Ziemas pasaka par mīlestību

„Reiz kādā Lielā Pilsētā, kur kaimiņš īsti nepazina kaimiņu, radinieks – radinieku, dzīvoja Solveiga. Viņai bija ģimene – bērni, vīrs, kurus ļoti mīlēja. Pati viņa strādāja un centās izglītoties. Viņai vairs nebija 18 un vēl nebija 30. Kādu vakaru, gaidot mājās vīru, kurš atgriezās no Darba Pilsētā un ieradās ģimenē pāris reizes mēnesī, viņa izjuta dziļas Skumjas. Skumjas, ka bērni, aug ar katru dienu lielāki un kādu dienu aizies savā dzīvē. Viņiem ir savas intereses, savi draugi. Vīrs, kurš kopā ar ģimeni ir pāris reizes mēnesī, cenšas sarūpēt naudu, bet kaut kas pietrūkst, un viņam ir arī savas intereses un draugi...

Solveigai pār vaigiem sāka ritēt Rūgtas asaras, jo viņa jutās vāja, nogurusi un vēlējās paslēpties, kādā siltā, drošā azotē...Bet kur un pie kā? Viņa bija centusies vīram stāstīt savas sajūtas, redzējumu, bet viņš tā arī viņu nebija sapratis – domāja, ka tās ir kaprīzes, iegribas... Kad viņa runāja par romantiku vai sāka vīram veltīt uzmanību, atskanēja replika, ka Solveigai laikam ir kāds mīļākais, ko tagad cenšas noslēpt... Tā Solveiga sēdēja un gaidīja. Šoreiz velti, vīrs neatbrauca...

Tad viņa sāka sapņot, ka vēlētos satikt skaistu, uzmanīgu, rūpīgu un saprotošu vīrieti, kurš viņā klausītos, būtu biežāk līdzās un teiktu mīļus, burvīgus vārdus... Sapnis beidzās, jo viņu pamodināja mīļa balss no blakus istabas: „Mammīt!” Solveiga juta, ka viņa savu dzīvi veltīs bērniem, kuriem ir savs tētis – gādīgs un centīgs. Viņš tikai neieklausās Solveigas smeldzošajā sirdī. Viņa paskatījās spogulī, uzsmaidīja Sev un ieraudzīja grumbiņas, kuras veidojās ap acīm...

Solveiga patīkami satraukta steidzās pie telefona un: „Jā! Klausos!” „Solveiga, es Tevi atradu... Te Pērs Gints!”

Tā pagāja dienas, mēneši. Solveiga turpināja rūpēties par bērniem, strādāt, gaidīt vīru un reizēm saņemt pārmetumus, ka nav gana laba sieva, māte... Arvien dziļāk ierakās darbā, sabiedriskajos pienākumos... Bērni bija kā Balzāms Dvēselei. Un tā kādu dienu priekšniecība izsauca Solveigu pie Sevis un uzdeva aizstāvēt darba vietas godu sacensībās. Solveiga centās atrunāties, ka tā ir brīvdiena un ka vēlās būt kopā ar bērniem, ģimeni... Priekšnieks bija stingrs: „Ja vēlies strādāt šeit, tad jāpilda pienākumi, kurus liek vadība...” Noskumušu sirdi Solveiga devās projām un domāja, kur atstāt bērniņus. Pieteicās darba kolēģe, jo viņa situāciju saprata.

Tā ar smagu sirdi Solveiga devās uz pasākumu, kur bija sūtījusi vadība. Viņa vēroja cilvēkus, darīja, ko uzticēja. Tās bija sacensības. Dažādos veidos tika aizstāvēta darba vietas labā slava. Solveigai patika būt cilvēkos, dejot, kustēties, bet šajā reizē bija ļoti, ļoti Skumji – gribējās mājās pie bērniem. Vakarā, kad sākās dejas, viņa vēroja, kā cilvēki priecājās dejo un īpaši iepatikās kāda sieviete un vīrietis, kuri bija jautri, dzīvi sarunājās... Solveiga aizsapņojās,  – ja nu tā varētu būt kopā ar vīru. Sen nebija būts kopā atpūtā, dejās... Un te viņas sapni pārrāva uzruna: „Vēlos ar Jums dejot. Mani sauc Pērs Gints.” Solveiga apmulsa, klusiņām piecēlās un teica: „Mani sauc Solveiga.”

