Bērns kaujas? Tas ir posms dzīvē, ko piedzīvo teju visi vecāki

Uz kādas izmisušas mammas jautājumu atbild psihologs Edmunds Vanags. 

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Attēlā redzamajiem bērniem nav saistības ar raksta saturu. Foto: Inga Šterna.

Ceru, ka jūs man ieteiksiet, ko darīt. Viss sākās, kad manam dēliņam bija 1,6 gadi. Tagad ir 2,8 gadi. Un gribētos saprast, kā cīnīties ar sišanu, kad kaut kas nepatīk vai nedara kaut ko pa prātam. Viņš ir ļoti enerģisks un varbūt pietrūkst aktivitātes. Dārziņā neiet, jo gaida savu rindu. Tā izturēšanās, kad viņš ir dusmīgs, ir drausmīga. Viņš kož, sit, kniebj, sūta ar dusmām prom. Es, protams, valdos neiepērt viņu, jo saprotu ar to nekas nemainīsies. Bet, kad esmu iepērusi viņu, tad viņš neraud, liekas, ka viņam vienalga un viņš sit pretī, cik spēka. Kā rīkoties šādos brīžos? Kā cīnīties ar to un kā iemācīt cienīt vecākus un citus?

 

Atbild psihologs Edmunds Vanags:

"Paldies par jautājumu un uzticēšanos, izstāstot savu situāciju. Jūs aprakstāt dažus iemeslus, kāpēc dēlam varētu būt agresīvas uzvedības izpausmes pret Jums un apkārtējiem. Iespējams, ir vēl kādi apstākļi, piemēram, saistīti ar bērna attīstības īpatnībām, vidi un apkārtējiem, kas būtu jāzina, lai sniegtu Jums palīdzību. Es rosinātu Jūs vērsties pie speciālista un kārtīgi šo jautājumu kopā ar to izpētīt, tā nonākot pie labākā risinājuma. Vispārīgi domājot par šādām situācijām, kad bērna uzvedības izpausmes mums šķiet pārāk agresīvas un tās mūs sāpina, varbūt pat traucē, jāsaka, ka tās varētu būt visai dabiskas dusmu lēkmes, kas raksturīgas bērniem vidēji no 2 līdz 3 gadu vecumam. Tas ir dabisks attīstības posms, kurā bērns, sākot no zīdaiņa vecuma, kad nespēj savaldīt savas emocijas, pakāpeniski mācās regulēt savas pārmērīgās emocijas tā, lai neciestu pats un apkārtējie. 

Svarīgi ir atzīmēt, ka saņemot atbalstu un mācoties regulēt savas emocionālās izpausmes, bērnam ar laiku samazinās dusmu lēkmes un viņš sāk apzināties, ka savas omas un uzvedības regulācija ir daudz iedarbīgāka un patīkamāka sev, vecākiem.

Tās patiešām ir prasmes, emociju pašregulācija vāji attīstās dabiski, tāpēc šajā augšanas posmā jo īpaši svarīgs vecāku un apkārtējo atbalsts. Turklāt, ņemot vērā dažādas psihoemocionālās attīstības norises īpatnības, tā var notikt atšķirīgi arī vienaudžiem – vienam ātri un pakāpeniski, citam lēnāk un ar zināmām regresijas pazīmēm. Svarīgi ir atzīmēt, ka saņemot atbalstu un mācoties regulēt savas emocionālās izpausmes, bērnam ar laiku samazinās dusmu lēkmes un viņš sāk apzināties, ka savas omas un uzvedības regulācija ir daudz iedarbīgāka un patīkamāka sev, vecākiem. Līdz zināmam vecumam savu jūtu, emociju izrādīšana var notikt fiziski – ar agresiju pret vecākiem, vienaudžiem, citiem. Jāsaprot, ka tā ir viņam vienīgā zināmā izteiksmes forma, savā ziņā valoda.

 

Brīdī, kad bērns iemācās savas vajadzības un emocijas paust vārdiski un viņš tiek uzklausīts, nepieciešamība būt agresīvam mazinās. Visiem vecākiem šis laiks ir grūts, jo ir jāregulē ne tikai savas emocijas, bet arī jāmāca tās regulēt saviem mīļajiem bērniem. Te lieti vienmēr var noderēt kopīga izpēte ar speciālistu, kas palīdz labāk apzināt iespējamos iemeslus šādai uzvedībai un vedināt apgūt jaunas audzināšanas metodes. Tāpat noderīgi ir, piemēram, Bērnu emocionālās audzināšanas kursi, kuros bez audzināšanas metožu apgūšanas, sevis un bērna izzināšanas, var satikt citus vecākus, kuri ikdienā sadurās ar tām pašām lietām."

Reklāma
Reklāma

 

Tev var interesēt šādi raksti:

Nepērt bērnu dažreiz ir grūti; kā iemācīties jaunu uzvedību attieksmē pret bērnu

Jā, arī uzšaušana pa dibenu ir pēršana

Kā pēršana ietekmē tava bērna tālāko dzīvi