Profesore Ancāne: Ar pērieniem audzina kalpus jeb brīnišķīgus pacientus vārda sliktākajā nozīmē

Vairāk nekā puse vecāku Latvijā savus bērnus mēdz likt pār celi bailēs, ka citādi viņi neizaugs par kārtīgiem cilvēkiem. Taču ar pēršanu viņi izdara lāča pakalpojumu gan paši sev, gan savas atvases emocionālajai veselībai

FOTO: Shutterstock.com

Bailēs, ka arī mans bērns būs izlaists, ja es nebūšu pietiekami stingrs, vecāki ņem rokās rīksti. Šīs bailes aizmiglo acis tik tālu, ka mamma vai tētis neredz atšķirību starp audzināšanu un pēršanu.

 

 

Nav nemaz tik pārsteidzoši, ka zemē, kur valsts pirmajai personai pieder citāts «ilgi neesat sists, ja?», vairāk nekā puse vecāku paceļ roku pret saviem bērniem. To atklāj portālā mammamuntetiem.lv veiktā aptauja, kur 59% vecāku atzīst, ka viņi izmanto principā vardarbīgas audzināšanas metodes. Turklāt vairākums no viņiem atbild ar šķietami nevainīgu un attaisnojušu «nē, tikai dažreiz uzšauju pa dibenu». Laikā, kad tik daudz dzirdami pārmetumi par izlaistajiem mūsdienu bērniem, kuriem ir tikai tiesības, bet nav pienākumu, joprojām plaši piekoptā pēršana ir vecāku izmisuma un bezpalīdzības paraugstunda.

 

Bailēs, ka arī mans bērns būs izlaists, ja es nebūšu pietiekami stingrs, vecāki ņem rokās rīksti. Šīs bailes aizmiglo acis tik tālu, ka mamma vai tētis neredz atšķirību starp audzināšanu un pēršanu. Taču bērnam veltītas pļaukas vecāki pēc gadiem var saņemt atpakaļ dubultā kā neapturamu bumerangu, kas atgriežas gan emocionālā, gan fiziskā veidā. «Bērni, kurus fiziski sit, aug par brīnišķīgiem pacientiem vārda traģiskā nozīmē,» skarba ir Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja Gunta Ancāne.

 

 

Piesauc pat Jaunsudrabiņu

Aptaujas rezultāti nav trakākais, kas nepatīkami pārsteidz portāla mammamuntetiem.lv īpašnieci un mammu Ingu Smildziņu–Akmentiņu. Daudz vairāk viņu satriec agresīvā komentētāju zākāšanās portālā zem rakstiem, kuros stāstīts par bērnu audzināšanu bez vardarbīgām metodēm. «Turklāt mūsu portālā komentēšana ir iespējama ar īsto vārdu un uzvārdu, tātad neviens neslēpjas un pēršanu uzskata par... laikam jau metodi, kas raksturo labus vecākus,» secina Inga. Vecāku nekritiskā attieksme pret pēršanu sievietei lika sākt kampaņu Necel roku!, kuras mērķis ir iemācīt vecākiem disciplinēt bērnus bez vardarbīgām metodēm. Ne visi šo iniciatīvu uzņem ar sajūsmu. «Esam pamatīgi nozākāti, tai skaitā izsakot piezīmes, ka, visticamāk, mums nav bērnu. Ir. Šobrīd es gaidu trešo.»

 

Tie, kuri uzskata, ka bez pēršanas  nevar izaugt normāls bērns, liek domāt, ka viņu fantāzijās normāls bērns ir bezpalīdzīgs, nolaistām rokām, bez iniciatīvas, bez paša gribas.

 

 Viens no biežākajiem pēršanas aizstāvju «argumentiem» ir tas, ka normāls cilvēks bez pēršanas nemaz nevarot izaugt. Sak, mani bērnībā pēra un, redz, kāds labs un kārtīgs cilvēks no manis iznācis. Daļa runā par to, ka pēršana ir teju pašsaprotama un laika gaitā sevi «attaisnojusi» audzināšanas metode, ko esot izmantojuši jau mūsu senču senči. Citi piesauc arī Jāņa Jaunsudrabiņa Balto grāmatu, kurā pēršana labi izklāstīta. Literatūrzinātniece un folkloras pētniece Janīna Kursīte–Pakule norāda, ka iepriekšējo paaudžu atstātajās liecībās rīkste gluži gan neparādās kā pašsaprotams audzināšanas līdzeklis: «Pēršana ar asu rīksti — tā ir «pamāte». Tikums parasti tika audzināts caur darbu, ne pēršanu.»

