Fiziskās un emocionālās vardarbības pazīmes bērnam. Tas jāzina ikvienam pieaugušajam

Diemžēl fiziskā un emocionālā vardarbība pret bērniem (un arī pieaugušo vidū) ir plaši izplatīta. Lai to mazinātu, ikviens sabiedrības loceklis var kļūt vērīgs, pamanot bērnus, kuriem dara pāri, un iesaistīties, lai vardarbības gadījumu skaits saruktu. Kā atpazīt bērnu, kurš cieš no vardarbības, stāsta psiholoģe Zane Avotiņa.

FOTO: Shutterstock.com

Emocionāla vardarbība sākas tur, kur parādās negatīvas personīgās piezīmes, pazemošana.

Centrālās statistikas pārvaldes apkopotā informācija  liecina, ka pamazām pieaug to vardarbībā cietušo bērnu skaits, kam sniegta sociālā rehabilitācija. Ja 2010. gadā tie bija 2142 bērni, tad 2015. gadā jau 2473, bet 2016. gadā – 2293 bērni. Un tas var būt signāls, ka sabiedrībai joprojām nav viennozīmīgas attieksmes pret to, kā būtu pareizi izturēties pret bērniem.

Jāatceras, ka statistika runā par pavisam nelielu daļu bērnu, kas cietuši no dažāda veida vardarbības, jo visi bērni, kam tas būtu nepieciešams, līdz rehabilitācijai nemaz nenonāk. Tāpēc ir svarīgi, lai ikviens būtu gana vērīgs un prastu pamanīt vardarbību pret bērnu un zinātu, kā uzrunāt mazo cilvēku, ko sacīt viņa vecākiem, kādās institūcijās vērsties ar informāciju. Skaidrs ir viens – kamēr līdzcilvēki uz vardarbību nereaģēs, ģimenēs tā turpinās eksistēt.

Bērnu uzrunāt var pavisam vienkārši, sakot to, ko var redzēt: „Es redzu, ka tev uz rokas ir milzīgs
zilums. Kas atgadījās? Kā tu pie tāda tiki?”



Īpaša atbildība gulstas uz tām personām, kam uzticētas zināmas rūpes par bērniem, – bērnudārza audzinātājām, skolotājiem, ģimenes ārstiem. Šo profesiju pārstāvju uzdevums nav tikai mācīt rēķināšanu, lasīšanu vai rūpēties par bērna fizisko veselību, bet arī nodrošināt bērnu labklājību, kamēr klāt nav viņu vecāku, palīdzēt, ja vecāki līdz galam netiek galā ar savu uzdevumu, pamanīt un reaģēt, ja ir pazīmes, ka bērns cieš no vardarbības.


Pazīmes, kas var liecināt, ka bērns cieš no fiziskas un emocionālas vardarbības

Pušumi un zilumi. Pārsista lūpa, zilums uz acs, siksnas sprādzei līdzīgs nospiedums ir tikai dažas no traumām, kas var liecināt par fizisku vardarbību. Vardarbībā gūtās traumas parasti atšķiras no nejaušiem savainojumiem, un policijas ekspertiem ir metodes, kā viņi to nosaka. Reizēm par to, ka bērnu mājās fiziski iespaido, liecina pirkstu nospiedumiem līdzīgi zilumi, kas rodas, ja bērnu stingri sagrābj aiz rokas. Tipiskās vietas, kur var novērot zilumus, – roku augšdelmi un apakšdelmi, mugura, pleci, sēžas daļa. Par vardarbību var vēstīt nobrāzumi uz bērna dūrēm, kas liecina, ka pats piedalījies kautiņā. Arī regulāri savainojumi ir signāls iespējamai fiziskai vardarbībai.

Skolas kavēšana. Ja bērns regulāri kavē skolu ar vecāku atļauju, tas var būt signāls, ka viņš cieš no fiziskas vardarbības.

Agresīva konfliktu risināšana. Par agresiju mājās var liecināt paša bērna fiziska agresija pret citiem un neprasme risināt konfliktus tādā līmenī, kā to būtu jāmāk darīt attiecīgā vecuma bērnam. Agresija ir viens no bērna pašaizsardzības mehānismiem – es kaut ko izdaru otram, pirms izdara man.

Verbālas agresijas izpausmes. Lai arī vecāki mēdz norādīt, ka sliktos vārdus un apsaukāšanos viņu atvases iemācās ārpus mājas (un dažkārt tā arī ir), taču biežāk tas ir mājās apgūts agresijas modelis, ko bērni izmanto arī skolas vidē.

Izvairīšanās no ķermeniska kontakta, pieskārieniem. Var būt vērojama asa reakcija uz trokšņiem, skaļāku uzrunāšanu.

