Dialoga nozīme savstarpējās attiecībās

Esam pieraduši par dialogu saukt jebkuru sarunu, bet, prasmīgi lietots, dialogs var kļūt par instrumentu mūsu savstarpējās attiecībās. Dialoga attīstība nepieciešama dažādās attiecībās, tādās kā vecāki – bērns, sieva – vīrs, skolotājs – skolnieks, vadītājs – darbinieks. Šo metodi bieži apgūst sociālās sfēras darbinieki, daudzās pasaules valstīs to izmanto pedagoģijā, bet faktiski dialoga metode dzīvē var noderēt ikvienam. Stāsta profesionālās izaugsmes un meistarības skola ALTER EGO vadītāja, psiholoģe konsultante, psiholoģijas zinātņu maģistre Lilita Danilāne.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Foto iesūtījusi Iveta Leibuka Vīksna, mammam.lv reģistrētā mamma.

Es zinu, ka neko nezinu
Šis populārais Sokrāta teiciens labi raksturo dialoga metodes būtību: to apgūstot, mēs mācamies zināt, ka neko nezinām, jo dialogu kā instrumentu var lietot tikai tas, kurš prot pilnīgi atteikties no savas pieredzes, jo dialogā tā traucē. Dialoga pamati ir: attīstība, personīgs kontakts, otra cilvēka tiesības un, pats galvenais – tas, ka mēs viņu redzam, dzirdam un jūtam. Dialoga metodi sekmīgi izmanto tādās dzīves situācijās, kad trūkst motivācijas, kad nav partnerattiecību, kad ir nepieciešama izpratne par atbildību vai kad ir jānoskaidro patiesās vajadzības.
Šīs metodes pamatlicējs ir brazīliešu pedagogs Paulo Freirs, kurš, mācīdamies skolā, pats arī izjuta uz savas ādas, ko nozīmē būt atstumtam. Pasaulē populāra ir viņa grāmata Nomākto pedagoģija. Tradicionālo skolu P. Freirs salīdzina ar banku, kur skolēns ir krātuve, bet skolotājs – noguldītājs. Jo vairāk skolēns ļauj piepildīt krātuvi, pacietīgi saņem skolotāja sniegto informāciju, atkārto, iegaumē, jo augstāk viņš tiek vērtēts. Bet tas neļauj bērnam attīstīt spēju kritiski apzināties pasauli sev apkārt, meklēt dažādu problēmu savstarpējās sakarības un kaut ko mainīt. Savukārt uz dialogu vērsta skolotāja galvenais uzdevums ir izpētīt, kā skolēni uztver un redz pasauli, kur viņi saskata galveno pretrunu kodolu, kuras pretrunas ir otršķirīgas un cik stipri skolēni apzinās šīs pretrunas. Gan skolotājs, gan skolēns vienlaikus māca un mācās.

Dialoga metodi sekmīgi izmanto tādās dzīves situācijās, kad trūkst motivācijas, kad nav partnerattiecību, kad ir nepieciešama izpratne par atbildību vai kad ir jānoskaidro patiesās vajadzības.

 

Dialoga noteikums – mīlestība
Dialogu nevar realizēt bez patiesas mīlestības pret pasauli un cilvēkiem. Dialogā ir nepieciešama tā sauktā beznosacījumu mīlestība. Tā sevī ietver patiesu interesi un cieņu pret cilvēku un pret viņa pieredzi, lai kāda tā būtu. Mēs apgūstam prasmi savu pieredzi paturēt sevī, aizmirst, ka mēs vispār kaut ko zinām, un mācīties no sava dialoga partnera. Nav iespējams neko panākt, ja mēs neatrodam kompromisu, nesaklausām, ko otrs mums saka. Piemēram, ja cilvēks stāsta savu sāpi, mums nevis jācenšas sniegt palīdzību, kas izriet no mūsu pašu pieredzes, bet ļoti uzmanīgi, ar ļoti lielu ieinteresētību viņu uzklausīt, jo parasti tad, kad sāp vai ir grūti, cilvēks vispirms grib no tā atbrīvoties, izlādēt savas jūtas, varbūt raudāt. Bet mēs sakām – neraudi, gan jau dzīvē būs labāki brīži. Mēs pazaudējam saikni ar šo cilvēku, jo neļaujam viņam izdzīvot tās emocijas, ar kurām viņš pie mums ir atnācis. Emocijas ir svarīgi izlādēt, pretējā gadījumā cilvēks kļūst nervozs, uzbudināts, viņš nedzīvo tagadnē, un, pirms nav notikusi emociju izlādēšanās, nevar pieslēgties intelekts un reāli izvērtēt, kā rīkoties tālāk. Izlādēt emocijas bieži ir ārkārtīgi grūti, jo bremzē dažādi paša cilvēka un sabiedrības noteikti rāmji. Tāpēc jau cilvēki arī iet pie psihologa – lai atbrīvotos no tā, kas viņam ir dzīvē traucējis, lai godīgi uz to paskatītos un izlemtu, kādi ir tie resursi, ko var likt lietā, lai jauno dzīves situāciju vērstu sev par labu.