 

Kā tikt pie «briesmīgajiem mūsdienu bērniem»

Tas, ka teju pusei no aptaujātajiem vecākiem uzšaušanu pa dibenu nešķiet nekas ārkārtējs, pārsteidz psihoterapeiti Guntu Ancāni. «Vai tad tiešām par to vēl ir jārunā,» medicīnas zinātņu doktore nedaudz neticīgi vaicā, kad zvanu viņai, lai aicinātu izteikties par šo tēmu. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ vecāki paceļ roku pret saviem bērniem, ir bailes.  Piemēram, bailes, ka bērns tiks izlaists un vēlāk kāds aizrādīs, ka viņi ir slikti vecāki un neprot audzināt. «Tie, kuri uzskata, ka bez pēršanas  nevar izaugt normāls bērns, liek domāt, ka viņu fantāzijās normāls bērns ir bezpalīdzīgs, nolaistām rokām, bez iniciatīvas, bez paša gribas. Tāds, kas darīs visu, ko liks, un būs paklausīgs. Kas tas ir? Tas ir ļoti labs kalps vai kalpone, sulainis vai kučieris,» skaidro psihoterapeite. Turklāt vecākiem jārēķinās, ka bērns, kurš bērnībā ir kalps viņiem, nākotnē tāds būs arī citiem. «Ja kāda mamma salauzīs sava bērna emocionālo mugurkaulu un izveidos dēlu, kas klausīs uz vārda viņai, tad jārēķinās, ka šis vīrietis, viņas dēls, nākotnē klausīs uz vārdiņa arī kādai citai sievietei.» 

 

Savukārt tie, kurus vecāki ieper neregulāri, proti, «dažreiz uzšauj pa dibenu», nākotnē var izveidoties par tiem «briesmīgajiem mūsdienu bērniem», kuriem ir tikai tiesības, bet pašiem ne par ko nav jāuzņemas atbildība. «Ja situācija ir nekonsekventa — tā kā sit, tā kā nesit, tad tas spiediens nav tik nežēlīgs, ka bērna emocionālais mugurkauls uzreiz tiek salauzts. Un bērnam saglabājas tāds kā protests, spīts izturēt to vardarbību. Tā kā no vecāku puses sadarbība nav bijusi konstruktīva, tad bērns savā uzvedībā šo nekonstruktīvo sadarbības veidu vēlāk atspoguļo tādā veidā, kas vecākiem izskatās kā bērna uzvedības problēmas,» skaidro Ancāne. 

 

Pēršanu aizliedz likums 

Pēršana līdz šim ir tikusi aizliegta vairākās Eiropas valstīs, piemēram, Dānijā, Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā, Itālijā, Austrijā, Kiprā un Spānijā. Fiziska vardarbība pret bērniem ir aizliegta arī Latvijā. Pirms gada to atgādināja Tiesībsarga birojs, kad viņu redzeslokā nonāca skandalozu slavu ieguvusī amerikāņu teologa un pedagoga Teda Tripa grāmata Kā audzināt bērna sirdi. Tā bija Rīgas reformātu Bībeles draudzes izdota grāmata, kas popularizē bērnu sišanu audzināšanas nolūkos. Pirmā uzmanību tai pievērsa juriste Kristīne Vilka, kura pēc iepazīšanās ar grāmatu tiesībsargam lūdza veikt pārbaudi, toreiz vēstīja Latvijas Radio. Tiesībsarga birojs secināja, ka vārda brīvību šajā gadījumā ierobežot nav pamata un bērnu pēršanu popularizējošu grāmatu Latvijā drīkst izdot, taču aizliegts ir īstenot tajā aprakstītās audzināšanas metodes, jo likums nepieļauj fizisku vai emocionālu vardarbību pret bērniem.  

 

Sievietēm vispār neko nedrīkst darīt ar spēku. Viņas ir jāpārliecina, tāpat kā dzīvē.

