Mammu, es tevi nošaušu… Vai ļaut bērnam spēlēties ar rotaļu ieročiem?

Apskatot populārākos rotaļu veikalus, nākas secināt, ka pieprasījums pēc rotaļu ieročiem pilnīgi noteikti nav krities. Pieejams viss, sākot no medību bisēm līdz pat arbaletiem. Un tas viss ne tikai zēniem. Iepējams iegādāties arī rozā pistolītes un princešu cienīgus zobenus mazajām dāmām. Bet vai pirkt kaut ko no tā bērniem? Vai tas kaut kādā veidā varētu ietekmēt viņu attieksmi pret vardarbību – jautājām ārstam psihoterapeitam Artūram Miksonam.

Nav nepieciešamības bērnam radīt sterilu vidi

Psihoterapeits jau sarunas sākumā iesaka šo tēmu nesaistīt ar vardarbības jēdzienu, jo runa ir par rotaļām un rotaļu ieročiem. Tāpat arī speciālists aicina aizdomāties par to, kāpēc mēs vispār bērniem pērkam rotaļlietas: “Caur rotaļlietu pirkšanu mēs palīdzam iepazīstināt bērnu ar lietām un pasauli, nevis rādīt tikai sterilu vidi. Pirmsskolas vecumā bērni saskaras ar dažādām spēlēm. Viņiem ir svarīgi eksperimentēt. Iepazīt situācijas un savas sajūtas. Un arī tā paša kariņa spēlēšana iemāca komandas veidošanas, uzvaras un zaudēšanas radītās emocijas. Ir ļoti vērtīgi to visu apgūt. Spēlēšanās ar rotaļu ieročiem nekādā gadījumā nenozīmē, ka bērns būtu agresīvs. Agresiju jau var izrādīt arī bez tiem. Piemēram, iedurt otram ar dakšiņu rokā, kas būtu pat vēl sliktāk’’. 

Mammu, es tevi tulīt nošaušu

Atklāju Artūram Miksonam arī savu stāstu. Kad mana meita bija aptuveni 3 gadus veca, krustvecāki, man nezināmu motīvu vadīti, uzdāvināja meitai rotaļu medību bisi un ķiveri. Jāsaka, ka jaunkundze par dāvanu bija sajūsmā un regulāri šajā ekipējumā svarīgi maršēja pa māju. Neteikšu, ka biju sajūsmā, jo esmu cilvēks, kam ieroči… nu tā, ka ļoti nepatīk. Tomēr ļāvu, lai bērniņš, tā teikt, izklaidējas. Līdz reizei, kad šis pats bērniņš, par kaut ko uz mani sadusmojies, aizskrēja pēc savas bises un paziņoja, ka tūlīt mani nošaus. Tagad, atskatoties atpakaļ uz notikušo, varbūt mana rīcība bija pārāk emocionāla, bet es momentāli konfiscēju bisi un aiznesu to uz atkritumu konteineru… Artūrs Miksons, uzklausījis šo stāstu, atzīst, ka ļoti daudz kas ir atkarīgs no vecākiem un viņu emocijām: “Protams, ka par šādām situācijām ar bērnu ir jārunā. Jāstāsta, ka mēs mājās tā nedarām. Ir jābūt noteikumiem. Mēs varam spēlēties ar pistolītēm, bet daram to rotaļu ietvaros. Ir jāskaidro. Mēs taču neļaujam, piemēram, bērnam ar rotaļu mašīnīti braukt pa ielu. Un, ja ļaujam – tad parasti stāstam noteikumus un sekojam līdzi, vai tie tiek ievēroti. Tāpat ir arī ar šiem rotaļu ieročiem. Bet nu sagādāt bērnam rotaļu ieroci un neļaut ar to uz ko tēmēt, ir tāpat, kā nopirkt zviedru sienu, bet neļaut pa to kāpt. Vecākiem arī pašiem jāsaprot, kādas sajūtas šīs spēles rada viņiem. Ja vecāks, skatoties uz rotaļu ieroci, jutīs izbīli, tad viņš acīmredzami nevar pārvarēt kādas savas emocijas. Un tas ir normāli. Kāds vecāks uzskatīs, ka bērnam obligāti jāpērk rotaļu virtuvīte, cits šādu pirkumu uzskatīs par absolūti nevērtīgu. Bet ir ļoti svarīgi bērnam izskaidrot, kāpēc mēs nepērkam šo, bet toties pērkam kaut ko citu.’’