Trīsgadnieka agresija - normāla attīstības izpausme vai problēma?

Kāpēc trīsgadnieks sācis agresīvi uzvesties? Vairāk vai mazāk katram no mums ir skaidrs, kas ir agresija: tā ir destruktīva uzvedība, kas otram nodara kaitējumu – morālu vai fizisku.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Foto: Mārcis Baltskars, speciāli mammamuntetiem.lv

Agresijas izpausmes dažādā vecumā ir atšķirīgas. Pieaudzis cilvēks agresijas iespaidā var ne vien otru apvainot un izplatīt nepatiesas baumas, bet otram var nodarīt pat smagas fiziskas sāpes. Bērniem vairāk raksturīga kliegšana, speršana, raudāšana, košana u.tml. Agresīva bērna mērķis nav kādam nodarīt pāri, visticamāk, bērns cenšas tikt galā ar jaunu situāciju, ar savām emocijām, bet, tā kā viņa problēmu risināšanas pieredze vēl nav tik liela, viņš tiek galā kā māk.


 

Bet kāpēc bērns rīkojas agresīvi? Kāpēc vienkārši neraud, ja kas nesanāk, kā rīkojās, kad bija vēl pavisam mazs? Tam var būt daudz iemeslu, bet visu šo iemeslu pamatā: bērns agresīvo izturēšanos iemācās no dažādām ikdienas situācijām. 


Kā bērns agresīvo uzvedību aizgūst no ikdienas situācijām

Liela ietekme uz uzvedības modeļu (arī agresijas izpausmju) apgūšanu ir televīzijā un interneta vietnēs redzamajam: lielākajā daļā bērniem domāto multfilmu ir redzamas dažādas agresijas izpausmes: viens otram sit, šauj, iznīcina utml. Mazajam cilvēkam, kuram vēl nav tik plaša pieredze par cilvēku savstarpējām attiecībām, var šķist, ka tā ir normāla rīcība. Ir labi, ja blakus ir atbildīgi vecāki vai citi ģimenes locekļi, kas izskaidro, ka tāda sišana un kaušanās nav darbības, kuras ir jāmācās no iemīļotajiem multfilmu varoņiem, ir taču arī citādas rotaļas – paslēpes vai māju celšana no klučiem, turklāt, dzīviem cilvēkiem taču sāp, ja kāds dara pāri. Tomēr nevar bērnu arī pilnībā izolēt no šādiem skatiem – viņam jāzina, ka tāda pieredze pastāv un ir cilvēki vai varoņi, kas tā rīkojas; būtiski ir mācīt bērnam saprast, kas ir labas un kas – sliktas darbības. Ne velti speciālisti mudina vecākus kontrolēt, ko bērni dara brīvajā laikā un ierobežot laiku, ko bērns vienatnē pavada pie televizora ekrāna vai internetā.

 

Lielākajā daļā bērniem domāto multfilmu ir redzamas dažādas agresijas izpausmes: viens otram sit, šauj, iznīcina utml. Mazajam cilvēkam, kuram vēl nav tik plaša pieredze par cilvēku savstarpējām attiecībām, var šķist, ka tā ir normāla rīcība.
 

Agresīvo izturēšanos bērns apgūst arī no mums – vecākiem. Paši dažkārt neievērojam, kā izturamies viens pret otru ikdienas situācijās, kā dusmu uzplūdā mēdzam sakliegt viens uz otru, kā aizmetam pa gaisu žurnālu, kurš atkal nav nolikts savā vietā, kā, braucot mašīnā, dusmojamies uz citiem satiksmes dalībniekiem utml. Bērns to visu redz un mācās. Viņš saprot, ka tad, ja kaut kas nav pa prātam, ir jākliedz, ir jāmet pa gaisu mantas, jo tā taču dara vecāki.


 

Apmeklējot bērnu dārzu, arī tur jāsatopas ar agresiju. Grupiņā vienmēr atrodas kāds, kurš mēdz agresīvi izturēties. Ne vienmēr audzinātāja spēj būt blakus un novērst radušos situāciju, kad kāds no bērniem tā izturas.

 