Jārunā arī par cieņu
Cieņa ir svarīgs mūsu pieredzes posms, kas cieši saistīts ar prasmi ievērot citu cilvēku tiesības. Prakse rāda, ka savu darbību mēs bieži uzskatām par noteicošo un pareizo salīdzinājumā ar otra cilvēka darbību. Piemēram, mamma aizrāda bērnam par nesakārtoto istabu. Lai izrādītu cieņu un ievērotu bērna tiesības, labi būtu apsvērt: kam pieder istaba, kas par to ir atbildīgs, kam vajag, lai istaba būtu sakārtota? Tas ir sarežģīti un grūti, jo mammai jāmēģina atteikties no savas pieredzes, zināšanām un pārākuma. Pats grūtākais ir iejusties bērna lomā, ar interesi izsekot bērna vajadzības un pretrunas, tas prasa laiku un pacietību. Mēs esam pārliecināti, ka domājam pareizi un pat nepieļaujam varbūtību, ka arī bērns šajā brīdī kaut ko domā. Diez vai šādos mirkļos mamma jūt, redz un dzird savu bērnu. Jo vairāk es cienu cilvēku, jo vairāk es respektēju viņa tiesības pieņemt lēmumus, izteikties un tikt uzklausītam, līdz ar to cilvēks jūtas kā personība, ciena sevi un citus.

Reklāma
Reklāma

Emocijas ir svarīgi izlādēt, pretējā gadījumā cilvēks kļūst nervozs, uzbudināts, viņš nedzīvo tagadnē, un, pirms nav notikusi emociju izlādēšanās, nevar pieslēgties intelekts un reāli izvērtēt, kā rīkoties tālāk.

Intereses un personīgs kontakts
Vai var mīlēt partneri, ja pret viņu nejūt interesi un nav personīga kontakta? Jo labāk es izveidoju kontaktu, jo labāk jūtu partneri un viņa intereses. Taču traucē apstāklis, ka pašam savas intereses bieži ir svarīgākas par partnera interesēm. Ja partnera intereses krasi atšķiras no mūsējām, automātiski izrādām pretestību, jo grūti to pieņemt un pašiem uzņemties atbildību. Tā vietā, lai rīkotos tālāk, mēs apvainojamies. Tas neļauj izrādīt interesi un izzināt partneri pacietīgi un godīgi, liek būt „nezinīša” lomā pat tad, ja mēs zinām.

Ticība un atteikšanās no gaidām
Svarīgi ir pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir. Tas nozīmē – neaizvainoties un nedusmoties, ja neizdodas kaut kas kopējs, spēt izrādīt cieņu pret partneri pat tad, kad jums ir ļoti atšķirīgi viedokļi. Ja es ticu savam partnerim un atsakos no gaidām, tad izjūtu sevi kā personību un esmu pašpietiekams.

Pozitīva atgriezeniskā saite
Skolotāja stundā rāda attēlu ar alni un jautā klasei, kas tas par dzīvnieku. Bērni ceļ rokas. „Lūdzu, atbildi tu, Pēterīt,” skolotāja saka. „Tas ir briedis,” teic Pēterītis. „Sēdies, nepareizi!” noskalda skolotāja. Dialoga labākais variants būtu, ja viņa sacītu: „Ļoti labi. Mežā patiešām ir arī daudz briežu, un tie ir līdzīgi aļņiem. Bērni, kas vēl mežā dzīvo?...” Mums ir jāprot veidot pozitīvu atgriezenisko saiti, skolotājai ir jāuzslavē Pēterītis, jāatstāj bērns ar pozitīvu atgriezenisko saiti, lai viņš nepazaudē vēlmi celt roku arī turpmāk un lai viņš nesaņem negatīvas emocijas par to, ka ir kaut ko izdarījis nepareizi vai kļūdījies. Dialoga metodē tas ir ļoti svarīgi – visu laiku pastiprināt šo pozitīvo atgriezenisko saiti.

Izmeklētāja pozīcija
Arī tas ir viens no dialoga instrumentiem – pretrunu izmeklēšana. Prasmīgi to lietojot, mēs neļaujam partnerim aiziet no atbildes. Mēs uzdodam jautājumus tā, kā to patiešām darītu izmeklētājs, kuram nepieciešams visu noskaidrot, jo viņš vienkārši nezina faktus. Mēs izmeklējam partnera atbildi, viņa viedokli, iespējas un grūtības. Kā tu zini, ka tas ir svarīgāk? Kā tu domā – kas būtu labāk? Kas tev liek tā domāt? Šajā posmā visgrūtākais ir nepieslēgties ar savu pieredzi un zināšanām. Dialogā tas ir lielākais klupšanas akmens, jo mēs varam pārslēgties no izmeklētāja lomas uz tiesneša lomu, kas visu zina partnera vietā, un tad sāk veidoties monologs. Dialoga metodes apguves procesā, protams, nākas arī izprast un pieņemt savu pieredzi, kad es to ieraugu: ka es esmu tāds, kas neprot uzklausīt, man visu laiku gribas kaut ko iestarpināt, neesmu pacietīgs, nespēju pieņemt, ka cits domā savādāk vai rīkojas savādāk...Tad, kad mēs esam nonākuši līdz posmam, kad pretrunas ir jāpārvērš pozitīvā attīstībā, cilvēks nevis pretojas, bet sāk domāt, ko viņš varētu ar savām pretrunām izdarīt, kas ir tas resurss, ko viņš varētu pats sevī atklāt, lai to paveiktu. Nevis es viņam palīdzu ar saviem piemēriem, bet viņš tiešām reāli domā. Lai līdz tam nonāktu, ceļš var būt ilgs un dialogs – ļoti garš, bet galarezultāts ir tāds, ka cilvēks uzņemas atbildību.

Autore: Profesionālās izaugsmes un meistarības skola ALTER EGO vadītāja, psiholoģe konsultante, psiholoģijas zinātņu maģistre Lilita Danilāne