Viņš negribēja bērnu. Patiess stāsts

Ellai pilnā mērā piemita fenomens, ko dēvē par „čuteni” biznesā. Kāda pārdabiska instinkta vadīta, viņa pamanījās pārdot privatizēto trikotāžas cehu, pirms tas sāka nīkuļot un bankrotēja, iegūto naudu investējot gluži nesievišķīgā nodarbē – būvniecības firmā. Trakajā celtniecības bumā nauda nāca, ne jau nu gluži griezdamās, taču pietiekami, lai uzceltu ekskluzīvu māju Pierīgā, divreiz gadā atpūstos labos kūrortos, visbeidzot ieguldītu naudu uzkrājumos, kas nodrošinātu vēl nosacīti tik tālās vecumdienas. Un tas viss ar meitiņu – mazgadīgu bērnu – pie rokas, ko uzaudzināt nav palīdzējis ne šķirtais vīrs, ne pāragri mirusī māte. Kurai vēl tas ir pa spēkam?!
Kā gan vēl trūktu 35 gadus vecai sekmīgai biznesa sievietei, ja ne mīlestības! Nevaldāmas alkas pēc lielām jūtām, kas aizpildītu pēdējo trūkstošo robu Ellas veiksmes stāstā, bija augsne, kurā uzdīga neprātīgā kaisle pret desmit gadus jaunāko Madaru. Kāds tur brīnums, ja nobriedusi sieviete mūsdienās izvēlas jaunāku vīrieti? Gados atbilstoši eksemplāri jau «pie vietas», bet gaidīt uz četrdesmitgadnieku krīzi nav vērts, jo tad svaigu emociju kārotāji izvēlēsies ne jau nu Ellu, bet gan kādu bārbiju-padsmitgadnieci.

Draugi uzreiz neaptvēra stāvokļa nopietnību – sak’, Ella taču gudra sieviete, vai ta’ nu neattapsies, kāds Madars bezatbildīgs kretīns, parazīts, kurš to vien zina, kā dzīvot uz viņas kakla un rēķina.

Tas, kā necila portāla reklāmas aģents tika garām sekretārei firmas īpašnieces kabinetā un, ilgi nekavējoties, sāka flirtu, ir atsevišķs stāsts. Galvenais – Ella «uzķērās», savukārt Madars laiku lieki netērēja, un jau pēc mēneša viņi bija stabils pāris. Sākumā Ellu mazliet mulsināja nedaudzo draugu un tuvāko kolēģu viegli noraidošā attieksme pret mīļoto, bet viņa to norakstīja uz Madara jaunību (gan pilnībā noraidot Madara versiju: «Viņiem visiem skauž!»). Draugi uzreiz neaptvēra stāvokļa nopietnību – sak’, Ella taču gudra sieviete, vai ta’ nu neattapsies, kāds Madars bezatbildīgs kretīns, parazīts, kurš to vien zina, kā dzīvot uz viņas kakla un rēķina. Laikam nemaz tik liels kretīns Madars vis nebija, jo prata veikli manipulēt ar Ellas jūtām, spējot viņu vadīt un pat komandēt pēc savām vajadzībām. Paradoksāli, taču Ella burtiski dievināja Madara nevarību un nespēju tikt galā ne tikai ar savu dzīvi, bet pat ar pavisam parastām sadzīves situācijām. Pamazām Ella sāka uzturēt un rūpēties ne tikai par Madaru, bet arī visu viņa ģimeni – māti, patēvu, brāli Renāru un viņa neskaitāmajām draudzenēm. Pat uz darbu ik pa reizei kāds no viņiem mēdz atnākt un palūgt «aizņemties» naudu kādai neatliekamai vajadzībai. Ella, protams, deva vienmēr, turklāt ar prieku, jo «tā taču ir arī mana ģimene». Tāds, lūk, bārenītes sindroms mita ārēji tik stiprā un veiksmīgā sievietē. 

