No vēža mirstoša māte rūpējas par to, lai dēls visu mūžu justu viņas klātbūtni. FOTO

Fredijam šobrīd ir vien 3 gadiņi. Viņam ir mamma, kurai diagnosticēts zarnu vēzis, un mātes drīz šajā saulē vairs nebūs. 33 gadus vecā sieviete "uz priekšdienām" rūpē visu, lai puika zinātu, cik ļoti māmiņa viņu mīlēja. Rovena no Lielbritānijas nekad neļaus zēnam piemirst, ka viņam ir/bija māte.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Māmiņas ārstēšana noritēja diezgan cerīgi, taču 2012.gada aprīlī ārsti atzina, ka laikam tomēr nekas nav līdzams un nāve nav izbēgama. Rovenai drīz būs jāatstāj savu ģimeni - vīru un 3 gadus veco dēlu.

 

Stāsts par Rovenu un viņas mazuli aizkustinājis vai visu Lielbritāniju. Mazais Fredijs šobrīd vēl var glāstīt mammas matus un piekļauties viņai, jo viņa vēl ir dzīva. Diemžēl drīz šīs sievietes vairs nebūs starp dzīvajiem, un tieši tāpēc 33 gadus vecā Rovena no Lankašīras dara visu iespējamo, lai puika māti atcerētos vienmēr. Viņa dara visu, lai zēns zinātu, justu un ik pa laikam pavisam reāli apzinātos, ka viņa mamma allaž ir dēlam klāt.

 

"Mums ir plīša lācītis. Lācītis, kuram, kā es mācu Fredijam, vienmēr var teikt visu, kas uz sirds. Es viņam mācu, ka lācītis informāciju nodos tālāk man, lai kur arī es būtu," saka Rovena, kura gatavojas drīzai nāvei. Sievietei diagnosticēja zarnu vēzi mēnesi pēc Fredija piedzimšanas 2010.gadā. Bērns īsti neapjēdz, ka mamma ir nedziedināmi slima, taču viņš jau tagad zina, ka saruna ar plīša lāci nozīmē momentānu kontaktu ar mammu, lai kur arī viņa būtu - pat ja izgājusi pastaigā ar savu vīru Filu.

Viņa ieraksta diskus ar savu balsi, ierunājot dzejoļus. Viņa izveidojusi dēlam apsveikumu katrā gaidāmajā dzimšanas dienā un katrā turpmākajā mācību gada pirmajā skolas dienā. 

 

"Mans laiks iztek," britu medijam "The Daily Mail" teic Rovena, "un es daru visu, lai Fredijs justu manu klātbūtni savā zemes dzīvē". Viņa ieraksta diskus ar savu balsi, ierunājot dzejoļus. Viņa izveidojusi kontu, kam Fredijs varēs piekļūt, sasniedzis attiecīgu vecumu. Viņa izveidojusi dēlam apsveikumu katrā gaidāmajā dzimšanas dienā un katrā turpmākajā mācību gada pirmajā skolas dienā. "Man pat ir apsveikums viņam kāzu dienā. To es diemžēl nepieredzēšu," skumji noteic mazuļa mamma.

 

Nedziedināmi slimā sieviete izdomājusi, kā morāli mazināt bērna ciešanas, kad viņš skaidri apzināsies, ka viņa māte ir zem zemes. "Katru reizi, kad tu paskatīsies augšup debesīs, tu sajutīsi, cik ļoti es tevi mīlu, Fredij," viņa plāno. Rovena atzīst, ka litriem asaru izlējusi, gatavojot visus šos "pārsteigumus" dēlam, taču tas uztur dzīvu viņas garu.

Vairumam bērnu momenti no 2-3 gadu vecuma nepaliek prātā apzinātā vecumā. Rovena apzinās, ka dēls šobrīd īsti lāgā neapjauš lielo artavu, ko viņa tam gatavojusi, taču katrs nieks, kas par sevi atgādinās turpmākajos 20 gados, gatavots ar lielu mīlestību un bieži vien pavadot laiku kopā. "Nu, ko dos mana raudāšana? Es nedrīkstu atļauties mūsu kopējo laiku tērēt asarām. Visvairāk par visu es nevēlos pamest savu bērniņu, tāpēc ir svarīgi pavadīt laiku kopā ar viņu. Un paralēli tam es gatavoju viņam daudz skaistu atmiņu par laiku kopā ar mani, mammu," Rovena priecīgi stāsta.

 

Vēzis nebija nevienam radurakstos

Rovanas dēls piedzimstot svēra vairāk kā 4 kilogramus. "Viņš bija liels kā trīs mēnešus vecs mazulis," atceras nedziedināmi slimā angliete. Grūtniecības pēdējā trimestrī viņa pēc tualetes apmeklēšanas manīja asinis; tie bija pirmie simptomi, ka kaut kas nav kārtībā, taču ārsti sacīja, ka to var norakstīt uz grūtniecības pazīmēm, galu galā viņas puncī radības gaidīja krietni smags bērns. "Ja manā ģimenē kādam būtu bijis vēzis, es pieprasītu papildu analīzes, taču ģimenes vēsture bija tīra, un es paļāvos ārstu teiktajam, ka viss ir okei," tagad saka māte.

 

Fredijs piedzimis brīnišķīgi vieglās dzemdībās, bet pēc mēneša Rovenai sākušās neciešamas sāpes. "Ārsti teica, ka tas ir kaut kāds plīsums. Sāpes nepārgāja 24 stundas diennaktī; man izrakstīja pretsāpju līdzekļus," viņa atceras. Taču sešus mēnešus pēc dzemdībām izmeklēšana apliecināja - zarnu vēzis, turklāt pavisam ielaists.