Zems pašnovērtējums. Tas parasti izpaužas nespējā uzņemties atbildību, pieņemt lēmumu. Nereti šādam bērnam ir nedrošība par sevi un savu nākotni.

Bērnam netipisks garastāvoklis. Tas nozīmē, ka bērns var būt ilgstoši nomākts, paust neizprotamas dusmas, arī raudāt šķietami neatbilstošās situācijās, parādās trauksmainība un garastāvokļa svārstības. Īpaši jāpievērš uzmanība, ja notikušas pēkšņas un krasas pārmaiņas uzvedībā.

Negatīvas izmaiņas sekmēs. Bieži bērniem, kuri cieš no vardarbības, ir grūtības koncentrēties produktīvai mācību apguvei.

Regulārs nogurums, sūdzības par neizgulēšanos. Arī ārēji bērns var kļūt nevērīgs pret sevi un nevīžīgs. Dažkārt var novērot nekārtīgu, pat netīru un sabojātu apģērbu, var būt gadalaikam nepiemērotas drēbes, piemēram, garās bikses un džemperi ar augstu kaklu arī gada siltajā sezonā.

Izvairīšanās runāt un stāstīt par ģimeni. Bērni parasti mīl savus vecākus, arī tad, ja tie viņiem dara pāri. Un bērni nelabprāt nosūdz savu mammu un tēti.

Sūdzības par veselību. Piemēram, psihosomatiskas sūdzības: galvassāpes, sāpes vēderā, slikta dūša, duršana sirds apvidū.

Joki par vardarbību. Lielākā vecumā var parādīties melnais humors par vardarbību.

Pašagresija. Bērni, kuri cieš no vardarbības, var kļūt agresīvi paši pret sevi. Viņi var sākt graizīt rokas. Un šādus bērnus noteikti vajadzētu uzrunāt, parādot, ka uztraucaties par viņiem.

Caur rūpēm par bērnu var mēģināt viņu iztaujāt. Un to var darīt ikviens pieaugušais, kam ir kāda loma bērna dzīvē, – skolotājs, treneris, ārsts, bērna drauga vecāks.

Svarīgi atcerēties, ka vardarbība dažādās izpausmēs pret bērnu nav parādība, kas vērojama tikai
sociāli maznodrošinātās ģimenēs, tā var būt arī nodrošinātās un turīgās ģimenēs.


Kā bērnu uzrunāt
Ja pieaugušais redz bērnam fiziskus bojājumus, vienmēr ir vērts uzrunāt un pajautāt, kā tie radušies. Protams, bērni bieži gūst zilumus un nobrāzumus, jo ir ļoti aktīvi un kustīgi. Ir maz tādu, kam nebūtu bijusi pārsista piere vai nobrāzti ceļi, kas gadījušies skrienot, braucot ar velosipēdu, ieskrienot galda stūrī. Bērnu uzrunāt var pavisam vienkārši, sakot to, ko var redzēt: „Es redzu, ka tev uz rokas ir milzīgs zilums. Kas atgadījās? Kā tu pie tāda tiki?” Vēlams paust novērojumu, atspoguļot, kas ir ievērots ārpus ierastā, bet necensties bērna vietā izteikt kādus minējumus par to, kas ir noticis. Tāpat nav ieteicams uzdot jautājumu, vai viss ir kārtībā, jo tas savā ziņā ietver atbildi, ka viss ir kārtībā.

Pieaugušajam, kurš jautājumu uzdevis, nevajag cerēt, ka bērns uzreiz izstāstīs, ka mamma, tētis vai cits tuvinieks viņam fiziski dara pāri. Saruna ar bērnu var veicināt uzticēšanos un, ja viņš gribēs par notikušo pastāstīt vēlāk, tad, iespējams, vērsīsies tieši pie šā pieaugušā, kurš ir izrādījis rūpes par viņu iepriekš. Vaicātājam ir jābūt gana vērīgam, lai caur stāstu mēģinātu sadzirdēt patiesību. Lai slēptu patiesību, bērni mēdz aizbildināties, ka tas tāds sīkums vien ir, ka neatceras vai pats nemaz nav pamanījis.


Kāpēc bērni izvairās stāstīt patiesību
Bērni mēdz izvairīties atklāt patiesību, jo ir iebiedēti ar to, kas notiks pēc tam, kad kāds uzzinās šo patiesību. Viņiem ir iestāstīts, ka tad viņus ģimenei atņems, ievietos institūcijās, neviens viņus vairs nemīlēs, tur viņus sitīs un viņi nekad vairs neredzēs savus vecākus. Ļoti būtisks aspekts, kāpēc bērni nestāsta, kas ar viņiem atgadījies, – viņi jūtas vainīgi, domā, ka ir izdarījuši kaut ko sliktu, tāpēc tikuši sodīti. Bērniem ir kauns par to. Vecāki, vardarbīgi izturoties pret savām atvasēm, viņiem nodod šo informāciju, kam bērni arī tic.