 

Pēršana un emocionāla vardarbība bērnus mēdz novest līdz tādam izmisumam, ka šo personisko un kaunpilno pieredzi viņi ir gatavi stāstīt citiem pieaugušajiem. Daļa bērnu meklē glābiņu, zvanot uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas uzticības tālruni. Piemēram, 2012.gadā par ģimenē pārdzīvotu fizisku vardarbību bērni stāstīja 320 reizes, par emocionālu — 458. Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktore Amanda Vēja skaidro, ka jebkāda fiziska ietekmēšana, tostarp viegla uzšaušana pa dibeni vai paraušana aiz auss, ir vardarbība pret bērnu. «Bērns var iemācīties ar šādu situāciju sadzīvot, bet to noteikti nevar pieņemt kā normu. Bērnus, kurus vecāki per, ļoti nomoka jautājums, vai vecāki viņus mīl. Ja [uzticības tālruņa speciālisti] viņiem pasaka «es par tevi uztraucos», tad bērni brīnās, ka kādam šajā pasaulē vispār rūp, kas ar viņu notiek.» Vēja uzsver, ka pēriens atstāj emocionālu rētu arī tiem bērniem, kuri to šķietami jūtas pelnījuši, jo pastrādājuši kādu nedarbu. 

 

Disciplinē ar siksnu 

«Kad vajadzēja, dabūjām pa pakaļu. Pērieni bija regulāri, un es kā vecākais dabūju vairāk nekā brālis.»

«Pēra ar siksnu?»

«Ar siksnu, ar siksnu. Pateica: tā, gulieties, un viss notika. Tādi toreiz bija laiki. Tāda bija audzināšana, neviens neatļāvās muti pret vecākiem atvērt. Savukārt tagad ir tā, ka nevienam nav nekāda respekta, un visi tikai: ļaļa – ļaļa.»

«Savus bērnus esi pēris?»

«Nē, neesmu. Tagad ir citi laiki.»

Tas ir fragments no  žurnāla Playboy intervijas ar basketbolistu Sandi Valteru, Latvijas basketbola leģendas Valda Valtera vecāko dēlu. Kad Ģenerālim vaicā, kādas tagad ir domas par savulaik piekopto dēlu audzināšanas metodi, viņš sākumā attrauc: «Tas bija sen, es neko vairs neatceros.»  Pēc mirkļa tomēr atzīst, ka «likšana pār celi kā viduslaikos» šobrīd viņam šķiet pārāk barga audzināšanas metode. «Tas ir tādā dusmu vilnī.» Taču, ja ģimenē aug divi zēni, bez disciplīnas iztikt nevarot. Citādi māju gāž riņķī. «Ne jau stipri... Bet stūrī likt gan vajadzētu,» viņš uzskata. Tagad Valtera ģimenē aug trīsgadīgā meita Anna, kura tiekot audzināta ar pavisam citām metodēm. «Sievietēm vispār neko nedrīkst darīt ar spēku. Viņas ir jāpārliecina, tāpat kā dzīvē.»

 

 

Bērns sāka raustīt valodu 

Ar vainas sajūtu pēc tam, kad «audzināšanas nolūkos» pret saviem bērniem pacelta roka, cīnās apmēram desmitā daļa vecāku, izriet no Mammamuntetiem.lv veiktās aptaujas. Linda savai tagad jau piecus gadus vecajai meitai pa dupsi dusmās ir viegli uzšāvusi divas reizes. «Toreiz viņai bija kādi divi gadi. Lai gan sitiens drīzāk bija neliela uzpliķēšana, tik un tā pēc tam uzreiz sajutu milzīgu vainas sajūtu. Sapratu, ka neprotu savaldīt dusmas cilvēkiem pieņemamā veidā un ka tas ir mans vājums, nevis iespēja kaut ko panākt, iemācīt, izmainīt radušos situāciju,» atklāta ir piecgadniecas mamma.

 

Pašai nepieņemamo rīcību Linda toreiz sev skaidroja ar pārāk trūcīgām zināšanām par to, kā būtu risināmi strīdi ar tik maziem bērniem. «Jo šis ir mans pirmais bērns.» Otrs attaisnojums bija tāds, ka Linda pati bērnībā tika sodīta ar pērieniem. «Bet... tas nekādā ziņā neiztur kritiku, un mūsu vecāku bērnu audzināšanas metodes un domāšana nebūtu jāturpina.» Pēršana ģimenē nozīmē ne tikai fizisku iespaidošanu, bet arī vēsas vecāku un bērnu attiecības: «Manā bērnībā mīlestības izrādīšana, bučas vecākiem, vārdi «es tevi mīlu» ikdienā nebija bieži.» Savu meitu Linda audzina citādi: «Tā, lai viņai nebūtu grūtības izteikt un izrādīt savas jūtas, jo no tām jau nav nedz jākaunas, nedz jābaidās.»

