, vēl biežāk, vienas sekundes laikā kļūst ļoti nogurusi un grib gulēt, pat ja tikko bijusi spirgta un aktīva.

 

Tāpēc es to visu stāstu jums...