Ir jācenšas noskaidrot, kāpēc grupiņas agresīvais bērns tā izturas. Varbūt tā izturas bērna ģimenes locekļi un viņš tos atdarina, varbūt mājās bērns tiek vardarbīgi iespaidots un bērnu dārzs ir vide, kurā bērns var izpaust savas sakrājušās emocijas, jo mājās neuzdrošinās to darīt, bet varbūt mājās viss ir kārtībā un šāda uzvedība bērnam novērojama tikai bērnu dārzā, jo vēl nav iejuties jaunajā vidē. Bērns redzējis, ka multfilmu varoņi šādi rīkojas un citiem tas patīk, mazais cilvēks domā, ka šādā veidā spēs labāk iekļauties jaunajā vidē. Bet iespējams, grupiņas bērni viņu nepieņem, un šis ir vienīgais veids, kā zēns var panākt sev vēlamo uzmanību. Ir svarīgi, lai vecāki un pedagogi labi saprastos: šādas situācijas ir jāpārrunā un jācenšas rast risinājums (vecākiem mājās jāparunā ar bērnu un jāmēģina noskaidrot, kā viņam patīk bērnu dārzā, kad viņš jūtas labi, kad slikti. Varbūt jāpalūdz, lai audzinātāja iedod bērnam roku, kad dodas uz sporta nodarbību, varbūt jālūdz, lai nesēdina blakus „Santai”, ar kuru bērns nepavisam nevar satikt). Katrai situācijai ir risinājums, tikai tas ir jāatrod. Un to izdarīt var tikai sadarbojoties ar bērnu, nepieciešamības gadījumā arī ar citiem cilvēkiem. Galvenais ir saprast, ka bērni mēdz rīkoties agresīvi un censties rast tam risinājumu, nevis domāt, ka agresīvi ir tikai „citi” bērni, vai agresivitātes izpausmes ir provocējuši tikai „citi” cilvēki.


 

Bērnam jāzina, kā rīkoties, ja kāds pret viņu slikti izturas. Vecākiem ir jārunā ar bērnu par to, ka tāda situācija var būt un ir divi varianti, kā rīkoties: mudināt, lai bērns iet pie pieaugušā un pastāsta par radušos situāciju vai arī ieteikt, lai bērns pats risina problēmu, runājot ar pāri darītāju. Vecākiem pašiem jārāda tāds piemērs arī bērnam – ja bērns, izrādot savu neapmierinātību, iesit tētim, ir svarīgi, kā viņš uz to reaģēs: ja tētis jautā: „Kāpēc tu tā dari? Es negribu, lai tu man sit. Ja gribi, lai palaižu tevi apsēsties, tad pajautā to man.” Bērns no šīs situācijas mācās, ka problēmu iespējams risināt mierīgā ceļā – izrunājoties, bet, ja tētis, neko nesakot, iesitīs bērnam pretī, tad bērns sapratīs, ka vienīgais, kā šādās situācijās var rīkoties, ir atbildot ar to pašu. 


 

Nav nepieciešams bērnam atgādināt, cik nejauki viņš ir uzvedies, kad meta ar kluci mazajai māsiņai. Tas neveicinās bērna izpratni, ka viņš nav labi uzvedies, gluži pretēji, tas tikai atgādinās, kā bērns varētu rīkoties atkal. 

 

Reklāma
Reklāma

Bieži vien bērna agresīvā uzvedība ir signāls, ka bērnam pietrūkst vecāku uzmanības. Mēs jūtamies noguruši un mums pēc darba jāpaspēj vēl tik daudz: pagatavot vakariņas, uzkopt māju un izgludināt drēbes. Nav laika, lai kopā ar bērnu palasītu grāmatiņu, ko viņš tik ļoti vēlas. Mēs strupi uzbļaujam: ”Man tagad nav laika. Ej, sakārto labāk savas mantas!” Un ko lai iesāk bērns, kurš vēlas tikai pabūt kopā ar saviem mīļajiem, jo nav viņus redzējis visu dienu? Viņš taču nesaprot, ka vecākiem ir daudz pienākumu un maz laika. Viņš saprot tikai to, ka vecāki negrib pabūt kopā ar viņu. Bieži vien šādās situācijās bērns ķeras pie efektīva līdzekļa – sāk niķoties, bļaustīties – viņš zina, ka galu galā panāks savu mērķi un vecāki pievērsīs viņam uzmanību. Bērnam jau ir vienalga ar kādiem līdzekļiem – mierīgā ceļā vai ar agresiju – tikt pie sava mērķa.


 

Ja ģimenē ienāk brālītis vai māsiņa, vecākiem jācenšas pietiekami pievērst uzmanību ne tikai jaundzimušajam, bet arī vecākajam bērnam, jo viņam ir grūti pierast pie jaunās situācijas: visu laiku taču viņš bijis vecāku luteklītis un mīlulītis, un, te pēkšķi, ierodas vēl kāds, kas prasa uzmanību. Ja vecākais bērns izdara pāri jaunākajam, tas nenozīmē, ka bērns ir ļauns un viņš gribējis, lai mazākajam sāp. Bērns vienkārši vēlas pierādīt māmiņai, ka mīl viņu un dara to tā, kā māk. Ja vecāki bērnam par jauno situāciju stāstījuši jau iepriekš (drīz mums būs maza māsiņa, ar kuru varēsi spēlēties, māsiņa ļoti priecāsies, ka viņai ir tik liels un mīļš brālis) un arī tagad nav atgrūduši, bet gan kopā ar bērnu rūpējas par mazuli, veic arī jau ierastās ikdienas nodarbes – kopīgi sakārto mantas, uzklāj vakariņu galdu, bērnam šo situāciju var izdoties veiksmīgi pārdzīvot, bez lielas greizsirdības, kas izpaustos agresijā.