Mazi bērni (aptuveni līdz 8 gadu vecumam) daudz vairāk izstāstīs, kas ar viņiem notiek; lielie pārsvarā klusēs un izvairīsies no informācijas atklāšanas, baidoties no iespējamām nepatikšanām. Kā runāt ar bērna vecākiem, aizbildņiem


Dažreiz var būt noderīgi un palīdzoši runāt ar vardarbībā cietuša bērna vecākiem vai aizbildņiem. Taču ir reizes, kad labāk ziņot atbildīgām institūcijām, lai izvairītos no liekas situācijas saasināšanās. Ja situācija ir labvēlīga sarunai, ar bērna vecākiem ieteicams runāt līdzīgi kā ar bērnu – atbalstoši un atvērti, ar mēģinājumu saprast, nevis nosodīt. Protams, visos gadījumos tas nestrādās, taču var sniegt labāku rezultātu nekā nosodījums un kritika.


Pirms sarunas uzsākšanas vēlams izvērtēt, vai ir piemērots laiks – gana nesteidzīgs un pietiekams sarunai, un būt gatavam sagaidīt no vecākiem pretestību. Sarunai jānotiek bez bērna vai citu klātbūtnes. Saruna bērna klātbūtnē ir vecāku kompetences graušana, bet mums vajadzētu vecākus stiprināt, ieviest viņos ticību un cerību, ka viņi var citādi. Jautājumu vēlams sākt ar novērojumu – esmu pamanījis, kas notiek; tad var vaicāt, kas ir jūsu grūtības un vai ir iespējams kā palīdzēt. Šādā sarunā nevajag steigties norādīt uz kļūdām, ko vecāki pieļauj bērna audzināšanā. Tā vietā vecākus labāk iedrošināt, sakot, ka saprotat, cik viņiem varētu būt grūti, un palīdzēt izdomāt iespējamos risinājumus.


Kur ir robeža starp emocionālu vardarbību un audzināšanu
Jautājumu, kur ir robeža starp emocionālu vardarbību un audzināšanu, uzdod daudzi vecāki, kuri vēršas pēc padoma pie speciālistiem. Emocionāla vardarbība sākas tur, kur parādās negatīvas personīgās piezīmes, pazemošana.

Lai bērns izaugtu emocionāli vesels, viņam, no vienas puses, ir nepieciešama mīlestība un cieņa, no otras – noteikumi. Ja nebūs adekvātu noteikumu un prasību, rodas trešā vardarbības forma pret bērnu – pāraprūpe. Rezultātā bērns izaug nedrošs, jo viņš nevar uzticēties pieaugušajam kā pieaugušajam, no kura atbilstošās situācijās sagaidīt instrukcijas un norādes. Reizēm vecāki ļoti vēlas palīdzēt savām atvasēm, darot viņu vietā, taču, ja dara otra vietā vairāk, nekā viņš pats var izdarīt, tā noteikti ir vardarbība, jo bērnus padara nevērtīgus un bezspēcīgus. Runājot par mīlestības un noteikumu līdzsvaru, to vislabāk attēlot koordinātu asī, kur viena ass ir
mīlestība un otra – noteikumi. Ja ir mīlestība un nav noteikumu, tā ir izlutināšana, ja nav ne noteikumu, ne mīlestības, tā ir atstāšana novārtā. Ja ir noteikumi, bet nav mīlestības, ir diktatūra. Ja ir mīlestība un ir arī noteikumi, tā ir vislabvēlīgākā vide bērnam.


Izmantotā literatūra:
1. http://www.csb.gov.lv/sites/default/files/nr_12_berni_latvija_2016_16_00_lv_en.pdf
2. http://www.csb.gov.lv/sites/default/files/nr_12_berni_latvija_2017_17_00_lv_en.pdf

 

Reklāma
Reklāma

Latvijas vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv izdevusi jaunu bezmaksas žurnālu - “Bērnam Droša Bērnība”. Tā mērķis ir veicināt vecāku, speciālistu un sabiedrības izpratni un uzlabot zināšanas par bērna drošību, pieskatīšanu un neatstāšanu bez uzraudzības līdz 7 gadu vecumam. Padomu žurnāls “Bērnam Droša Bērnība” izdots Labklājības ministrijas projekta ietvaros.

lejuplādēt PDF formātā

atvērt lasīšanai online