Skolēni sacer dziesmas, raksta dzeju un esejas par attālināto mācīšanos

"Nominācijā Gada dzīvnieks uzvar Medus Lācis jeb es. Šogad vairāk nekā jebkad esmu izsalkusi pēc saldiem vārdiem, uzslavām, atzinības," skolēnu atziņu konkursā "Mācos pats", kas veltīts tematam attālinātā mācīšanās, raksta 9.klases skolniece Arta Pinka. Konkursu rīkoja vecāku organizācija "Mammamuntetiem.lv" un tajā piedalījās vairāk nekā 550 skolēni.

FOTO: Publicitātes foto

"Attālinātā mācīšanās ir kā dzijas tīmeklis. Visa mana ģimene mācās viens no otra. Es iemācīju vecmāmiņu draudzēties ar internetu, tagad viņa mājās nodarbojas ar jogu. Vectēvs iemācījās gatavot, cep mums pīrāgus, dažreiz pārāk daudz. Arī mani mājdzīvnieki ir kļuvuši gudrāki – papagailis sāka runāt angļu valodā," raksta Aļona Novika, Jūrmalas pilsētas Kauguru vidusskola 2.klases skolniece, ilustrējot piedzīvoto ar zīmējumu "Attālinātā mācīšanās".

Aleksas Valteres, 10. klases skolnieces. Aleksas sacerēto dziesmu par attālinātajām mācībām klausies mūzikas straumēšanas vietnē “Spotify” ŠEIT.


Piecpadsmit Pantu Poēma Par Pandēmiju 

/Laura Grigule, 12.klase/

Kā parasta skolniece rītos 
Pirms gada es devos uz skolu, 
Kur rakstīju zīmītes stundās 
Un nodevu draugiem zem sola. 

Reti bija tie mirkļi, 
Kad mocījos garlaicībā, 
Nenojautu, ka martā 
Beigsies šī bezrūpība. 

Līdz piepeši vakarā kādā 
Mūs pāršalca piepeša ziņa-  
Pasaulē izsludināta 
Globālā pandēmija. 

Jāvalkā maskas, jāpaliek mājās- 
Pag, vai tas ir kāds joks?! 
Vai dzīve būs mums kā filmās 
Par apokaliptisko? 

Vecmammu, kas riska grupā, 
Apciemot nedrīkstēju, 
Vien nervozi apspriest vīrusu 
Un domās kopā dzert tēju. 

Korona, korona-  
Kas tas par zvēru? 
Vai tad mums trūka 
Slimību, sēru? 

Man gribējās raudāt no bailēm 
Jo bīstamāk kļuva ik dienu 
Pat veikalā ieiet droši 
Nevarēja pēc piena. 

Nācās pie miglā tītas 
Ikdienas pielāgoties, 
Mācīties sakopot spēkus 
Un, galvenais- nepadoties. 

*** 
Kopš otrais vilnis mums pāri 
Šalko nu jau pusgadu, 
Man bija jāapgūst daudz- 
Kā veiksmīgi apgriezt sev matus, 

Kā sameklēt izklaidi  
Vien četrās sienās, 
Ar ģimeni sadzīvot 
Istabā vienā, 

Kā gatavot; lāpīt  
Un pāršūt sev drēbes, 
Kā radoši izpausties 
Mājsēdē. 

Nu manus jaunības gadus 
Var iedalīt pirms un pēc 
Reiz smējos es starpbrīžos klasē, 
Nu klusēju distancē. 

Trūkst skolotāju un draugu, 
Kaut Whatsappā grupas čats. 
Zoom un cilvēcīgs apskāviens 
Tomēr nav viens un tas pats. 

Pat negribas svinības, teātrus, 
Var iztikt arī bez dejām, 
Svarīgi- nepārtraukt smaidīt, 
Pat, ja ir maskas uz sejām! 

Gan nāks reiz labāki laiki 
Un nākotne skaidrāka kļūs 
Sanāksim kopā un divi 
Metri nenošķirs mūs. 


 „Mācos pats!” Gada balvas 

/Arta Pinka, 9.klase/
Veselu gadu konkursa nosaukums ir arī mana devīze. Gads ir nozīmīgs posms, tāpēc laiks piešķirt Gada balvas. Gada vīruss, protams, ir COVID-19, bet kas uzvarējis visās pārējās ar dabas procesiem un simboliem saistītās nominācijās?  
Nominācijā Gada putns uzvar Zaļknābis jeb es. Tā es visai bieži jutos, raugoties formulu, definīciju, svešvārdu vai tehnoloģisko risinājumu jūklī. Un, tiklīdz man sāka likties, ka esmu kādā jomā visu sapratusi, tā tika sagādāti jauni nezināmie. 