Un viņi dejoja, kā dziesmā „Viņi dejoja vienu vasaru un pēc tam...”. Glītais vīrietis paskatījās uz Solveigu un lūdza, lai viņa iedomājās kādu vēlēšanos dejas laikā un pēc dejas kopīgi abi izteikšot... Skanēja ''Zemeņu lauks, visapkārt zemeņu lauks'', bet ārā bija auksta ziemas nakts ar dziļu, baltu sniegu. Pats ziemas vidus. Dejā Solveiga atcerējās bērnību, kā tētis mācīja dejot valsi un kā bērnībā vasarā patika mieloties ar zemēm, uzlejot pienu ar cukuru, un viņa tik ļoti vēlējās tajā brīdī zemenes ar pienu... Beidzoties mūzikai, viņa izteica savu vēlēšanos un Pērs Gints vienlaikus teica to pašu. Aicināja uz vēl vienu deju, bet Solveiga atrunājās, ka esot ļoti nogurusi un vēloties mājās. Uz ko atbilde bija, ka vēl nedaudz, un visi dosies mājup, bet par atpūtu viņš parūpēšoties. Paņēma uzmanīgi Solveigu pie rokas un teica: „Iesim!” Un viņi devās uz gaiteni, kur no krēsliem tika izveidota droša atpūtas vieta, un tad teica: „Atlaidies, es Tevi sargāšu!” Solveiga atlaidās, Pērs Gints apsedza ar savu kažoku, pats apsēdās līdzās un ar smaidu teica: „Esi mierīga, atpūties. Esmu Tev līdzās!'' Solveigu pārņēma dziļš miers un viņa iemiga. Atmodās no vārdiem: „Solveiga, laiks uz mājām. Drīz Tu varēsi redzēt savus bērnus. Mosties!” Balss skanēja mīļi, maigi. Viņa sajuta, kā tiek glāstīti mati, lai viņu atmodinātu. Solveiga jutās kā sapnī. Viņa cēlās un devās ceļā. Kāpjot ārā no transporta, Pērs Gints teica: „Es Tevi, Solveiga, atradīšu, noteikti...” Solveiga pasmaidīja, bija patīkami to dzirdēt, sirdī ielija siltums. Lielajā Pilsētā, kur gana daudz Solveigu un gana daudz darba vietu... Viņa nebija stāstījusi, kurā filiālē strādā, uzņēmumam bija gana daudz filiāļu un viņa nebija vienīgā... Ar maiguma sajūtu un Skumjām viņa devās mājup. Satikās, samīļoja bērnus un turpināja savas ikdienas gaitas... Tā pagāja nedēļas, mēneši tuvojās jau pavasaris. Gaisā bija jūtams, ka mostas daba, pirmie sniegpulksteņi...

Solveigas bijušais vīrs ir laimīgs un dzīvo joprojām Lielajā Pilsētā. Bērni savijuši savas ligzdiņas un rūpējās par tām. Pērs Gints kaut kur klīst Lielajā Pilsētā, meklējot Savu Solveigu...

Kādā saulainā pavasarīgā rītā, ejot reizē ar bērniem uz darbu, viņa savā sirdī sajuta dziļu Prieka sajūtu, kaut kam jaunam, plaukstošam, ka varbūt atbrauks vīrs un varēs kopīgi pavadīt laiku ar bērniem un draugiem. Verot vaļā darba vietas durvis, kolēģi sauca: „Solveiga, Tev zvana!” Sirds iepukstējās vēl straujāk, jo uz darbu varēja zvanīt vīrs vai kāds no priekšniecības, citiem šis numurs nebija. Solveiga patīkami satraukta steidzās pie telefona un: „Jā! Klausos!” „Solveiga, es Tevi atradu... Te Pērs Gints!”

