Ja jaunieši skolu uztver kā laika izšķiešanu, mums jāskatās ne tikai uz mācību saturu

Šie skaitļi liek runāt ne tikai par to, cik motivēti ir jaunieši, bet arī par to, cik jēgpilnu viņi redz pašu mācību procesu – ja skolēns nesaprot, kāpēc viņam ir nepieciešama konkrētā tēma vai uzdevums, ja neredz saikni ar savu dzīvi, interesēm vai nākotni, ir tikai likumsakarīgi, ka motivācija samazinās. Mēs daudz runājam par to, kas skolēnam jāiemācās, bet ne vienmēr pietiekami izskaidrojam, kāpēc viņam tas jāmācās.

Mūsdienu skolēni dzīvo pavisam citā informācijas vidē nekā pirms desmit vai divdesmit gadiem – gandrīz uz ikvienu faktoloģisku jautājumu dažu sekunžu laikā var atrast atbildi, tāpēc skolas galvenais uzdevums jau sen vairs nav informācijas nodošana. Skolai arvien vairāk jāmāca domāt, analizēt, risināt problēmas, pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību. Ja ievērojama daļa jauniešu skolu uztver kā laika izšķiešanu, mums jāskatās ne tikai uz mācību saturu, bet arī uz to, kā mācību process ir organizēts. Skolēns nevar būt tikai cilvēks, kurš atnāk, noklausās un izpilda iepriekš noteikto.

Brīvība mācīties nozīmē arī atbildību

Tradicionālajā mācību procesā nereti tieši pieaugušie nosaka gandrīz visu – ko skolēns darīs, cik ilgi, kādā secībā un kad uzdevums būs jāpabeidz, taču pēc skolas absolvēšanas mēs no jaunieša pēkšņi sagaidām spēju būt pilnīgi patstāvīgam – organizēt savu laiku, noteikt prioritātes, pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību par rezultātu. Taču patstāvība nav prasme, kas automātiski parādās pilngadības dienā, tā ir jāattīsta pakāpeniski jau no bērnības. Tālmācībā šo sakarību var redzēt ļoti skaidri – skolēnam ir sasniedzamie rezultāti un termiņi, taču daļu sava darba viņš var organizēt pats – izvēlēties, kurā laikā mācīties, cik ilgi strādāt, kā virzīties cauri materiālam un kurā brīdī nepieciešama skolotāja palīdzība. Tas nenozīmē prasību samazināšanu, tieši pretēji – jo lielāka ir izvēles brīvība, jo lielāka kļūst paša skolēna atbildība. Mūsu pieredze liecina, ka iespēja kontrolēt savu laiku un darba organizāciju var palielināt arī motivāciju, jo skolēns daudz skaidrāk ierauga saikni starp savu ieguldīto darbu un sasniegto rezultātu.

Tikai 46% Latvijas skolēnu bieži plāno savu pieeju mācībām

Ļoti satraucošs ir PISA rādītājs, ka tikai 46% Latvijas skolēnu bieži plāno savu pieeju mācībām. Pašvadīta mācīšanās ir viena no būtiskākajām prasmēm, kas skolai jāattīsta. Skolēnam jāspēj saprast, kas viņam jāapgūst un kāpēc, pēc tam praktizēt, izvērtēt savu rezultātu un beigās sev pajautāt – ko es jau protu, ko vēl nesaprotu un kas man jādara tālāk? Šī pašrefleksija ir ļoti būtiska mācīšanās daļa, turklāt, tā ir prasme, kas būs vajadzīga arī turpmāk. Pasaule un darba tirgus mainās tik strauji, ka mēs nevaram paredzēt visas zināšanas, kas šodienas skolēnam būs nepieciešamas pēc desmit vai divdesmit gadiem. Mainīsies profesijas, būs jāapgūst jaunas tehnoloģijas un, iespējams, vairākkārt jāpārkvalificējas, tāpēc līdzās matemātikai, bioloģijai vai valodām skolēnam jāiemācās sadalīt lielu uzdevumu mazākos soļos, noteikt prioritātes, novērtēt savu progresu, pamanīt brīdi, kad kaut kas nav saprasts, un zināt, kā meklēt palīdzību.