Nominācijā Gada augs uzvar Ērkšķrozīte jeb es. Reizēm esmu bijusi nepaciešami asa un durstīga, reizēm apātiskā snaudā iegrimusi… Es vēl citādi nemāku parādīt, ka neesmu apmierināta ar to, kas notiek. 

Nominācijā Gada dzīvnieks uzvar Medus Lācis jeb es. Šogad vairāk nekā jebkad esmu izsalkusi pēc saldiem vārdiem, uzslavām, atzinības. Vismedainākais man bija decembris un janvāris, kad piedalījos dažādās olimpiādēs, guvu panākumus un burtiski peldēju medū.  
Nominācijā Gada bezmugurkaulnieks balva Grāmatu tārpam jeb man. Lasīju vairāk nekā jebkad iepriekš un lasīju visu: kriminālromānus un fantastiku, latviešu un ārzemju autorus, dzimtajā un angļu valodā, pašas izvēlētas un skolotāju ieteiktas grāmatas.  
Nominācijā Gada kukainis uzvar Circenis pelnos jeb es. Tā pēdējos 12 mēnešu laikā esmu jutusies negribēti bieži: kad esmu bijusi nikna, par to, ka ir pārāk maz tiešsaistes stundu, bet pienāk diena, kad ir ZOOMs pēc ZOOMa un nav laika atvilkt elpu; kad pēc stundām dodos uz treniņu, lai darītu to, kas patiešām patīk, bet treneris izvēlējies vingrinājumus, kas man pavisam neiet pie sirds; kad saprotu, ka klasesbiedri, ar kuriem kopā esmu bijusi kopš bērnudārza un kuru vidū vienmēr esmu bijusi savējā, pamazām kļuvuši sveši, un tagad man jāmeklē jaunu „savējie”… 
Nominācijā Gada dzīvotne balvu saņemu Es – es kā patvērums un vienīgais miteklis bioloģiskajiem, psiholoģiskajiem, emocionālajiem un garīgajiem procesiem, kas norisinās manī. Pēdējos 12 mēnešos es centos būt viss, ko no manis prasīja apkārtējie un pati. Es biju sarunu biedrs un draudzene pati sev, pavārs un IT speciālists sev un tuviniekiem, skolotāja un padomdevēja klasesbiedriem un draugiem, cerība un varbūt reizēm arī vilšanās sev un skolotājiem… Tomēr visi šie procesi, izjūtas un lomas ļāvušas un likušas man augt visās šī vārda nozīmēs.  
Nu re, balvas sadalītas, un visas tikušas man. Interesanti, kāds būs nākamais gads? Es neskumtu, ja nesaņemtu nevienu balvu…  

 

 

 

Viss ir attālināti...

/Emīls Vasiļevskis (7.klase), Katrīna Vasiļevska (4.klase)/


Mana diena sākas ar zemestrīci,
Kad istabā ieskrien kāds mazs sīcis.
Tas mans brālis, kas kliedz, ka jau septiņi, Bet man tāpat veras ciet plakstiņi.
Tad es vingroju savu rīta rosmi
(Dažreiz tam vajag mazliet drosmi). (vū) Un tad jau brokastis ir klāt,
Pēc tam jāiet prātu asināt!
Ir jau astoņi, un sēžu es Zūmā, (jā)
Bet vēl mazliet miegainā omā. (o jē)
Tad man sports un jālec ir augstu - Skolotājs redz ik reizi, kad kāds šmauktu.
Angļu valoda, un mani izsauc,
Tas nu gan mani baigi nesatrauc!
Viss man rit kā lēnā valsī,
Bet tad māsa istabā ienāk un jautā pilnā balsī:
“Ko tu dari, vai palīdzēsi ar mājasdarbu? Kur atrodas Kuldīga? Kas ir marabu?” Kamēr palīdzu šai tikt galā,
Tikmēr jau klasesbiedri grupās dalās.
Brīvs laiks nesanāk pat minūti, Kad uzdevumi īpaši grūti.
Tikai ap diviem tad esmu brīvs, Stīvs un, par laimi, dzīvs!
Nav jau tik traki, kā dziesmā šajā,
Pat ja manas istabas durvis ir vaļā.
Mazie ir klusi un var dzirdēt pat trusi,
Un mierīgāks uzreiz tad es kļūstu uz pusi.
Mājasdarbi man nav tik grūti, Ja tos dara ar pilnu krūti.
Ja tos pabeidz mazliet veiklāk, Es tad varu ... es tad varu...
UZSPĒLĒT KĀDU DZIESMIŅU UZ BUNGĀM! ... un vēl mazliet, mazliet pagulēt.