 

Pēc mammas pliķa dēls uz vairākiem gadiem sāka raustīt valodu.

 

Reklāma
Reklāma

«Bēdīga pieredze,» par sava dēla pēršanu saka Ingrīda. Kad puikam bija trīs gadi, viņa dusmās uzšāva ar plaukstu, jo mazais pēc vairākkārtējiem aizrādījumiem joprojām mēģināja apgāzt tabureti, uz kuras Ingrīda bija pakāpusies. Pēc mammas pliķa dēls uz vairākiem gadiem sāka raustīt valodu. Ingrīda to stipri nožēloja, taču nesen viņai atkal gadījās pacelt roku pret savu nu jau pusaudzi, kad vienu rītu viņš atteicās iet uz skolu. Mammas miermīlīgie aicinājumi celties augšā neesot sadzirdēti, tādēļ dēlam tika piesolīta siksna. «Pozitīvas reakcijas nebija. Ar vienu nelielu uzšāvienu pietika, un tagad ir laba motivācija celties, kad zīmīgi paskatos uz siksnu. Ko lai dara, ja bērna bezkaunība ir lielāka nekā vecāku pacietība? Bet atzīstu, pēršana ir tīrais izmisuma risinājums.»

 

 

Sods par izēstu ievārījuma burku

Nesen tiesa piesprieda 16 gadu cietumsodu Gaļinai Rengai, kura līdz nāvei piekāva savu astoņgadīgo dēlu izēstas ievārījuma burkas dēļ. Gaļinai un viņas vīram, kurš vēlāk cietumā izdarīja pašnāvību, prokuratūra uzrādīja apsūdzību par zvērīgu noziegumu. Apsūdzībā teikts, ka viņas dēls gribējis iet ārā, taču māte to neļāva un nolēma viņu ieslēgt vannasistabā. Tur bērns atrada un izēda ievārījuma burku, kas abus pieaugušos saniknoja tik ļoti, ka viņi savā niknumā sāka zēnu sist. Sākumā bērnam ar kājām spēra pa vēderu tik spēcīgi, ka viņš sāka vemt un nosmērēja patēva drēbes. Tad vecāki bērnu sāka slānīt ar siksnu, bet pēc tam ielika viņu vannā un lēja virsū aukstu ūdeni. Drīz vien zvērīgie pieaugušie izdzēsa sava dēla dzīvību. Saprotot, ka viņš ir miris, nogalināto ķermeni vecāki atstāja uz grīdas un sāka uzkopt asinīm notraipīto grīdu, kamēr dzīvoklī ieradās pārējo ģimenes bērnu izsauktie mediķi. 

 

..par melošanu meitene dabūja pļauku sejā. Sāpes nebija tik lielas, cik pārdzīvojums, ka viņu, jau lielu jaunkundzi, mamma sit.

 

Interneta komentāros šos vecākus lamāja par necilvēkiem un mežoņiem. Kā rodas tādi briesmoņi? Cik slima ir sabiedrība, kurā dzīvojam? Gāzās sašutums un neizpratne, kādēļ par pastrādātajām zvērībām sievietei piespriesti tikai 16 gadi cietumā. Taču, atmetot emocijas, ir skaidrs, ka gan šo prātam neaptveramo zvērību, gan «vieglu uzšaušanu pa dibenu» bieži vien vada viens un tas pats motīvs — vecāku agresija un nespēja savaldīties, kas ne vienmēr ir saistīta ar bērna uzvedību. Reizēm, iecērtot pliķi bērnam, vecāks patiesībā izgāž dusmas par nejauko piezīmi, ko priekšnieks viņam darbā pateicis. Tad bērns kļūst par ventili, caur kuru pieaugušajam izlaist uzkrāto spriedzi. 

 

Pielīdzina vardarbībai pret sievieti

Dinas dēls jau ir pilngadīgs, taču viņa labi atceras, kāda vainas sajūta bija tajās reizēs, kad viņa mazajam uzšāva vai neganti uzbļāva. «Pēc tam jau es sapratu, ka es bļāvu, nevis tāpēc, ka viņš neklausa, bet tāpēc, ka man darbā bija stress.» Tās reizes Dina nožēlo, jo saprot, ka nedz bļaušana, nedz uzšaušana ne pie kā laba nav novedusi. Sieviete arī spilgti atceras, cik pazemota viņa pati jutās bērnībā, kad viņai mēdza uzšaut mamma. Viena no tām reizēm bija 13 gadu vecumā. Toreiz Dina, «gribot būt skaista», ar žileti izdzina sev uzacis. Mamma, to ieraudzījusi, uzreiz vaicāja, ko viņa ir izdarījusi ar uzacīm. Dina purināja galvu: «Neko!» Un par melošanu meitene dabūja pļauku sejā. Sāpes nebija tik lielas, cik pārdzīvojums, ka viņu, jau lielu jaunkundzi, mamma sit.

