Cik ilgu laiku tavs bērns pavada virtuālajā vidē?

Lieki stāstīt, cik daudz vilinājumu bērniem un jauniešiem piedāvā internets, cik krāšņas ir "Wii" spēles, "Play Station", cik aizraujoša ir jaunā spēle "Minecraft" un citas, kurā "varam vienlaikus gan meklēt zeltu, gan arī sist zombijus".

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Un cik ilgu laiku tavs bērns pavada virtuālajā pasaulē?

 

"Mammu, man rītdien uz skolu ir jāaiznes 100 konfektes," kādu vakaru saka mans dēls pirmklasnieks. "Jo?" - es brīnos par dēla minēto skaitu. "Tad man viens puisis iedos paspēlēt savu iPad," skan atbilde. Noskaidroju, ka arī iPad īpašniekam ir tikai septiņi gadi un viņš mācās 1. klasē. Izbrīnīta tā arī nespēju rast atbildi uz jautājumu – kāpēc pirmklasniekam uz skolu ir jādod līdzi iPad planšetdators?

 

"Mēs esam paaudze, kurai viss bija liegts," pārrunājot šo gadījumu, man norādīja kāds skolotājs. Tā ir tiesa. Taču taciņa uz virtuālo pasauli ir biedējoši slidena, un ar kādu mūsdienīgu ierīci uzdāvināt bērnam atslēdziņu uz virtuālo pasauli jau septiņu gadu vecumā ar attaisnojumu – lai būtu, ko darīt pagarinātajās grupās, ir ceļš uz... Jā, uz kurieni!


Mani kā mammu biedē virtuālie vilinājumi, kas kārdina manu bērnu. Cik daudz drīkst? Kā zināt, ka ir jau par daudz? Ja ir par daudz, ko tad?

Mani kā mammu biedē virtuālie vilinājumi, kas kārdina manu bērnu. Cik daudz drīkst? Kā zināt, ka ir jau par daudz? Ja ir par daudz, ko tad? Šo tematu apspriedu ar psiholoģi Ingunu Rubeni.

 

Svarīgākā atziņa ir tā, ka vecākiem jāsaprot - novērst sekas ir grūtāk, nekā tās nepieļaut. Tāpēc būtiski, lai bērns ģimenē jau no mazotnes pierod pie kopīgiem ģimenes pasākumiem, izklaidēm, spēlēm, kurās iesaistās arī vecāki (mēs savā ģimenē, piemēram, rīkojam spēles Scrable mačus), kā arī kopā paveiktiem darbiem.

 

Jo bērns ir jaunāks, jo vecākiem vieglāk viņu iesaistīt dažādās aktivitātēs, kas ierobežo virtuālo komunikāciju un nostiprina ģimeniskās saites un savstarpējo sapratni, norāde psiholoģe. Tas, savukārt, veido bērna pašvērtējumu, veicina spēju un prasmi komunicēt ar apkārtējo pasauli, kā arī novērš pārspīlētu psiholoģisku vajadzību norobežoties no realitātes. Tieši realitāte ir viens no iemesliem, kāpēc bērns vai jaunietis "slēpjas" virtuālajā telpā, jo tā ir iespēja ikvienam būt tieši tādam, kā pats vēlas.

 

Bez šaubām mūsdienās virtuālā vide ir svarīga cilvēku ikdienas daļa un normas robežās tai  ir būtiska nozīme - bez tās ierasta ikdienas komunikācija nav pat iedomājama.

 

Taču vecākiem ir jāpievērš uzmanība tam:

 

a) cik ilgu laiku bērns vai jaunietis pavada virtuālajā vidē;

 

b) kas šajā vidē tiek darīts – čatiņš ar draugiem, spēlītes vai varbūt mācīšanās. 

 

Psiholoģe min piecas pazīmes, kas liecina – bērns ir pārlieku aizrāvies ar virtuālo pasauli:

1. Visu brīvo  laiku bērns pavada virtuālajā vidē. Viņš zaudē laika izjūtu. Stāvoklī, ko jau var uzskatīt par smagāku atkarību, sāk kavēt skolu, aizmirst par ēšanu utt. Tiek uzskatīts, ka, ja internetā tiek pavadītas vairāk nekā 30 stundas nedēļā (neskaitot mācību nolūkos pavadīto laiku), to var uzskatīt par atkarību.

