Saviem bērniem par gaļu saku: "Tie ir samalti govju līķi"

„Sveika, es tev kaut ko atnesu radu bērniem!” draudzene čukst un tā, lai viņas abi mazie puikas neredz, velk no somas laukā dīvaina paskata plastmasas gabalu. Pēc brīža saprotu, ka tā ir bērnu mantiņa — plastmasas cīsiņš no bērnu virtuvītes komplekta. „Nu tu jau zini, mēs visi ģimenē esam veģetārieši, mani bērni ar tādām lietām nespēlējas,” viņa skaidro.

FOTO: Viktorija Kuprijanova, http://www.bernufoto.lv/

Attēlā redzamajam bērnam nav saistība ar rakstā minētajiem notikumiem.

Esmu mazliet pārsteigta: ”Bet ko tad jūs darāt lielveikalā? Uzmauc bērniem maisus galvā, kad ejat garām gaļas nodaļai?” „Nē, es godīgi viņiem saku, ka tie ir beigti putni un samalti govju līķi!” draudzene nopietni paskaidro. „Vai tu nedaudz nepārspīlē ar izteiksmes veidu?” es kā reiz esmu pagatavojusi salātus ar makaroniem, papriku un saskaņā ar manas draudzenes uzskatiem — sadalītu tunča sprāgonīti. „Nē”, viņa atcērt, "es vēlos, lai maniem bērniem ir brīva izvēle!”

 

Ko tu saproti ar vārdiem — brīva izvēle?
Lūk, par to es arī aizdomājos, kādā veidā pasniegtus uzskatus un dzīvesveidu var uzskatīt par brīvu izvēli? Kā pasniegt dažādas dzīves patiesības, nepārspīlējot un nevelkot deķīti uz savu pusi? Vai šis gadījums nav lāča pakalpojums bērnam?
Domāju par to, kāds šoks iespējams pārņems mazo cilvēku pēkšņi saprotot, ka lielākā daļa pasaules, tai skaitā draugi, skolotāji, pārtiek no līķu zupas novārījumiem, ēd beigtus putnus (šie izteicieni ir reāli, daudzu cilvēku lietoti sinonīmi gaļu saturošiem ēdieniem, kurus esmu atradusi internetā vai personīgi dzirdējusi). Kāpēc lietas nevar saukt īstos vārdos Ko tu saproti ar vārdiem — mēs neēdam gaļu, jo, lai to iegūtu, cilvēki nokauj teliņu, vistas. Nokaut, tas nozīmē īpašā veidā nogalināt, lai iegūtu gaļu. Kādreiz cilvēki medīja un ēda un tā turpina darīt arī mūsdienās, jo cilvēkiem gaļa garšo vai arī viņiem tā ir nepieciešama. Mēs varam iztikt, mēs neēdam, pasargājam teliņu... Veģetārismam apakšā taču ir tik daudz labu domu gan attiecībā uz veselību, gan dzīves filozofiju, lai tam piesaistītu sekotājus, nenomelnojot tos, kas izvēlas nebūt veģetārieši.

Šis nav raksts par to, kas ir labāk, ēst vai neēst gaļu, kas ir veselīgāk, vai veģetārieši ēd daudzveidīgāk, vai gaļēdāji ēd neveselīgāk, vai ticīgs bērns izaug par labāku, atbildīgāku pilsoni. Šis ir raksts par to, vai mums tiek dota izvēle sekot iekšējai vēlmei.

Aizdomājos, vai tāds kategoriskums valda arī attiecībā uz citām definīcijām, vai arī citas lietas tiek sauktas „īstajos vārdos”. Vai vēlies pankūkas ar ziedu dzimumorgānu dziedzeru izdalījumiem, sajauktiem ar bišu vēmekļiem (medu); neliec elkoņus uz priedes mirstīgajām atliekām (galda); uzvelc džemperi no nogrieztajiem aitu matiem (vilnas).


No ārzemju prakses laikiem man ir draudzene, indiete Hariša, dzimusi Indijā, bet 12 gadu vecumā kopā ar vecākiem pārcēlusies uz Zviedriju. Indija ir valsts, kurā no visiem iedzīvotājiem ir vislielākais veģetāriešu īpatsvars. Harišas vecāki ir veģetārieši, Hariša pati ir veģetāriete. Jautāju, kāpēc? „Jo tas bija pats par sevi saprotams, mēs nezinājām, ka var arī savādāk, visi radi, ciema ļaudis bija veģetārieši.” Harišai ir vīrs, indietis, kurš strādā par ārstu un viņiem ir divi bērni, kuri abi ēd gaļu. Kāpēc bērni nav audzināti par veģetāriešiem?
„Lai tā būtu viņu izvēle”, Hariša atbild, „šeit sabiedrība ir citāda un es vēlos, lai viņi paši nonāk līdz tādam secinājumam un izvēlei – ēst vai neēst gaļu. Manam vecākajam dēlam ir 15 gadu, viņš reiz man teica — mammu, es vēlos kā tu, neēst gaļu, bet man ļoti garšo un gribas. Tad nu es ieteicu viņam pamazām no gaļas atradināties. Ja viņš patiešām to vēlēsies, ar laiku viņam tas arī izdosies.” Harišai nav augstākās izglītības, viņa strādā par sekretāri kādā uzņēmumā, tomēr man brīžiem šķiet, ka viņai ir vairāk izpratnes par lietu kārtību dzīvē un otra cilvēka respektēšanu nekā citiem.