Tajā brīdī Solveigai saļima kājas, sirds ieskrēja papēžos, un viņa bezspēkā noslīga uz krēsla, klusēja... Dzirdēja, ka klausulē skan daudz jo daudz mīļi vārdi un beigās: „Es braucu pie Tevis...” Un klausulē atskanēja pīkstieni... Solveiga sēdēja kā paralizēta. Kolēģi sabijās, vai kāda traģēdija... Solveiga tikai māja ar galvu, ka viss kārtībā, un pār viņas vaigiem bira lielas, rūgtas asaras... Pagāja kāds brīdis, varbūt ilgs varbūt īss, viņa to nespēja saprast. Vērās durvis un pa priekšu nāca liels pavasarīgs ziedu pušķis, nesējs nebija redzams. Kolēģes priecājās, kurai nu... Un tad atskanēja samtaina, maiga balss, un parādījās nesēja acis. Solveigai kārtējo reizi saļima kājas un viņa atsēdās: „Tās Solveigai ar Pavasara atnākšanu!” Ziedi iegūla viņas klēpī kā paklājs, un viņas acu priekšā vizēja liels, mīlošs smaids un mirdzošas acis, kuras smējās: „Es vēl atnākšu!” Pērs Gints pagriezās un aizgāja... Tai brīdī Solveiga zināja, ka rīta agrumā viņa dodas projām uz mācībām, uz citu tālu pilsētu, uz ilgāku laiku, bet klusēja un jutās kā sapnī, kā pasakā... Vai tā arī mēdz būt? Vakarā viņa pavadīja bērnus un atvadījās no viņiem uz kādu laiku, un rīta agrumā devās projām uz tālo Studiju Pilsētu.

Sekoja garas mācību stundas, ilgstošas nodarbības, eksāmeni, bet viņai patika un viņa zināja, ka vēlas pabeigt uzsākto, lai iepriecinātu tuviniekus un pati sevi. Kādā vēlā vakarā pēc smagas, garas eksāmenu dienas, pārrodoties kopmītnēs, Solveigu sauca pie telefona. Viņa bija mazliet pārsteigta, ka vīrs tik vēlu zvana. Bet atskanēja pazīstama, dzirdēta, maiga balss: „Uz kurieni Tu mūc Solveiga? Es Tevi vienalga atradīšu, lai kur Tu būtu... Gaidu Tevi atpakaļ Lielajā Pilsētā – es esmu Tavs Pērs Gints...'' Solveiga bija apjukusi un nezināja, ko atbildēt, klausulē atskanēja pīkstieni ...pī...pī...pī,  un saruna bija beigusies.

Tad viņa sāka sapņot, ka vēlētos satikt skaistu, uzmanīgu, rūpīgu un saprotošu vīrieti, kurš viņā klausītos, būtu biežāk līdzās un teiktu mīļus, burvīgus vārdus...

Solveiga jutās pārsteigta, laimīga, apjukusi, jo it kā viņas ceļā ir atnācis tas, par kuru viņa sapņoja kādā aukstā ziemas vakarā, bet... Ir taču vīrs, ir bērni, ir ģimene... Jā, pietrūkst sapratne. Taču tas jau tikai viņas sirdī, jo bērni un vīrs it kā jūtās laimīgi un ir apmierināti. Studiju Pilsētas laiks beidzās, un Solveiga devās uz Lielo Pilsētu mājup. Vēlu vakarā viņa izkāpa no autobusa ar smagām somām un spēra soli māju virzienā. Te sajuta, ka kāds cieši, cieši un uzmanīgi satver viņas plecu un maigi saka: „Solveiga, nest smagumu ir vīrieša darbs!'' Solveiga pamira, viņas sirds lēkāja, asaras bira, un viņa ļāvās būt vāja, nogurusi un izmisusi... Viņa atlaida somas, kuras nokrita uz asfalta, un ļāvās maigajiem apskāvieniem. Viņa tika piekļauta cieši, cieši, maigi... Pērs Gints glāstīja matus un maigi, maigi kaut ko stāstīja. Viņa atradās lidojumā, sapnī un raudāja, raudāja... Tā bija maiga, romantiska un dziļa tikšanās. Un arī atvadas. Pie mājām Pērs Gints ar dziļu mīlestību un maigumu teica: „Es atnākšu, es būšu Tev līdzās, kad Tev būs grūti, es Tevi atradīšu, jo Tu esi mana Solveiga..." Atvadījās un devās mierīgā gaitā projām.

