Ko nevajag darīt, kad bērnam ir bail

Nevajag sacīt "nebaidies". Vienalga nepalīdzēs. (Vai jums patiešām kaut reizi ir izdevies nomierināt bērnu pēc saviem draudzīgajiem vārdiem "nomierinies"? Vai arī spēcīgā nervu saspringuma stāvoklī jums pietiek, ja kāds līdzās pasaka "nomierinies un atslābsti"?

FOTO: Shutterstock.com

Labāk atspoguļot bērnam viņa jūtas, viņu uzklausīt un atbalstīt.

Bērna izbailes nedrīkst ignorēt. Pat tad, ja bailes šķiet pavisam muļķīgas, nedrīkst atmest ar roku: "Pārstāj izdomāt, tā nenotiek." Bērniem ir cita realitāte. Un šajā realitātē zem gultas dzīvo Ragana, bet skapī — spokojas spoks. Atmetot ar roku bērna bailēm, jūs zaudējat viņa uzticību. Bailes nepazūd, bērns ar savām bailēm paliek viens pret vienu. 
 

Nedrīkst arī sacīt: "Te nekā briesmīga nav." (Kaut vai simts reižu teiksiet man, ka ragainā Raibaļa ir pati mīlīgākā, es viņai netuvošos. Man no viņas ir bail. Man viņa liekas biedējoša.) Ar šiem vārdiem mēs nekādi nepalīdzam bērnam, turklāt nenovērtējam viņa jūtas. Bērna reakcija var būt šāda: "Mani neviens nesaprot. Man netic." 
 

Kad pieaugušais saka: "Tev šķita. Tas nemaz nav briesmīgi", viņš liek bērnam atteikties no savām jūtām. Jūtu noliegšanu ir grūti izanalizēt. Labāk atspoguļot bērnam viņa jūtas, viņu uzklausīt un atbalstīt. Pieņemot bērna jūtas, mēs nodibinām kontaktu ar viņu un tāpēc varēsim arī palīdzēt tikt galā ar bailēm: "Jā, tev ir bail, arī es mēdzu baidīties, darīsim ar to kaut ko, lai sev palīdzētu!”

 

Nav jēgas sacīt: "Tu taču esi vīrietis! Vīriešiem jābūt stipriem un bezbailīgiem! Drosmīgiem! Īsti vīrieši nebaidās ne no kā!" Pirmkārt, tie ir īsti meli, jo vīrieši arī laiku pa laikam izjūt bailes. Otrkārt, šajā gadījumā klāt nāk arī bērna nepilnvērtības sajūta: "Es sajūtu bailes tur, kur tās nedrīkst būt. Tātad esmu nepareizs." Tā arī viņš nebeigs baidīties, tikai baidīsies par to runāt ar vecākiem. Reiz kāda pieaugušo psiholoģijas kursu dalībniece atcerējās savas bērnības bailes, ka mamma ir slima un drīz nomirs. 

 

Nedrīkst rāt vai nosodīt par bailēm. Un jo vairāk biedēt un sodīt. Baiļu sajūta pati par sevi ir negatīva, tāpēc nevajag situāciju padarīt vēl drūmāku.

 

Bailes viņu mocīja vairākus gadus. Bet viss sākās tajā dienā, kad viņa ieraudzīja mammu ar nosaitētu galvu un asins traipiem uz pieres. Patiesībā (viņa to saprata tikai vēlāk, jau skolas vecumā) mamma vienkārši bija nokrāsojusi matus ar hennu. Mazā meitenīte jautāja mammai: "Kas ar tevi?" Bet mammai nebija laika skaidroties un viņa novērsās no meitas jautājuma. Un meita mammas vietā pati izdomāja briesmīgu atbildi par mammas veselību. Ja mammai būtu pieticis laika un pacietības paskaidrot meitai par savu neierasto izskatu, meitene daudzus gadus nenodzīvotu, baiļojoties par savu māti.