 

Mammamuntetiem.lv īpašniece Inga šķietami nevainīgo uzšaušanu pielīdzina vardarbībai, kas vērsta pret sievietēm. «Uzšaut pa dibenu, paraut aiz auss vai aiz matiem — tas mūsu sabiedrības acīs acīmredzot pie pēršanas netiek pieskaitīts. Bet kā būtu, ja vīrs laiku pa laikam sievu parautu aiz matiem vai iepļaukātu? Kā tad mēs to saucam? Ja šādi izturas pret pieaugušo, tā pēkšņi ir kļuvusi par vardarbību, bet sišana bērnam pa dibenu tiek dēvēta par audzināšanu.»

 

Žagari par biedu 

Mazāku bērnu pēršanu vecāki mēdz attaisnot ar to, ka viņš vēl ir pārāk jauns, lai saprastu pa labam. Gunita uzskata, ka ir izņēmumi, kuros bērnu pēršana ir pieļaujama. «Ja divgadīgs bērns kāpšanu uz akas vāka uztver kā spēli, tad labāk viņu tomēr nopērt un atstāt žagarus uz akas vāka biedam, jo tas būs vērtīgāk, nekā riskēt ar ievelšanos akā.» Žagaru spēku uz savu 1,5 gadu veco meitu ir pārbaudījusi arī Līga, kura citādi gan uzskata, ka pieaugušajam ir jāspēj bērna priekšā apvaldīt savu agresiju. Divdesmitgadīgā Līga ir jauna mamma, kura labprāt eksperimentē ar «modernām», proti, miermīlīgām, audzināšanas metodēm, taču meitas paradumu plēst tapetes tādā veidā viņa nespēja izskaust. «Ilgi un dikti mēģināju «modernās metodes». Tad vienreiz neizturēju — nopēru. Tagad pie tapetēm vairs nelien.» Cits meitas vilinājums bija līšana miskastē, taču to izdevās novērst, vienkārši piestumjot priekšā krēslu. Arī pie rozetēm un elektrības vadiem mazā vairs nelien, jo pirmo reizi, kad viņa to mēģināja, mamma, «ļoti nobijusies, strauji pateica», ka to darīt nedrīkst. 

 

Bērnam jādod droša brīvība 

Kad bērns nonāk paša dzīvību apdraudošā situācijā, bļaušana vai sišana no vecāku puses var sākties neviļus, it kā instinktīvi mēģinot bērnu pasargāt. Psihoterapeite Gunta Ancāne saka, ka tādās reizēs bļaušana vai sišana gan esot sliktākais, ko vecāk var darīt. Esot jāmēģina saglabāt miers arī tad, ja situācija ir ekstrēma. «Ja bērns ir uzkāpis uz akas malas vai palodzes, tad galvenais ir nekliegt, bet saņemt viņu, samīļot un mierīgi nocelt. «Es redzu, kur tu esi, tur nav droši, es nāku pie tevis.» Tonis ir bez vainošanas, bez satraukuma un panikas, maksimāli mierīgs un bērnu iedrošinošs. Šai mierīgajai pārliecībai, kad es kā bērns stāvu uz akas malas, ir ļoti liela nozīme.» Kad bīstamā situācija ir garām, psihoterapeite vecākiem iesaka piespiest bērnu sev cieši klāt, kopā ar viņu ielūkoties akā vai pāri palodzes malai, lai mazais redzētu, kur viņš varēja nonākt. Arī tādā veidā bērns gūšot mācību, ka tas ir bīstami viņa dzīvībai. 

 

Ja bērns, zinātkāres vadīts, pa vienai lapai sāk plucināt puķi, tad vecākam varbūt vajadzētu to ļaut, nebaidoties, ka viņa atvase izaugs par nekontrolējamu mežoni.

