Jaunā māmiņa: "Jums jāzina, ka bērnu audzināt, tas ir SASODĪTI grūti!"

Ierakstiet jebkurā interneta meklētājā "vakcinācija – par un pret", "veģetārisms – par un pret", "kāzas – par un pret", un jūs atradīsiet tūkstošiem rezultātu, viedokļu, pārdomu. Par jebkuru tēmu. Bet es vēlos apspriest kaut ko, par ko saka, ka tas ir brīnišķīgi, ka tā ir dzīves jēga, ka bez tā dzīve nav dzīve, un tā tālāk. Par bērniem...

Nepārprotiet, es arī uzskatu, ka bērni – tas ir skaisti, jauki un forši... Bet, manuprāt, visām sievietēm, kas vēlas un gatavojas kļūt par māmiņām, jāzina, ka tas ir sasodīti grūti!  

Protams, ka būs mammas, kas teiks  “Nē, mans bērns ir eņģelītis, mans ir mierīgs, mums viss izdevies lieliski”, un tā tālāk. Bet ziniet, ka mammas ar šo pārspīlē. Ak Dievs, ja vien jūs zinātu kā mammas pārspīlē, sevišķi internetā. 

Varu derēt, ka zem mana raksta arī būs mammu komentāri, kā "Nu, nezinu, mans bērns tiešām bija mierīgs". Ziniet, mammītes, tas ir lieliski, ka jūsu bērni ir mierīgi, skaisti, pūkaini, zīdaini eņģelīši,  kas vienmēr kakā dzeltenas kakas, un izsalkuši, uzsmaida jums, un parāda ar pirkstu uz krūtīm. Bet man vienalga. ES vēlos pastāstīt, ka viss nav tik skaisti, jauki, forši, kā tas tiek aprakstīts. Tāpēc šo rakstu saukšu par BĒRNU OTRA PUSE.
 

Grūtniecības otra puse slēpta netiek

Mana grūtniecība bija plānota, gaidīta un viegla. Es priecājos, ka nav toksikozes, nav pietūkušu kāju un pirkstu, nav varikozo vēnu, muguras sāpes un kas tikai vēl ne. Cik interesanti, ka grūtniecības otru pusi gan neviens neslēpj!  Arī dzemdības man bija ātras un vieglas. Varbūt tāpēc, ka gāju uz dažādiem kursiem, uzzināju visu kas, kad un kāpēc notiek dzemdību laikā. Tā teikt, kontrolēju situāciju, kas man visu padara vieglāku. 

Vispār, vienmēr esmu bijusi nosvērta, mierīga personība, kuru reti kas spēj aizskart vai izvest no pacietības. Bet, ak vai! Bērnam tas ir izdevies!

 

Meitenes! Es gribu, lai katra no jums zina, ka bērnu audzināt, tas ir sasodīti grūti! Nē, ne jau autiņu nomainīt, vingrot ar viņu vai pareizi apģērbt, ko visu var iemācīties hendlinga kursos topošajiem vecākiem. Es runāju par psiholoģiski "sasodīti grūti"! Nav tādu kursu, kur māca saprast savu kliedzošo bēbi.  Un tomēr, ir tik daudz informācijas, kas it kā ir labu prātu rakstītas, bet iznākumā iedzen jauno māmiņu depresijā. 

Krūtsbarošanas izaicinājums

Sākot jau ar pirmo – krūtsbarošana. Visur var atrast informāciju, ka mātes piens ir labākais, kas vien var būt uz šīs pasaules. Bet nekur nav informācijas, ka iesākumā 70% mammām uz šīs pasaules nesanāk barot ar krūti! Un tas ellišķīgi sāp sākumā! Un asiņo krūts gali! Un veidojas sāpīgi sastrēgumi krūtīs! Un reizēm nepietiek piena! Un reizēm bērns slikti ņemas svarā, kaut karājas tev krūtī 20 stundas diennaktī! Un reizēm bērni atsakās no krūts, raud pie krūts, neņem to, tie labāk badosies un uzņems tikai 200g mēnesī, kas ir par maz un ģimenes ārste apskatē teiks  “Tas ir par maz! Jādod maisījums!” 

Noskaties video: piecas tipiskākās zīdīšanas kļūdas

Un mamma ar asarām acīs pirks to maisījumu veikalā, jo NEKAS nav labāks par krūts pienu! Zīdīšanas konsultantes teiks  “Nedod maisījumu! Turpini barot ar krūti un Tev izdosies! “ Mamma, kura vēlas savam bērnam dot to labāko, tā arī dara. Bet viss sākas no jauna - bērns raud un neņem to sasodīto krūti! Un mamma vaino sevi! Laikam krūtis nav tādas! Laikam piens negaršīgs! Un katra barošana izvēršas histērijā bērnam un pēc tam mammai! Nākošajā mēnesī svara pieaugums atkal ir 200g. Nu jau mammu vaino ne tikai viņa pati, bet arī ģimenes ārste! Lieliski, vai ne? 

Un mamma atceras lielo plakātu zīdīšanas konsultantu telpās "Zīdīšana ir pats skaistākais brīdis mammai un bērnam". Jā, skaisti ir asiņojoši krūtsgali? Raudošs bērns pie krūts? Raudošā mamma, par to, ka viņai nekādi nesanāk? Vai nosodošā vīramāte, kas uzzina, ka mamma sākusi bērnam dot maisījumu, nevis savu pienu?