Gāja laiks, un Solveigas dzīve iegāja ikdienas sliedēs. Viņa runāja un lūdza vīram būt Lielajā Pilsētā, ka viņa ir nogurusi būt viena, sirdī viņa juta, ja vēlreiz atnāk Pērs Gints, viņa salūzīs un pateiks: „Jā...” Viņa ļoti centās runāt ar vīru, lai no Darba Pilsētas nāk uz Lielo Pilsētu. Vīram bija daudz argumentu, kāpēc nē… Solveiga turpināja savas ikdienas rūpes par bērniem, darbu... Pienāca silta, saulaina Vasara un atkal daudz ilgāks laiks Studiju Pilsētā. Solveiga Pēru Gintu atcerējās kā sapni, kā kaut ko jauku, bet aizgājušu.

Pērs Gints glāstīja matus un maigi, maigi kaut ko stāstīja. Viņa atradās lidojumā, sapnī un raudāja, raudāja... Tā bija maiga, romantiska un dziļa tikšanās. Un arī atvadas.

Studiju pilsētā kādu dienu uz ielas pretim nāca cilvēks ar lielu, vasarīgu ziedu pušķi, un Solveiga atcerējās kādu pavasara rītu ar pavasarīgajiem ziediem. Te pēkšņi vasarīgais ziedu klēpis sāka runāt: „Solveiga, šie vasaras ziedi ir Tev!” Tas bija kaut kas tāds, kas atkal un atkal lika Solveigai apjukt... Viņa sajuta vieglu, maigu roku pieskārienu ap saviem pleciem. Tā bija pārsteigumu un mīļu mirkļu pilna dienas nogale. Tad Pērs Gints cēlās un devās projām: „Es Tevi gaidīšu Lielajā pilsētā!” Tai brīdī Solveiga sajuta, ka viņa mīl šo vīrieti, bet neko nevēlas viņam prasīt, ka ir labi tā kā ir...

Sekoja tikšanās Lielajā Pilsētā, kad divi saulē sakarsuši ķermeņi, ļāvās viens otra apskāvieniem, glāstiem un tuvībai. Solveigai pavīdēja doma, bet vīrs....bērni... Tajā brīdī viņa sajuta piepildījumu, ka viņa ir novērtēta kā sieviete, ka kāds viņu klausās un saprot. Viņa jutās ļoti, ļoti laimīga... Un nejautāja, vai būs vēl šādi brīži... Pienāca atvadas bez jautājumiem, kad, cikos un vai vēl tiksimies... Solveiga sirdī juta, ka viņš kaut kad vēl atnāks... Pēc dziļajām, saules un mīlestības piepildītām attiecībām, kādu dienu Solveiga sajuta, ka zem viņas sirds ir kāda jauna Dvēselīte. Viņa priecājās un Skuma. Ko darīt? Ļoti, ļoti vēlējās šai Dvēselītei dot iespēju piedzimt. Viņa ļoti mīlēja bērnus... Solveiga devās uz Lielu Baltu māju pie cilvēkiem Baltos halātos ar priecīgi pukstošu sirdi... pēc lielāka vai mazāka brīža sirds sāpēja, un bira lielas asaras. Cilvēki Baltos halātos pateica: „Nē.” jo Solveigai bija vāja veselība... Viņa devās atvadīties no jaunās Dvēselītes, viņai bija sajūta, ka viņa tiek sagriezta, sadalīta, ka tiek dedzināta ne tikai miesa, bet sirds, ka ir tāds tukšums... Atgriezās mājās iztukšota, salauzta, asiņojoša gan fiziski, gan dvēseliski, bez prieka dzirksts. Viņa juta, ka dzīvos un rūpēsies par bērniem, kuri ir, jo viņa ļoti, ļoti mīlēja savus bērnus. Vīrs turpināja braukt uz Darba pilsētu...