 

Viktorijas Litaunieces, 6.klases skolnieces sacerētā dziesma

 

Maksims Vorobjovs, 8.klases skolēns attālinātās mācīšanās laikā jūtas kā sūklis

 

"2021. gada aprīlis. Esmu kā sūklis, kas vairs nespēj uzsūkt ūdeni. Attālināto mācību laikā esmu uzsūcis pārāk daudz vajadzīgas un ne visai vajadzīgas informācijas. Es alkstu, lai mani izgriež un atbrīvo no liekā ūdens, man vajadzīgs restarts …    
2020. gada 12. marts. Krēslojās. Es ar klasi atgriezos no ekskursijas uz Igauniju, kur “AHHAA” centrā pavadīju lielisku dienu. Nekas neliecināja par gaidāmajām nepatikšanām. Pēkšņi kāds no klasesbiedriem iekliedzās, ka Latvijā ir izsludināta ārkārtas situācija un skolas tiek slēgtas. Mēs bijām bezgala laimīgi. Toreiz vēl nenojautām, par ko tas viss var izvērsties.  
2020. gada maijs. Aizvadīti divi attālināto mācību mēneši. Esmu izbaudījis visus šī mācību veida labumus. Atrados kā septītajās debesīs, jo tiešsaistes konferenču tikpat kā nebija, e-klasē, baidoties mūs pārslogot, skolotāji pievienoja nelielus uzdevumus. Man bija tik daudz brīva laika! Pavisam nemanot beidzās mācību gads.   
2020. gada septembris. Vasara aizlidoja kā gājputnu bars. Zinību dienā satiku klasesbiedrus, viss kā parasti. Sākumā mācījos divas nedēļas skolā, vienu attālināti. Tomēr pēc rudens brīvlaika situācija valstī pasliktinājās, un es atkal biju spiests piesēsties pie datora.  
2020. gada decembris. Skolotāji brīvlaikā bija pacentušies. Tagad  lielākā stundu daļa notika tiešsaistes konferencēs. Varētu teikt, ka mācības noritēja pilnā sparā. Visiem ir jautri: špikojam, grupās veicam pārbaudes darbus, dalāmies ar informāciju ar paralēlklasēm. 

Es un visi mani klasesbiedri 1. semestri pabeidzām ar daudz labākām sekmēm, nekā tas būtu bijis klātienē. Tad jau viss ir lieliski? Kā tad! Jaunais gads bez klasesvakara, bez skolas balles. Tukšums.  


2021. gada februāris. Katru dienu izjutu, ka skolotāji ir uz robežas. Mani spēki izsīkuši kopā ar prieku, ko izjutu attālinātajām mācībām sākoties. Sporta sekcijas jau divus mēnešus ir slēgtas. Tehnoloģijas ir pārblīvējušas manu dzīvi. Katru dienu tikai dators, telefons. Viss ir neīsts. Virtuāls. Vai var būt virtuāls prieks? Nē. Arvien biežāk domāju par to, cik labi bija skolā.    
2021. gada aprīlis. Mani pārpilda vienaldzība. Pret visu ekrānā notiekošo. Es esmu pusaudzis. Es gribu būt kopā ar vienaudžiem. Es gribu dzīvot reālu dzīvi. Zināšanas nav galvenais. Daudz svarīgāka ir saskarsme, prasme būt kopā ar citiem. Lasīt cilvēku emocijas mīmikā, žestos. Manai sirdij izmisīgi trūkst emociju. Šķiet, ka esmu robots, kura dzīvē ir tikai un vienīgi tehnoloģijas.   
Esmu kā sūklis, kas ilgstoši ūdenī mērcēts, sūklis, kas vairs nespēj uzsūkt ūdeni. Es alkstu, lai mani izgriež un atbrīvo no liekā ūdens, man vajadzīgs restarts!"

 

Konkursu organizē vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv” iniciatīvas “Mācos Pats” ietvaros, atbalsta – Izglītības un zinātnes ministrija.