Dēls palūdza savā jubilejā mums pamest māju. Kāpēc gan lai vecāki to darītu?

Nekas briesmīgs jau nav noticis, un ar manu četrpadsmitgadīgo puiku pa lielam viss ir kārtībā. Taču ik pa laikam mums vienam ar otru nākas pacīnīties, it īpaši reizēs, kad dēls stūrgalvīgi kaut ko ieņem galvā, bet mums, vecākiem, viņa ideja šķiet nepieņemama.

Vienu no pārsteigumiem viņš sagādāja pavisam nesen. Pagājušā gada nogalē, tuvojoties dzimšanas dienai, dēls paziņoja, ka vēlas uz jubileju aicināt savus draugus, bet mēs ar vīru lai braucam kaut kur ciemos un noteikti ļaujam viņiem vieniem palikt visu nakti. Teikšu atklāti – tas bija šoks, jo šāda ideja man nebija pieņemama. Es dēlam jautāju: “Kad mēs pēdējo reizi esam viņam lūguši doties prom no mājām laikā, kad mūsu draugi ir nākuši ciemos? Viņš, protams, izlikās to nedzirdam un turpināja savu dīcamo, ka visiem bērniem vecāki ļauj palikt vieniem un arī viņš to vēlas. Kad kārtējo reizi no manas mutes skanēja noraidoša atbilde, nepanācis savu, viņš kliegdams teica: “Jūs man nekad neko neļaujat!” Droši vien daudziem vecākiem šī frāze ir pazīstama. Protams, robeža, ko mēs ļaujam bērniem, neapšaubāmi katram ir sava.

Es dēlam jautāju: “Kad mēs pēdējo reizi esam viņam lūguši doties prom no mājām laikā, kad mūsu draugi ir nākuši ciemos?

Ar ko beidzās mana dēla dzimšanas dienas svinības? Ar to, ka draugi ieradās, četru puišu vidū bija arī viena meitene - cik noprotu, mana dēla simpātija, jo katru vakaru viņi “skaipā” sarunājas. Mēs ar vīru, protams, no mājām prom negājām, bērni palika pie mums pa nakti un pēc svinībām otrā dienā devās katrs uz savām mājām. Vienīgais, kas mani pārsteidza, ka neviens no puišu un arī meitenes vecākiem (zēni ir no dēla futbola komandas, meitene – no skolas) mums nepiezvanīja un neapjautājās par saviem bērniem. Tādēļ pēc nedēļas, kad dēls uzstāja, ka sestdien viņš vēlas nakšņot pie viena no puišiem, ko bija ielūdzis pie sevis uz dzimšanas dienu, es teicu, ka to neatbalstu. Mans arguments bija tāds, ka zēna vecākus nepazīstu, turklāt mana intuīcija teica, ka tur paredzama ballīte bez pieaugušo klātbūtnes. Uzskatu, ka 14 gadu vecumā vieniem rīkot svinības ir par agru.

Es baidos no tā, ka var atgadīties kāda nelaime, neizslēdzu arī alkoholu, cigaretes, nedod dievs, narkotikas... Lai gan esam ar dēlu runājuši par smēķēšanu, alkoholu un narkotikām un šķiet, ka šajā ziņā varu viņam uzticēties, tomēr baidos, ka tādā barā visādi var notikt. Jā, un mani uztrauc arī iespējamais sekss, jo manam dēlam interese par meitenēm ir, kas neapšaubāmi ir normāli, bet sekss 14-15 gadu vecumā man šķiet par agru. Taču tas nenozīmē, ka mēs vispār neļaujam viņam palikt pie draugiem pa nakti. Tas nenotiek bieži, bet pie pāris puišiem, kuru vecākus pazīstu labi un ar kuriem iepriekš sazinos, lai pārliecinātos, ka viņi ir lietas kursā par zēnu nodomiem, viņš ir palicis pa nakti, it īpaši skolēnu brīvdienās.

Kāda situācija ir šobrīd? Dēls, manuprāt, ir sapratis mūsu nostāju un vairs neuzstāj uz palikšanu pie draugiem un tusiņiem vienatnē, bet ir atradis, manuprāt, ļoti labu alternatīvu – katru piektdienu pēc stundām viņš ar draugiem dodas uz slidotavu “Lido”. Varbūt kļūdos, esmu pārāk kategoriska dēla ballītēm ārpus mājām padsmitnieku kompānijā? Negribu būt arī mamma-gestapoviete, baidos zaudēt kontaktu ar dēlu, gribētu, lai viņš man uzticas, vairāk dalās savās izjūtās un pārdomās... Kad stāstu to kolēģēm, viņas saka - varbūt es baidoties viņu vienkārši palaist vaļā?