Solveigai bija sajūta, ka viņa kļuvusi veca, veca... Kādu vakaru atskanēja zvans pie durvīm. atverot tās – tur stāvēja Pērs Gints. Satraukts, smaidīgs... Stāstīja, ka bijis ilgā komandējumā, ļoti, ļoti vēloties redzēt un zinot, ka viņas vīrs devies projām... Solveiga klausījās ar tukšumu sirdī, tad atkal sajuta rūpīgo, uzmanīgo pieskārienu un juta, ka tiek aizvesta līdz krēslam. Viņa lūdza klusāk, jo bērni jau dusēja vakara miegā. Viņš apsedza Solveigas kājas ar seģeni, un pats atsēdās līdzās uz grīdas. Stāstīja, cik Solveiga skaista, mīļa, kā viņš ilgojies un jutis, ka viņai ir Skumji... Pār Solveigas vaigiem ritēja asaras, un viņa nespēja runāt...

Pie mājām Pērs Gints ar dziļu mīlestību un maigumu teica: „Es atnākšu, es būšu Tev līdzās, kad Tev būs grūti, es Tevi atradīšu, jo Tu esi mana Solveiga..."

Pagāja mirklis, un viņa dalījās notikušajā. Tad arī pār Pēra Ginta vaigiem sāka ritēt asaras... Un tajā brīdī Solveiga izdzirda stāstu, ka viņam ir ģimene, bērns, kuru viņš audzina, bet nav viņa. Ka zem Solveigas sirds ir bijis viņa bērns, Solveiga esot vienīgā sieviete, kura nēsājusi kaut tikai mēnesi, bērniņu zem sirds, kurš bija daļa no viņa... Un tad raudāja abi – aiz Sāpēm, Skumjām, Bezspēcības... Sekoja atvadas uz visiem laikiem, tā domāja Solveiga.

Ritēja mēneši, pagāja gads, un Solveiga apjauta, ka vēlas izmaiņas, ka vēlas, lai vīrs pieņem lēmumu un nāk uz Lielo Pilsētu no Darba Pilsētas. Viņš atnāca, un viņi centās veidot ģimeni. Solveigai likās, ka nu gan ir gana labi. Jā, ir tukšums, bet ģimene ir kopā. Viņa centās veidot jaunas attiecības ar vīru. Līdz kādu dienu viņš sakravāja savas mantas un devās uz citu ģimeni. Tad Solveigā parādījās spīts, ka viņa Pati uzaudzinās bērnus, strādās, pelnīs daudz naudas... Parādījās vīrieši, kuri izrādīja uzmanību, bet Solveiga neņēma tos nopietni. Viņai bija pārliecība, ka viņa ar saviem bērniem nevienam nav vajadzīga.

Kādu ziemas dienu sniga balts, balts sniegs lielām, lielām pārslām un vēlu vakarā ar skumjām, sāpēm un Asarām Solveiga devās lēnām mājup, kur viņu gaidīja jau paaugušies bērni... Šajā dienā viņai ļoti, ļoti sāpēja – tika izšķirta laulība, kura bija ilgusi gandrīz divdesmit gadus. Tajā dienā viņa sajuta, ka darījusi visu, lai laulību saglabātu, bet kaut kas ir pietrūcis... Uz kādas ielas stūra viņa pamanīja stāvam ar sniegu apsnigušu cilvēka stāvu. Tuvojoties tēlam, tas virzījās pretim un smaidīja... Tas bija Pērs Gints: „Es gaidīju Tevi, Solveiga, zinu, ka Tev ir grūti. Man sāpēja šos gadus, šo laiku atšķirtība no Tevis. Piedod! Man sāp joprojām, ka nav šīs Dvēselītes…” Atkal abiem bira lielas asaras lielas kā pirms daudziem gadiem. Solveiga pieglaudās Pēram Gintam, un viņi devās mājup pie bērniem. Solveiga jau bija stāstījusi, ka viņas dzīvē ir bijis Pērs Gints un ka nu te viņš ir atkal.