 

Es atceros, ka man bērnībā parādījās bailes no matiem. Baidījos, ja uz galda kaut kur ieraudzīju matus. Mamma man jautāja par iemeslu. Stāstīju, ka meitenes dārziņā sabiedēja. Viņas teica, ja nejauši apēd matu, tas sāk vēderā augt, un kad mats piepilda visu vēderu, cilvēks nomirst. Tad mamma sameklēja enciklopēdiju, un mēs ilgi tajā pētījām mata uzbūvi. Uzzināju, ka mats izkrīt, bet mata sīpoliņš paliek, no kura tad vienmēr aug jauns mats. Ka mats bez sīpoliņa nemaz neaug. Es nomierinājos. Bailes pazuda. 
 

 

Gājiens uz poliklīniku 

Pie kabineta, kur no pirksta no, dod asinis analīzēm, rinda. Procedūra jau daudziem bērniem ir zināma un mazpatīkama. Zina, ka būs sāpīgi, un atmiņas viņus biedē. Skatās cits uz citu, raugās uz vecākiem. 

No procedūru kabineta atskan kārtējais bērna iekliedziens. Viens puisēns rindā sāk šņukstēt: 

- Man ir bail. 

Mamma reaģē agresīvi: 

- Pietiek šņaukāties! Tur nav nekā briesmīga! 

Reklāma
Reklāma

Puisēnu satrauc mammas izturēšanās, piedevām vēl klāt nāk aizvainojums. Mamma vēl stiprāk saērcinās: 

- Visi bērni kā bērni! Tikai tu bailulis! Redzi, kā par tevi visi smejas! (Salīdzinājums nebūt nav no pareizā stāvokļa.) 

Tagad puisēna emocijām pievienojas kauna sajūta, aizvainojums un pazemojums. Taču bailes nekur nepazūd! Puisēns jau gluži vai kliedz: 

- Es tur neiešu!? 

Māte sāk draudēt un iebiedēt:

- Ja neiesi, tevi ieliks slimnīcā! Katru dienu špricēs! To tu gribi? Ja!? To tu gribi?! Katru dienu pa desmit špricēm! - Ar šiem vārdiem māte puisēnu iebīda kabinetā.

 

Visi bērni ir apklusuši, liekas, ka briesmīga tante viņus nobiedējusi daudz vairāk nekā gaidāma procedūra. Arī vecāki ir pieklusuši. Es skatos uz ieplestajam Sašas acīm - šajā brīdī no kabineta atskan bļāviens un masiņas balss: 

- Es tev pat nepaguvu pieskarties!..

Nākamie rindā esam mēs. Pagriežos pret Sašu un ar patosu balsi saku: 

- Tas noteikti ieņem pirmo vietu – visskaļākais... 

Saša sāk smieties. Stratēģija "sasmīdināt" nostrādāja, baiļu spriedze pazeminājās. Es turpinu: 

- Viņu tu neuzvarēsi! Skaļāk par viņu kliegt nav reāli. Mēģināsi? 

- Nē, - Saša smaidot atbild. 

- Bet tu vari uzvarēt nominācijā "pats drosmīgākais", - cenšos Sašu iesaistīt spēlē. Un Saša tēlo pašu drosmīgāko. Pastiepj masiņai pirkstu un komentē: 

- Bet man nesāp! 

No kabineta iziet lepns kā pāvs un sāk no manis pieprasīt balvu par drosmi...

 

Domāju, ko es būtu darījusi, ja Saša, stāvot rindā, sāktu šņaukāties un drebināties no bailēm. Apkamptu viņu, glāstītu un sacītu: "Es saprotu, ka bail. Tavā vecumā es arī baidījos. Es būšu kopā ar tevi. Un pēc tam mēs nopirksim tev balvu par drosmi." Jo drosme ir spēja pārdzīvot ciešanas, ieskaitot arī fiziskas ciešanas. No vecāka reakcijas, no viņa vārdiem ir atkarīgs, vai bērns sevi uzskatīs par bailīgu vai drošsirdīgu, bailīgu vai piesardzīgu. Balva par drošsirdību pirmskolas vecumā mums bija bieži izmantots līdzeklis. Ar to es centos bērna domas pārslēgt no gaidāmās nepatīkamās procedūras, apspriežot, kādu balvu viņš gribētu iegūt.

 

 

Fragments no grāmatas “Ideālās mammas attīstošās nodarbības.”