Otrs tikpat vārīgs jautājums, kas skar katra paša izvēli, ir reliģija. Būt vai nebūt obligātām Bībeles mācībām stundā un vai tām jābūt tieši Bībeles mācībām, varbūt tās var būt tolerances stundas, kurās tiek sniegta informācija par to, cik dažādas, atšķirīgas reliģijas sastopamas pasaulē, kā izturēties citās valstīs un saprast šādus cilvēkus.

Vai vēlies pankūkas ar ziedu dzimumorgānu dziedzeru izdalījumiem, sajauktiem ar bišu vēmekļiem (medu); neliec elkoņus uz priedes mirstīgajām atliekām (galda); uzvelc džemperi no nogrieztajiem aitu matiem (vilnas).

* „Man negribētos ka manu bērnu piesaista noteiktai konfesijai, vai māca lietas nepareizi, vēlos pati izvēlēties svētdienas skolu. Man nebūtu iebildumu, ja reliģijas mācība būtu ar mērķi informēt, paplašināt redzesloku, nevis uzspiest bērnam būt kristietim.”
* „Cilvēkiem mūsdienās trūkst garīguma, diez vai es pats spēšu savam bērnam pilnīgi par to izstāstīt, tāpēc vēlos, lai vismaz dažus gadus skolā ir obligātās Bībeles stundas. Vēlos arī pats aiziet iesvētīties un būt kristīts. Nē, neesmu to līdz šim izdarījis, nu...nekad nav laika.  Bet man nebūtu iebildumu ja stundās stāstītu arī par citām reliģijām.”
* „Saprātīgā vecumā bērniem būtu noderīgi uzzināt par kristietības vēsturi gan pasaulē, gan Latvijā, par ievērojamiem cilvēkiem, kas ietekmējuši  pasaules domas, kristietību šodien un tās saikni ar citām jomām — zinātni, ētiku. Nedomāju, ka mājās visi vecāki ir kompetenti to darīt paši. Lai kristietības mācība nekļūst par klišeju reproducēšanu par krustnešiem un raganu dedzināšanu.”
* „Nē, neatbalstu, ticība ir katra paša un ģimenes darīšana. Reliģijas jautājumus var apskatīt kultūras vēstures stundās kā vienu no tēmām, pievēršot uzmanību dažādām reliģijām.”

Reklāma
Reklāma


Klausos vecāku komentāros un viedokļos līdz nonāku pie secinājuma, ka izvēles brīvība ir kaut kas tāds, kas ir pieejams, bet ne obligāts. Reliģijas stundas varētu būt pieejamas, apmeklējamas visiem, bet ne obligātas. Tāpat arī ar veģetāru ēdienu skolās, bērnudārzos un kafejnīcās, būtu jauki, ja tas būtu pieejams, bet ne nosodāmi, ja to neizvēlas. Būtu jāatbalsta bērns aiziet vismaz uz vienu reliģijas stundu, bet mierīgi jāpieņem, ja tas neinteresē. Iekšējais aicinājums dažādās dzīves jomās agri vai vēlu palīdz pieņemt lēmumus gan bērnam, gan pieaugušajam.


Šis nav raksts par to, kas ir labāk, ēst vai neēst gaļu, kas ir veselīgāk, vai veģetārieši ēd daudzveidīgāk, vai gaļēdāji ēd neveselīgāk, vai ticīgs bērns izaug par labāku, atbildīgāku pilsoni. Šis ir raksts par to, vai mums tiek dota izvēle sekot iekšējai vēlmei. Veģetārisms un reliģija ir tikai divi piemēri. Patiesība ir ļoti vienkārša, ja mamma un tētis smuki runā par to kā ir labāk, ko ēst, neēst, iet uz svētdienas skolu vai neiet, bet galarezultātā, tas viss atduras pret — „Tev tas ir jādara obligāti, savādāk nonāksi ellē un vispār mēs neēdam līķus”, tā vairs nav brīva izvēle, tas ir kaut kas starp piespiešanu un iebaidīšanu. Brīva izvēle ir tad, kad tu bez negatīvisma, bet pavisam neitrāli stāsti gan kāpēc gaļa nav jāēd, gan kāpēc tā ir jāēd, ja Tu paskaidro, kāpēc Tu tici Dievam, bet kāpēc citi cilvēki, kas nebūt nav sliktāki, tam netic. Ja Tu ļauj mazajam cilvēkam pašam izvēlēties durvis un tās atvērt vai neatvērt.

 

Iesūtījusi: Elīna Ziemele

IZLASI ARĪ: VAI TU DRAUDZĒJIES AR SAVU MĪĻOTO?

VAI TIEŠĀM BĒRNS VISUR IR JĀŅEM LĪDZI?

KĀPĒC SIEVIETES/VĪRIEŠI VĒLAS APPRECĒTIES?