Viņi runāja, runāja. Stāstīja, kā gājis pa šo laiku, ko darījuši. Stāstīja, ka arī šķiries, bet precēties nevēloties. Solveiga arī nejautāja, jo viņā pēkšņi bija tukšums un bija labi tā kā ir... Tad atkal rīta atvadas. Ne asaras, ne solījumi... Un tā Solveiga dzīvoja, tuvojās ceturtais gadu desmits, un Pērs Gints nāca un gāja, kad vien vēlējās. Un Solveiga zināja, ka viņš kaut kad atnāks. Tad Solveiga sāka kāpt pa karjeras kāpnēm, un atkal viņš ieradās, kad bija visvairāk vajadzīgs. Līdz kādu dienu viņa sadzirdēja stāstu un atpazina Pēru Gintu. Viņa apjauta, ka Pēram ir vēl citas Solveigas Lielajā Pilsētā. Beigās nodomāja, varbūt tas nav viņš.

Pienāc kārtējā tikšanās, un Pērs Gints uzaicināja un parādīja savu mājokli, sacīdams: „Kad Tev būs grūti un vajadzīgs patvērums, te tas ir jebkurā diennakts laikā!” Solveiga pasmaidīja un klusībā nodomāja, gan jau... Gāja laiks, un atkal kādā ziemas dienā Solveigai radās grūtības ar atgriešanos mājās. Viņa vairs nedzīvoja Lielajā Pilsētā, bērni jau bija lieli, veidoja jau savas dzīves. Viņa jutās vientuļa un bija pilnībā atdevusies darbam.. Tajā vakara stundā transporti vairs nekursēja, un viņa atcerējās Pēra Ginta vārdus. Viņas kājas aiznesa Solveigu uz mājvietu mazā jumta istabiņā, roka sataustīja atslēgu. Viņa devās iekšā un izjuta ''vecpuiša smaržu''. Sakūra uguni, ķērās pie vakariņu gatavošanas, sakopa mazo istabiņu, sāka piešūt pogas krekliem, un gaidīja pārrodamies Pēru Gintu.

Viņš vēra durvis, un viņa sejā bija apjukums, izbrīns, prieks. Viss vienlaicīgi. Bija sajūta, ka tā tas ir bijis vienmēr... Viņi sēdās vakariņot un atkal dalījās par savām sajūtām, sapņiem it kā nekad nebūtu bijuši šķīrušies... Te atskanēja klauvējiens. Pērs Gints devās atvērt, un Solveiga sadzirdēja, kādas sievietes pazīstamu balsi. Pēc brīža ienāca Pērs Gints un jautāja: „Vai varot viešņa palikt pa nakti?” Solveiga mierīgi teica: „Reiz Tu solīji patvērumu, pirmo reizi pa gadu desmitiem lūdzu, ja tas iespējams, ja ne, celšos un došos projām, lai ir nakts un auksta ziemas nakts, nokļūšu ar rīta gaismu mājās.” Pērs stāvēja, skatījās un tad devās ar atbildi pie sievietes durvīs: „Šī viešņa man ir ļoti svarīga, viņa manā dzīvē nozīmē daudz, un viņa paliks šeit.” Sieviete iecirtās: „Vēlos redzēt!” Vērās durvis, un istabā ienāca Solveigai zināma sieviete, kurai kādreiz viņa bija palīdzējusi sakārtot privāto dzīvi... Viņas vēroja viena otru. Solveiga pēc brītiņa teica: „Sveicināta, Selga!” Un tajā brīdī atcerējās stāstu darbā par Pēru Gintu... Un toreiz bija nodomājusi, ka tas tomēr nav viņš... Solveiga bija kļūdījusies... Pērs cēlās vadīt Selgu, kura devās projām nelabprāt, pieklājīgi atvadoties un pasakot paldies Solveigai par bijušo...