Bērns – vienīgi traucēklis
No ārstes kabineta Ella izgāja starodama. Pirms darīt zināmo priecīgo vēsti Madaram, sieviete gribēja būt pavisam droša, ginekoloģes vārdi apstiprināja aizdomas: «Jums ir grūtniecība.» Ella vienmēr bija gribējusi to, kā pašai trūcis – kuplu ģimeni, un nu viņai tāda būs, turklāt kopā ar kaisli mīlētu vīrieti. Taču dieveklim jaunā ziņa ne tikai nesagādāja prieku, pat gluži otrādi – radīja histērijai līdzīgu stāvokli. Kā mazs bērns viņš iedīcās, saniķojās un augstā, spalgā, aizlūstošā balsī izkliedza savu noliegumu: «Kāpēc tu domā, ka es vispār gribu bērnus?» Nudien, vēl viens konkurents Madaram nebija vajadzīgs. Vai tad nepietika ar to vienu traucēkli – Ellas meitu? Ja Ella gribēja par kādu rūpēties un apgādāt, lai šo savu vēlmi apmierina pret savu mīļoto cilvēku, proti, Madaru. Vai tad nebija dzirdēts, ka, mazulim ienākot ģimenē, sieva pievēršas tikai zīdainim un vīrs paliek otrā vietā? Madaram tas nozīmēja īstu apdraudējumu, tādēļ jārīkojas bija nekavējoties. Vispirms tika izmēģināti maigie ieroči: «Es negribu nevienu citu – tikai tevi! Vai tad mums vienam ar otru nepietiek? Es nevēlos, lai starp mums kāds nostātos!» Ella mēģināja bilst, ka bērns nenostājas starp vecākiem, bet gan apvieno viņus ģimenē, taču tas tikai nokaitēja situāciju, jo Madars, tādējādi ciešot neveiksmi, ķērās pie tiranizēšanas un morālas šantāžas: «Es tevi pametīšu! Vai nu viņš, vai es! Tu gribi ģimeni, jā? Padomā, kāda tev būs ģimene – vientuļā māte ar diviem bērniem, to tu gribi, ja?»
Visas savas asaras un bēdas Ella izraudāja ginekoloģes kabinetā. Neviena cita jau arī vairs nebija – ap viņu tikai Madars un viņa ģimene, pat meita vairs nav sabiedrotā, jo, tāpat kā vecie draugi un kolēģi, turas malā, mātes «draudziņu» ne visai ieredzot. Visbeidzot arī ginekoloģes pacietība bija galā, un tika izrakstīts norīkojums uz abortu. Ella gan cerēja uz pēdējo sarunu, uz to, ka Madars pārdomās, apžēlos... Neapžēloja. Noteiktā dienā un stundā ar skarbu, saltu seju pats atveda līdz slimnīcai un bez ierunām atvēra durvis – ne skūpsta, ne līdzjūtības vai kāda laipnāka vārda – tik rīcība, kas skaidri pauž – ej un nodari, kas tev darāms!

Nepārtrauktas asaras un drāma
Pa vienām durvīm Ella iegāja, bet pa otrām izgāja. Nespēja citādi. Lai kā mīlēja vīrieti, tikpat stipri arī viņa bērniņu sevī. Nolēma kā daudzkārt savā dzīvē: «Man ir jāuzņemas atbildība! Kā būs, tā būs.»
Ella pieļāva, ka Madars pildīs savus draudus un pametīs viņu, taču Madars nepameta vis. Ko gan viņš būtu iesācis ar visu savu „rodņu”, kas nu pie labas dzīves pieradusi? Tādēļ palika, kur bijis, un viss grūtniecības laiks Ellai pagāja scēnās, asarās un drāmās.
Bija palikušas vien skaitītas dienas līdz dzemdībām – ritēja 37., 38. nedēļa – kad Ella pamanīja, ka bērna kustības pēkšņi vairs nejūt – vēderā gulēja kas svešāds, smags un nekustīgs. Pēc satraukuma ārstes balsī Ella noprata, ka stāvoklis nopietns, un nekavējoties devās uz slimnīcu (pati, bez Madara palīdzības un atbalsta). Tālākais risinājās neiedomājama ātrumā un vienlaikus – kā palēninātā filmā, kā vērojot sevi no malas. Sirds toņi nav saklausāmi... Miris... Nedzīvs...

Bērniņš izvēlējās nepiedzimt
Mazuļiem, pat tiem, kas vēl mātes vēderā, ir spēcīgi izteikts tveršanas instinkts – iedod bēbītim pirkstu un tas to nekavējoties saķers. Ellas puisītis, kā izrādās, bija cieši satvēris savu nabas saiti, pats sevi nožņaudzot. Mediķi brīnījās un nespēja aptvert, kādēļ, tuvojoties nāves brīdim, kad muskuļiem tomēr būtu bijis jāatslābst, neatslāba liktenīgais satvēriens, dodot iespēju ieelpot un tātad – izdzīvot. Ārsti nesaprata. Ella gan. Kā lai viņi saprastu, ka zēniņš nevēlējās nākt pasaulē, kur paša tēva naids un dusmas to sagaidītu. Ella zināja skaidri – bērniņš izvēlējās citu ceļu, pats savu ceļu...  
Lai cik neticami šķistu, pēc gada Madars un Ella apprecējās. Kādēļ gan ne? Atjaunojās grūtniecības laikā Madara dusmu dēļ zudusī romantika. Ella zināja, ka bērnu abiem nebūs, bet «tā jau daudzi pāri jauki dzīvo un galu galā – viena meita taču man ir». Apkārtējie joprojām netika gudri, kāds burvju spēks piemīt Madaram, ka viņš spēj citādi gudru un saprātīgu sievieti ne tikai tīt ap pirkstu, bet pat nesodīts darīt pāri. Tas laikam Ellas liktenis. Vai lāsts. Un sieviete to nesa mīlot un nesaprasta.

Stāsts veidots pēc patiesiem notikumiem

Autore: Aija Kažoka, žurnāls Marta, konsultēja ginekoloģe Vēsma Kažociņa
Materiāls publicēts sadarbībā ar nacionālo ziņu portālu www.kasjauns.lv