 

Ja vecākais bērns izdara pāri jaunākajam, tas nenozīmē, ka bērns ir ļauns un viņš gribējis, lai mazākajam sāp. Bērns vienkārši vēlas pierādīt māmiņai, ka mīl viņu un dara to tā, kā māk.

Nereti mēs pārprotam bērna uzvedību: nespējam saprast, kāpēc bērns tīšām sabojā dažādas lietas, un pretēji gaidītajai uzslavai bērns saņem rājienu. Mēs ieejam istabā un bērns sīkos gabaliņos saplēsis tikko ierāmēto ģimenes bildi. Pirms sākam dusmoties, padomāsim – varbūt bērns vienkārši vēlējās parādīt, cik lieliski bērnu dārzā iemācījies darboties plēšanas tehnikā, viņš nevēlējās izdarīt neko sliktu. 


 

Dažkārt vērojama situācija, kad bērns iesit savai mammai (brālim, draugam). Nav jāsecina, ka bērns ir slikts, ja šādi spēj rīkoties. Viņš izrāda savu neapmierinātību, bailes vai vilšanos (bērns vēl neprot izrādīt savas emocijas mums pieņemamā veidā – pastāstot par tām). Jājautā bērnam, kāpēc viņš tā rīkojas, jāpaskaidro, ka šādi darīt nedrīkst un jāiesaka, kā rīkoties: „Ja gribi, lai iedodu Tev vēl šokolādi, nesit, bet palūdz man. Ja man tā būs, es iedošu, bet, ja nē, sagaidīsim mājās tēti un sarunāsim, lai viņš rīt to nopērk.” Ja agresijas izpausmju rezultātā bērni var panākt sev vēlamo, viņi kļūst agresīvi arī attiecībās ar vienaudžiem, jo zina, ka ar šādu uzvedību var viegli panākt savu mērķi, turpretim, ja bērns redz, ka agresīvā rīcība netiek atbalstīta, bet gan nosodīta, tendence uz agresīvu uzvedību mazinās.


 

Bērns mēdz agresīvi izturēties, ja liek viņam ilgstoši darīt kādu lietu. Bērnam vēl nav attīstījusies koncentrēšanās spēja: viņš nevar sēdēt un rūpīgi krāsot krāsojamo grāmatiņu, kamēr vecāki noskatīsies kārtējo seriāla sēriju. Viņš to fiziski nespēj, jo vēlas fiziski izkustēties un darīt ko citu, kas piesaistījis viņa uzmanību.


 

Kamēr bērns vēl ir mazs, viņa agresīvo uzvedību iespējams novērst, ieinteresējot ar kādu citu darbību. Šādam mērķim ļoti labi izvēlēties darbu ar dabas materiāliem – palūgt, lai bērns sašķiro sajauktos zirņus un pupiņas atsevišķos trauciņos vai arī sabērt lielā bļodā kastaņus un ļaut bērnam tajos spēlēties. Iesaku pamēģināt, jo šādas darbības tiešām dara brīnumus – bērns tādējādi nomierinās un darbojas ar lielu aizrautību un interesi. Tomēr arī šīm darbībām būtu jānotiek vecāku uzraudzībā, jo maziem bērniem ir tendence ne tikai spēlēties ar mantām, bet arī tās pagaršot un iebāzt degunā vai ausī, kas var radīt jau cita veida problēmas.


 

Lai mazinātu bērna agresīvo uzvedību, nepieciešams rīkoties pēc iespējas ātrāk. Jo ilgstošāk bērns būs agresīvi izturējies, jo vairāk viņš būs pieradis pie šādām darbībām (tās pamazām kļūst par rakstura iezīmēm) un jo grūtāk vecākiem būs tās izskaust. Mēs taču negribam, lai mūsu mazais, jaukais bērns, kurš šad tad izturas agresīvi, kļūstot par padsmitgadnieku, pret mums būtu rupjš un nelaipns, ignorētu mūsu sacīto. Tad mums jārīkojas tagad – jāpārvar slinkums un jāparotaļājas ar mazo, šad tad jāatliek malā darbs un jādodas kopīgā pastaigā, jo tieši tagad ir īstais brīdis, lai veidotu pozitīvas ģimenes attiecības, kopīgiem spēkiem palīdzētu bērnam izskaust agresīvās uzvedības iezīmes, jo bērns vēl ir mazs un mūsu uzmanība var darīt tik daudz laba viņa attīstībā…


 

Ceru, ka mudināju aizdomāties par to, kā jūtas bērns un, ka mūsu spēkos ir cīnīties ar viņa agresīvas uzvedības izpausmēm! Ir tikai jāgrib, jāatrod spēks un laiks. Aicinu Jūs izteikt komentārus, kā arī dalīties savā pieredzē par šajā rakstā apskatītajiem jautājumiem! 

 

Lai viss izdodas gan mums, gan mūsu mazajiem – LU maģistrante, Dace Mierkalne.