 

Vecākiem esot jābūt ļoti uzmanīgiem pret mazajiem pētniekiem, kas pirmajos dzīves gados bērnos mostas. Viņi nedrīkst nogalināt sava bērna dabīgo vēlmi izzināt pasauli un salauzt viņa «es», kas tikko sācis veidoties. «Pusotra, divu gadu vecumā bērni sāk apzināties savu autonomijas spēju, jo pirmo reizi izpaužas intensīva bērna vēlme būt neatkarīgam, brīvam, bet nekādā gadījumā ne ļaunam. Bērns pirmo reizi saka «nē» totālai atkarībai. Un ir ļoti, ļoti svarīgi, lai vecākiem būtu zināšanas un prasme šo «es», kas mostas un veidojas, nesalauzt,» uzsver psihoterapeite.

 

Ja bērns, zinātkāres vadīts, pa vienai lapai sāk plucināt puķi, tad vecākam varbūt vajadzētu to ļaut, nebaidoties, ka viņa atvase izaugs par nekontrolējamu mežoni. «Varbūt, lai viņš aplauž tās lapas, ja tā ir maksa par tāda bērna personības veidošanos, kas nākotnē nebūs atkarīgs no narkotikām, toksikomānijas, azartspēlēm vai citiem cilvēkiem,» Ancāne skaidro, ka tik mazs bērns istabas augu pluina aiz intereses, nevis ļaunuma. «Viņu interesē, kā pasaule ir uzbūvēta, un viņu sajūsmina paša varēšana tās lapas noraut.» 

 

Vecākiem šāda vecuma bērniem būtu jārada pietiekami interesanta, taču droša vide, kurā izzināt pasauli. «Dažās apakšējās atvilktnēs speciāli saliekam bērnam interesantas lietas, lai viņš tās velk ārā un liek iekšā. Saliekam apakšējos plauktos kilogramu cukuru un miltu, skaidri zinot, ka viņš visu izbērs ārā. Gan jau bērna pasaules izpētei ziedota miltu un cukura paka vecākus neiedzīs bankrotā,» psihoterapeite mudina. Ja bērnam mammas vai tēta nospraustajās pasaules izpētes robežās šķitīs gana interesanti, tad aka vai dīķa mala viņus nemaz nevilinās. Un brīdī, kad pētnieka vecums būs brīvi izdzīvots, sāksies jauns posms — bērns sadarbosies ar vecākiem. 

 

Ar pērienu māca bezpalīdzību 

Daudzi vecāki uzskata, ka pēršana ir pēdējais risinājums, kas esot piemērojams par «sevišķi smagiem pārkāpumiem» un tad, ja nekas cits nelīdz. «Par ko te ir stāsts? Par pieauguša cilvēka bezpalīdzību,» norāda psihoterapeite Ancāne. «Mums jārēķinās, ka tas ir mantojums, ko mēs kā vecāki bērniem dodam tālāk, — ja tu jūti bezpalīdzību un nezini, ko darīt, tad tev ir jākļūst varmācīgam un agresīvam, kā Putins to tagad dara valsts līmenī.» Īpaši bīstami tādu «piemēru» rādīt pirmsskolas vecuma bērniem, kad viņiem ir tendence savus vecākus idealizēt. Tas ir bērna nākotnes emocionālajai un fiziskajai veselībai ļoti būtisks posms, kad sava mamma šķiet visskaistākā un tētis visstiprākais neatkarīgi no tā, ko redz citi. Ja šajā vecumā cenšas panākt atvases bezierunu paklausību ar pēršanu, tad bērns var sākt idealizēt bezpalīdzību, jo sajūtu līmenī viņš apzinās, ka vecāki šo «audzināšanas paņēmienu» izmanto, izmisuma dzīti. «Iespējams, mums Latvijā vajadzētu par to vairāk un plašāk runāt, jo tas varētu būt iemesls, kāpēc liela sabiedrības daļa tik daudz sūdzas un čīkst par pāridarījumiem, netaisnībām un visādām negodīgām lietām, kas notiek viņu dzīvē, atšķirībā no amerikāņiem, kuri saka: ja mums ir problēma, tad to vajag risināt.»

 

Autore: Elīna Zalāne, Sestdiena 

 

 

Lasi arī: Lika gulties uz spilveniem ar pliku dibenu, lai mammai ērtāk sist... Pēršanas pieredze

 

 

Necel roku!Informatīvu kampaņu pret bērnu pēršanu organizē ģimenes portāls www.mammamuntetiem.lv. Kā audzināt bērnu bez vardarbīgām metodēm, lasi sadaļā Bērns. Kampaņu atbalsta Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija.

 

 

Autors: mammamuntetiem.lv
Raksts publicēts 29. May 16:45