 

2. Bērnu neinteresē nekas cits kā tikai virtuālā vide. Ja pirms šīs aizraušanās viņam ir bijušas dažādas intereses un ārpusskolas nodarbes, nu tās ir aizmirstas. Bērns zaudē draugus un citus kontaktus reālajā vidē.

 

Reklāma
Reklāma

3. Bērns neatzīst, ka kļuvis atkarīgs no interneta, melo un sāk slēpt, cik daudz laika pavada virtuālajā vidē,  nevēlas runāt par atkarību.

 

4. Ir novērojamas emocionālas izmaiņas, bērns kļūst noslēgts, atsvešinās no ģimenes un sociālās dzīves, var būt emocionāli nelīdzsvarots, nerunīgs, ātri aizvainojams.

 

5. Zūd spēja koncentrēties citām nodarbēm.

 

Lai novērstu bērna pārlieku aizraušanos ar virtuālo vidi, psiholoģe iesaka, kā uzlabot skolēna tiešo komunikāciju:

- Vecāki, kuri nāk pie speciālista pēc palīdzības un stāsta  par sava bērna virtuālo atkarību, parasti  runā par bērnu, kurš jau ir sasniedzis pusaudža vecumu, norāda psiholoģe Inguna Rubene. Šajā vecuma periodā atkarības tendence vai atkarība jau ir jāuztver  kā sekas tam, ka bērnam iepriekšējos gados kaut kas ir trūcis emocionālā nozīmē. Šeit vietā ir atgādināt augstāk minēto – novērst problēmu ir grūtāk, nekā to nepieļaut. Svarīgākais darbs vecākiem – stiprināt savas un pusaudža attiecības.

 

- Skolas vecuma bērnam jāiesaistās ārpusskolas nodarbībās, vecākiem jāstimulē bērnā vēlme atrast sev piemērotāko sporta vai interešu pulciņu. Jāļauj bērnam izmēģināt dažādas nodarbības līdz viņš atrod kādu, kas tiešām patīk un aizrauj.

 

- Vecākiem jārunā ar bērnu, jāinteresējas - kas patīk, kas nepatīk, ar ko bērns draudzējas, kas neizdodas, un, ja nepieciešams, jāatbalsta. Vecākiem ar bērnu ir jāpavada laiks kopā, jārunā un jāveido kontakts – ne tikai tad, kad viņš ir mazs, bet arī, kad kļūst par pusaudzi.

 

- Pusaudžu vecumā bieži vien intereses un hobiji var mainīties. Svarīgi, lai šajā periodā vecāki neatstāj jaunieša intereses un rīcību pašplūsmā, bet atbalsta pusaudzi, stimulē izvēlēties citas nodarbes, ja reiz viena ir pamesta. Ja tas ir sports, kas ir lieliska izvēle fiziskās un emocionālās labsajūtas uzlabošanā, tad jāņem vērā, ka mēs visi esam atšķirīgi – vienam vairāk piemērotas ir individuālās sporta nodarbības - peldēšana,  snovbords, slēpošana, teniss u. tml., bet citi labāk pašrealizējas un gūst prieku no  komandu spēlēm.

Inguna Rubene uzsver, ka tie, kam patīk individuālās spēles, bieži nejūt gandarījumu no komandu spēlēm un otrādi.

 

Mūsu sarunā ar psiholoģi gūtā galvenā atziņa patiesībā ir vienkārša. Ja pusaudzim ir labas attiecības ģimenē, ja ir arī citas intereses, izņemot virtuālo vidi, ja ir hobiji, normālas sekmes skolā un draugi reālajā vidē, tad varam uzskatīt, ka pusaudzi neapdraud virtuālās vides atkarība.

 

 

Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, mammamuntetiem.lv vadītāja speciāli portālam www.eklase.lv