Kļūda kā sākums, nevis beigas 

Īpaši būtisks ir jautājums, ko skolēns dara brīdī, kad kļūst grūti – mūsdienās atrast ātrāko atbildi ir vieglāk nekā jebkad agrāk. Mākslīgais intelekts šo izaicinājumu ir tikai pastiprinājis – ja uzdevums nepadodas, skolēns var dažu sekunžu laikā palūgt tehnoloģijai to izdarīt viņa vietā. Taču risinājums nav tehnoloģiju aizliegšana - drīzāk mums jāmaina uzdevumu raksturs un jāmāca tehnoloģijas izmantot jēgpilni. Piemēram, skolēns var izmantot mākslīgo intelektu, lai iegūtu atbildi, bet viņa uzdevums pēc tam ir to analizēt, atrast nepilnības un kļūdas, argumentēt, kam var un kam nevar piekrist. Tikpat svarīga ir mūsu attieksme pret kļūdām – ja bērnam kļūda nozīmē sliktu atzīmi vai pārmetumu, viņš dabiski centīsies no tās izvairīties – tostarp izvēloties vieglāko ceļu. Ja kļūdu uztveram kā informāciju par to, ko vēl neprotam, situācija mainās. Ja treniņā kaut kas neizdodas, treneris nepasaka, ka ar to viss ir beidzies – viņš palīdz saprast, kas nav izdevies un kas jādara citādi, un sportists mēģina vēlreiz. 

Tālmācībā skolotājs neatrodas skolēnam blakus visu laiku, taču tas nenozīmē, ka viņa loma pazūd, tieši pretēji – ļoti būtiska kļūst kvalitatīva atgriezeniskā saite. Skolēnam jābūt iespējai sazināties ar pedagogu, piedalīties nodarbībās, saņemt konsultācijas un atgriezenisko saiti par paveikto. Vienlaikus viņam pašam jāiemācās spert pirmo soli – pamanīt, ka kaut ko nesaprot, to atzīt, noformulēt jautājumu un zināt, kur meklēt palīdzību. 

Skolēnam jāredz ne tikai atzīme, bet arī savs progress

PISA dati vienlaikus rāda arī cerīgu tendenci – 

76% Latvijas skolēnu uzskata, ka intelektu iespējams attīstīt ar darbu un centieniem, un šiem skolēniem ir labāki mācību rezultāti, tāpēc skolai jāpalīdz skolēnam ieraudzīt pierādījumus savam progresam. 

Ja mēs visu laiku parādām tikai gala vērtējumu, bērns neredz attīstības procesu. Daudz vērtīgāk ir palīdzēt viņam pamanīt: pirms trim mēnešiem tu šo vēl neprati, toreiz tev bija vajadzīga skolotāja palīdzība, bet tagad tu to vari izdarīt pats. Tas gan nenozīmē pazemināt prasības, lai skolēnam būtu vieglāk – sarežģīts mērķis ir jāsadala mazākos, sasniedzamos posmos, lai bērns var piedzīvot progresu un pakāpeniski virzīties tālāk. Vienlaikus jādod iespēja izvēlēties, pētīt un uzdot jautājumus. Zinātkāri nevar attīstīt vidē, kur uz katru jautājumu ir tikai viena iepriekš noteikta pareizā atbilde un viss mācību process jau ir izlemts skolēna vietā.

Viens no svarīgākajiem izglītības uzdevumiem ir panākt, lai bērns pēc skolas nezaudētu pārliecību, ka viņš spēj mācīties. Ne tikai atcerēties konkrētus faktus vai nokārtot pārbaudījumu, bet sastapties ar kaut ko, ko šodien vēl neprot, un zināt: es varu saprast, sadalīt šo problēmu mazākos soļos, meklēt palīdzību, kļūdīties, mēģināt vēlreiz un beigās tikt galā.