Klaiņošana - riskanta pusaudžu uzvedība

Aicinājumi atsaukties cilvēkus, kas redzējuši kārtējo reizi pazudušu tīni, virtuālā vidē parādās bieži, turklāt nereti tie ir vieni un tie paši bērni. Viņi pazūd, tad atrodas, pēc kāda laika atkal pazūd... Policijas pārstāvji saka, ka tie ir bērni – klaiņotāji. Pamazām tas var kļūt par dzīvesstilu. Vēl sliktāk, ka klaiņošana iet roku rokā ar atkarības vielu lietošanu domubiedru grupā. 

Klīniskā psiholoģe, psihoterapeite Līga Bernāte stāsta, ka pusaudžiem ir raksturīga klaiņošana, kas bieži ir saistīts ar identitātes veidošanās procesu. Vieniem tas notiek vienkāršāk un ne tik izteikti, bet citiem sarežģītāk, caur identitātes apjukumu, difūziju, protestiem pret vispārpieņemtām normām un neveselīgu uzvedību.  

Pusaudžu vecumposms jau ir pietiekami sarežģīts gan fizioloģisko izmaiņu, hormonālo svārstību dēļ. Neiedomājami jaudīgi notiek arī izmaiņām smadzenēs. Tas neizbēgami ietekmē bērnu – vecāku attiecības. Gan vecāki, gan bērni meklē jaunās atbildības robežas. Nenosakot tās pareizi, reizēm kā protests ir bēgšana vai aiziešana no mājām. Pusaudzis uzskata “esmu jau pieaudzis'' un varu rīkoties, kā gribu.  Esmu liels, un, ja mani ierobežot, es sodīšu vecākus par viņu stulbumu. Uzvedības modelis svārstās no pieauguša, atbildīga cilvēka rīcības līdz bērnišķīgai spītībai. 

Iespējams, ka bēgšana prom no mājām reizēm ir arī sauciens pēc uzmanības vai palīdzības. Ja bērnam ir atstāta par daudz liela brīvība un vecāks uzskata, ka viņš jau ir liels un pieaudzis, pusaudzim var šķist, ka vecākam vienalga, vai arī vecāki ir pārāk aizņemts darbā, vai ar sevi. Tāpat tā var būt arī pretreakcija uz pārāk stingrām robežām un to, ka vecāks vispār nespēj pusaudzim uzticēties. 

Lai kādi būtu klaiņošanas iemesli, to dziļākais iemesls ir bērna un vecāku savstarpējās attiecībās, komunikācijā un adekvāti noteiktās robežās, kas ir liels izaicinājums vecākiem. Lai arī 15 – 16 gados jaunietis jau jūtās pilnībā pieaudzis, viņš joprojām ir bērns, kuram ļoti nepieciešama vecāku neuzbāzīga uzmanība, gādība un rūpes. 
 

Ja pusaudzis klaiņo, tad iemesls var būt arī konfliktējošas vecāku savstarpējās attiecības, emocionālās piesaistes trūkumu, aukstas attiecībām ģimenē, ļoti aizņemti un ļoti prasīgi vecāki. 

Jāapzinās, ka pusaudžiem lielu lomu spēlē vienaudži un kompānija. Tur viņi atrod savas autoritātes. Ir svarīgi ir piederēt savai jauniešu grupai nevis vecākiem, tāpēc ir svarīgi pievērst uzmanību, kāds ir tīņa draugu loks, viņa “bars”. Veselīgāk un drošāk, ja šajā dzīves posmā tīnis ir pietiekami nodarbinās, apmeklē pulciņus vai sporta sekcijas, kur var izlikt gan enerģiju, gan veselīgā veidā piedzīvot “iniciāciju”  - pāriet no bērna stāvokļa pieaugušā cilvēka lomā. Iniciācijas atbilstoši dzimumam ar savdabīgiem rituāliem ir bijušas visos laikos un visam tautām. 
 

Lasi arī: Tīnim ir dīvaina draugu kompānija? Izplatītākās pusaudžu subkultūras un ko tās nozīmē 

Ja jaunieša izvēlētā grupa ir nelabvēlīga un riskanta, ar noslieci klaiņot, tad papildus apdraudējums ir atkarību rasošu un apreibinošu vielu lietošana. 

Ja pusaudzis klaiņo, tad iemesls var būt arī konfliktējošas vecāku savstarpējās attiecības, emocionālās piesaistes trūkumu, aukstas attiecībām ģimenē, ļoti aizņemti un ļoti prasīgi vecāki. 

Pirmie signāli, kuriem būtu jāpievērš uzmanība, ir stundu bastošana. Lielāka varbūtība klaiņot ir bērniem ar uzvedības grūtībām, sliktām sekmēm skolā, vardarbību mājas un/ vai skolā, hiperaktivitāti vai uzmanības deficītu.  Sliktākajā gadījumā veidojas delinkventa* vai antisociāla personība. Lai izveidotos šāds personības profils, jāveidojas nelabvēlīgu apstākļu kopumam – problēmām ģimenē, sliktām sekmēm skolā un arī bioloģiskiem faktoriem. 

Delinkventa uzvedība – pārkāpjot vispārpieņemtās normas, nodara zināmus postījumus, ievainojumus vai ļaunumu kādai personai vai visai sabiedrībai