 

"Mana pirmā doma bija: vai es varu paspēt dzemdēt vēl kādu bērnu?" Diemžēl ārstu teiktais Rovanu atdzesēja, proti, vēža ārstēšanas terapija praktiski izslēdz iespējamību iznēsāt mazuli.

 

 

"Diagnoze šokēja, bet es savācos momentā. Es zinu, tas izklausās dīvaini vai pat nenormāli, bet tas man nebija postoši, gluži pretēji - ārstu sacītais mani mobilizēja. Un mana pirmā doma bija: vai es varu paspēt dzemdēt vēl kādu bērnu?" Diemžēl ārstu teiktais Rovanu atdzesēja, proti, vēža ārstēšanas terapija praktiski izslēdz iespējamību iznēsāt mazuli. Tajā brīdī viņa nolēma visu sevi atdot savam vienīgajam lolojumam - Fredijam.

Reklāma
Reklāma

 

Rovena kopā ar vīru gan tūdaļ devās iesaldēt olšūnas, jo viņa vienmēr zinājusi, ka vīram gribas vairākus bērnus, un nu bija Fredijs, kuram pretējā gadījumā būtu jāpaliek bez māsiņas vai brālīša. Un drīz vien sākās nebeidzams ķīmijterapijas kurss slimajai sievietei. Viss noritējis diezgan cerīgi, taču 2012.gada aprīlī ārsti atzina, ka laikam tomēr nekas nav līdzams un nāve nav izbēgama. "Man ar Filu diezgan daudz deva mūsu raksturi, mēs abi esam pragmatiski un uz zemes stabili stāvoši cilvēki. Fakts ir fakts - es miršu," stāsta Rovena.

 

Lai paildzinātu dzīvi, dakteri piedāvāja izoperēt daļu Rovenas zarnām un vēdera. Viņa ļāvās, jo tas solījis vēl dienas, nedēļas vai mēnešus kopā ar Frediju un vīru. Daļēji izņemt iekšējos orgānus nozīmējis vēl brīdi laika uzkavēties šai saulē.

 

"Tas mani lauza, bet..."

Sievietei bijis neciešami skumji no domas, ka dēls ar tēti paliks vieni paši, un viņi abi sākuši plānot, kā nodrošināt Fredijam nemitīgu mammas klātbūtni. Visupirms pāris tīri praktiski vienojās, kādas būs Rovenas bēres, ko atstāt testamentā Fredijam, izveidoja bankas kontu puikas skološanās lietām. Bet tikai nesen mātes galvu pārņēma fanātiska vajadzība "no debesu maliņas" likt dēlam just savu esamību viņa dzīves svarīgajos brīžos. "Viņš nesen pateica "man nepatīk, ka tu ej uz to slimnīcu, jo tad man tevis pietrūkst", un tas lika man saprast to, ka viņam sāpēs, kad es būšu mirusi," saka Rovena, kurai dēla teiktais salauzis sirdi.

 

"Man ir tik grūti iztēloties dēlu 21 gadu vecu... Es nupat skatījos kādu filmu, kur zēnam ir pirmā nopietnā mīlestība, un ir tik grūti iedomāties, ka arī šim mazajam ķiparam tāda būs, un, ak, dievs, es to neredzēšu!" Taču tieši 21.dzimšanas dienas kartiņa Fredijam bija beidzamā brīdī, kad mediji viņu uzrunāja, lai izstāstītu šo mirstošas mātes mīlestības visai pasaulei. Viņa bija sarakstījusi kartiņas katrai zēna dzimumdienai, un 21. bija beidzamā. Katrā vēstījumā Rovana ielikusi attiecīgajam vecumam būtiskākos ziņojumus.

 

"Es varētu rakstīt vēl un vēl, bet katrs no tiem prasa milzīgu emocionālu piepūli. Uzrakstīt 50 jēgpilnas vēstules nav iespējams," teic Rovana.

 

Mamma negrib, lai bērns nespētu dzīvot bez viņas

Rovana apzinās atbildību, ka faktiski daudzus gadus no savas turpmākās dzīves dēlam netiks ļauts aizmirst par savu māmiņu. Tā teikt, mirušie ir mirušie, bet dzīvajiem jādzīvo tālāk. Šī sieviete, kā saka pati, ir gana inteliģenta, lai saprastu arī šādas fineses, un viņa nevēlas, lai dēls māti ikonizē un uzskata par ideālu. "Es negribu, lai par mani skumst, bet lai caur mani kā mirušu personu novērtē to, ko dzīve spēj dot, cik tā ir jauka," viņa saka. Abi ar vīru ir vienojušies, ka visbriesmīgākais, kas Frediju dzīvē varētu vajāt, ir pastāvīga vientulības sajūta, un Rovanas atstātais kalpošot tieši tam, lai cilvēks nekad nejustos viens.

 

Tiesa, esot sava daļa egoisma... Sieviete apzinās, ka vīrs Fils celibātā atlikušo dzīvi nedzīvos un kādu dienu atvedīs mājās citu sievieti. "Protams, ir grūti tagad par to domāt, taču jauna sieviete Filam ir pavisam reāla, un tā būs cita mamma Fredijam. Es negribu būt tā pirmā, kādreizējā mamma, pirmā sieva; es negribu, lai mani aizmirst. Miris cilvēks ir dzīvs tik ilgi, kamēr viņš ir dzīvs dzīvo ļaužu atmiņās," uzskata Rovena, kurai ārsti prognozē vēl vien dažus mēnešus dzīves. Tagad viņa izbauda katru stundu, ko pavada sava trīsgadnieka un mīļotā vīra sabiedrībā.

 

Avots: www.kasjauns.lv