Komentē ģimenes psihoterapeits Gatis Bušs:
Pusaudži ik pa laikam spēj sagādāt pārsteigumus, un tad ir svarīgi, nevis to pieļaut, bet minūtes laikā jautājumu atrisināt un teikt “nē”, ja tas tev šķiet pareizi. Ja šaubies, saki, ka tev ir vajadzīgs laiks, lai par to parunātu ar tēvu. Jāņem vērā, ka pusaudzis būs neapmierināts, jo viņam visu vajag tūlīt, bet to nevajag pieļaut. Ir ļoti svarīgi, lai vecāki stingri turētos pie savām domām un neļautu tās ietekmēt. Tāpēc ir jauki, ka vecāki, līdzīgi kā šī mamma Ilze, stingri turas pie savas nostājas un nepadodas bērna iegribām. Tas, manuprāt, bija pietiekami labs arguments – “es nepazīstu puiša vecākus, tāpēc nevēlos, lai tu nakšņotu viņu mājā”. Protams, ir arī cita iespēja – piedāvāt sazvanīties, satikties ar bērnu vecākiem, visu sarunāt. Tad, protams, nav nekādu problēmu palikt. Vecākiem ir jāzina, kur atrodas viņu bērns, ko viņš dara, jo mēs esam atbildīgi par viņu. Mums būs nepatikšanas, ja gadījumā notiks kas slikts. Labi, ka ir vecāki, kuri var to visu izturēt un palikt par vecākiem. Daudzi to nespēj, viņi skatās, ko citi dara, bet nepaļaujas uz sevi. Tajā brīdī viņi pārstāj būt vecākiem un bērniem vairs nav vajadzīgi.

... ja tēva un dēla vienīgā saruna ir tikai: “Vai esi izmācījies? Sliktas atzīmes, tātad – neizmācījies!”, tad ir skumji. Bet ir taču daudz citu tēmu, par ko runāt.

Ja pie manis nāktu vecāki un jautātu, kā konkrētā situācijā rīkoties, es teiktu: “Kā jums pašiem šķiet, kā būtu labi? Ieklausieties sevī un attiecīgi rīkojieties!” Protams, jebkurš vardulēns grib kļūt par vislielāko un varenāko, bet viņš to nevar pavilkt, jo kājas vēl par īsu. Atbildīgus lēmumus var pieņemt tikai vecāki, jo viņi ir tie, kas nosaka, kā būs vai nebūs.
 

Runāt, runāt, runāt
Ar runāšanu pusaudžiem ir tā – reizēm viņi nemaz negrib, lai ar viņiem runā. Jo tad, kad bērns vēl ir mazs, vecāki sēž viņa galvā un viņš to pieņem. Redzot luksoforā degam sarkanu gaismu, bērnam ausīs skan mammas balss: “Ja deg sarkanais, nedrīkst šķērsot ielu.” Pusaudzim mammas un tēva balss ir jādabū no sevis ārā. Ar savu runāšanu, skaidrošanu, viņaprāt, vecāki atkal lien viņa galvā, un viņš paliek traks, negrib to dzirdēt. Tāpēc labāk un dažkārt arī vienkāršāk un produktīvāk ir strikti pateikt “nē”. Daudzi vecāki uztraucas, ka tādējādi zaudēs kontaktu ar bērnu. Kāpēc? Tā nav taisnība. Protams, ja tēva un dēla vienīgā saruna ir tikai: “Vai esi izmācījies? Sliktas atzīmes, tātad – neizmācījies!”, tad ir skumji. Bet ir taču daudz citu tēmu, par ko runāt. Pajautā viņam par draugiem! Lai viņš pastāsta par viņiem – kā viņi kopā pavada laiku, pajautā viņa domas par kādu no tev aktuālām tēmām, izklāsti savējās, pastāsti, ko tu jūti, par ko uztraucies, no kā baidies... Jo tikai tādās sarunās ir iespējams iepazīst savu bērnu, viņa uzskatus, un arī viņš labāk iepazīs tevi. Kas vēl ir būtiski – ja gribi, lai pusaudzis tevī ieklausās, tev ir jāieklausās arī viņā. Makšķernieks, lai dabūtu zivi, domā par to, kur vispirms meklēt tārpus, kuri garšo zivij... Tātad makšķernieks dara kaut ko labu zivij, lai pēc tam labumu dabūtu atpakaļ sev. Tas pats ir arī bērna attiecībās ar vecākiem. Kāpēc daudzi sūdzas, ka bērni viņiem neklausa? Acīmredzot viņi ieguldījuši par maz pūļu, lai gūtu vēlamo rezultātu, nav izveidojies vajadzīgais kontakts.

Jāmācās pakļauties autoritātei
Pusaudzim šajā vecumā ir raksturīgi, ka viņš visu grib panākt ar cīņu - kurš kuru? Lai cīnās! Arī tas ir jāiemācās, tieši tāpat kā pakļauties autoritātei. Mūsu sabiedrībā daudzi cilvēki nav pieraduši pakļauties autoritātēm. Te es gribētu pieminēt stāstu par kādu austrieti, kurš atbraucis šeit taisīt biznesu. Viņš saka: “Es palieku traks. Aizrādu savam strādniekam vienreiz, otrreiz – izdari tā –, bet viņš vienalga to nedara. Jautāju viņam: “Kāpēc?” Tas atbild: “Es domāju, ka būs...” Kopš tā laika viņš sev aiz muguras uzrakstījis: “Nevajag domāt!” Padomju laikā bija daudz viltus autoritāšu, kuras vajadzēja visu laiku apšaubīt, tādējādi cilvēki iemācījās pretoties un neiemācījās pakļauties autoritātei. Pusaudža vecums ir laiks, kad bērns to mācās, un vecākiem neapšaubāmi ir jābūt autoritātei.

TEKSTS: Džina Briška, žurnāls Una
www.una.lv