Šajā pasakā Solveigai pietrūka pacietības un zināšanas kā „kopt laulības dārzu” un viņa cerēja, sapņoja...

Solveigā pārlūza ticība Lielajai Mīlestībai, tai pat laikā nebija Sāpju vai Dusmu, bija tikai Skumji, un viņa atģērbusies ielīda siltā migā, lai ar rīta sauli dotos projām savās gaitās... Pagāja brīdis, un viņa sajuta, ka kāds sēž pie gultas, raud un glāsta viņas matus. Tas bija Pērs Gints. Solveiga pavēra acis un skatījās. Viņš sāka runāt un atcerēties Garos gadus un brīžus, kurus viņi bijuši kopā un atzina, ka tie bijuši lieliski un ka viņi saderot kopā. Solveiga klausījās, klausījās un sajuta, ka viņš ir aizgājis... Šis bija pēdējais kopīgais vakars... Tas bija Atvadu vakars bez asarām, bet ar Maigumu, Mīļumu un Dziļu tuvību...

Tā gāja gadi. Bērni izauga, atnāca mazbērni un kādā Lielā Pilsētā starp tūkstošiem ļaužu un transporta burzmu kādu dienu Viņa Viņu atkal ieraudzīja... Acis – tās pašas mirdzošās, dzīvas, tikai tā kā novecojis, tā kā matu mazāk... Viens mirklis... Un tajā mirklī Solveiga apjauta, cik daudz ir šādu Solveigu un Pēru Gintu, Lielās un Mazās Pilsētās, kuri meklē kaut ko... Solveiga turpināja lolot sapni, ka kādu dienu būs otra pusīte – saprotoša, mīloša, rūpīga, pieņemoša... Gāja laiks, un, kā jau visas pasakas beidzas laimīgi, arī Solveiga satika savu otro pusīti. Un šajā reizē viņa saprata, ka „laulības dārzs jākopj, ja vēlas, lai tas ir ziedošs”. Un viņa to mācījās darīt, Un nu Solveiga ir laimīga.

Solveigas bijušais vīrs ir laimīgs un dzīvo joprojām Lielajā Pilsētā. Bērni savijuši savas ligzdiņas un rūpējās par tām. Pērs Gints kaut kur klīst Lielajā Pilsētā, meklējot Savu Solveigu...”

Tā pasaka beidzās...
Vecmāmiņa sēdēja savā šūpuļkrēslā, adīklis bija pierimis viņas rokās, pār viņas vecajiem vaigiem noritēja liela, liela asara un acīs mirdzēja dziļa Mīlestība. Viņas sirmie mati uguns gaismā mirdzēja kā sidrabots sniegs. Tajā brīdī pie kamīna pienāca sirmot sācis vīrs, noglauda viņas galvu, izņēma adīkli un teica: „Atpūties, gana...” Un pielika gunij malku. Mazbērni klausījās un tad jautāja:'' Vecmāmiņ, kāda ir morāle šai pasakai? Kāpēc tad tā notika?”
Vecmāmiņa brīdi padomāja, ar dziļu mīlestību paskatījās acīs sirmajam vīram un atbildēja: „Reizēm mēs vēlamies visu un Tūlīt, vēlamies kā citiem. Vēlamies ar iekāri. Baidāmies jautāt. Šajā pasakā Solveigai pietrūka pacietības un zināšanas kā „kopt laulības dārzu” un viņa cerēja, sapņoja... Pietrūka zināšanu, kā atrasties šeit un Tagad.”