Vēl nepastāstīju par tik ļoti mūsdienās populāro govs piena nepanesību, kuru ārsti piedēvē katrai dīvainajai bērna kakai, katrai pumpiņas un piena atgrūšanai, kā rezultātā mamma ēdīs tikai griķus. Teikšu tā – ar krūti barot ir sasodīti grūti un būs jāpacenšas, lai izdotos! Nav salkani, toties ļoti patiesi, meitenes!

Neviens nemāca saprast, kāpēc bēbītis raud

Nākošais ir zīdaiņa raudāšana. Cik gan dzirdēju, vēl stāvoklī būdama, ka es zināšu, ko manam bērnam kurā brīdī vajag, jo es taču esmu mamma, meitenes, ne velna es nesaprotu, kāpēc viņš raud!!! 

Man ir kauns to atzīt, jo šķiet, ka esmu tāda vienīgā! Autiņš tīrs, pagulējis ir, paēdis ir, temperatūra laba, karsti, auksti nav, samīļojiens un aijāšana mammas rokās nepalīdz. 
Nu, mazums, grib krūti! Tagad taču tik populārs ir uzskats, ka bērnam mammas krūts ir ne tikai ēdiens, bet tik universāls līdzeklis kā miega zāles, nomierinošas zāles, zāles pret aizcietējumu vai iesprūdušu purkšķi, zāles pret vientulību, vai vienkārši dzēriens. 

Bet, pieliekot bērnu pie krūts, viņš sāk bļaut skaļāk. Lieliski! Kas mums sanāk? Satraukta mamma trīcošām rokām (jo viņas bērns raud) un brēcošs bērns, tam visam klāt vēl nāk rejošs suns, kas arī ir satraukts no bērna raudāšanas, un dusmīgs kaimiņš, kas dauza ar savu spieķi pa radiatoriem, lai jūs visi beidzot aizveraties! Skaisti, vai ne? Un tā ir ikdiena manā dzīvē. Un velns viņu zina,  kāpēc bērns raud. Un velns viņu zina, kāpēc mani tas tā satrauc, un es vienkārši nespēju sekot padomju laiku grāmatām, kur rakstīts – paraudās un nomierināsies.

Gribu piebilst, ka bērnu esmu atrādījusi ārstiem visdažādākajiem, viss ir kārtībā, bērns laikam raudot sarunājas!

Ak, kad tie bērni iemācas runāt? Manam ir 2 mēneši un es jau esmu uz nervu sabrukuma no raudāšanas.

Meitenes,  es laikam esmu drausmīgā māte. Man nav mātes instinkta. Jo es tiešām nesaprotu,  kāpēc un kad bērns raud. Bet ja nu kādai jaunajai māmiņai gadās tāpat, es ļoti ceru, ka Tu izlasīsi manu šo rakstu! Jo reizēm apziņa, ka neesi tāda vienīgā tik ļoti palīdz!

Attiecības ar vīru... mainās

Vēl bērna otrā pusē ietilpst attiecības ar vīru. Nevajag likt lielas cerības, ka viss būs kā agrāk. Nebūs! Meitenes, nebūs! Man ar vīru bija lieliskas attiecības. Pēc bērna piedzimšanas viss mainījās. Mani sāka kaitināt vīrs, vīru - es. Goda vārds, mēs – pāris, kas bijām balodīši visus 7 gadus, nu pārvērtāmies par ienaidniekiem!  Nu, jau ir labāk, bet gribu brīdināt! Esiet gatavas.

Vēl brīdinu par citu cilvēku iesaistīšanos Jūsu bērna audzināšanā. Tādi būs. Un ne viens vien. Un katram būs, ko pateikt. Dzirdēsiet par to, ka darāt nepareizi. "Kāpēc nedod bērnam tējiņu?", "Kāpēc nēsā pa rokām? Izlutināsi!" "Kāpēc vēl neveļas? Mans Olafs jau divos mēnešos gandrīz rāpot sāka!"  un tādā garā! Stiprus nervus Jums!

Mēs – pāris, kas bijām balodīši visus 7 gadus, nu pārvērtāmies par ienaidniekiem!  Nu, jau ir labāk, bet gribu brīdināt! Esiet gatavas.

Runājot par viedokļiem – katram speciālistam būs savs viedoklis. Fizioterapeiti saka vienu, neirologi kaut ko pretēju, osteopāts vispār noliedz abu versijas, ģimenes ārste prasa, kas pie velna ir osteopats? Tā kā jālemj viss
būs pašām!

Labprāt rakstītu tālāk, bet mans bērns lēnām mostas un jūtu, ka atkal sāksies spēle – uzmini nu, ko viņš grib un nesajūc prātā! 
 

Bet priecāšos, ja komentāros dalīsieties ar savu viedokli. Jā, arī "mans bērns gan ir mierīgs", "man gan tā nebija" un "Tu esi slikta māte, ja nezini ko Tavs bērns grib", komentāri der. Jo kurš gan sunim asti cels, ja ne pats? 

Un padalieties ar vēl noderīgu informāciju par tēmu "BĒRNA OTRA PUSE", lai topošās māmiņas zina ko reāli VAR sagaidīt, bet var arī nesagaidīt, tomēr labāk ir būt gatavam. Un, protams, padomi no pieredzējušām mammām arī noderēs.

Noskaties, kā ir gulēt kopā ar bēbīti