Šantažēšana, kukuļošana vai bubuļošana? Jauns skatījums uz bērnu audzināšanas metodēm

Ko tik mēs nedarām, lai piespiestu bērnu klausīt. Nodarbojamies ar kukuļošanu un šantāžu, kliedzam un sodām viņu. Viss plašais arsenāls ir noderīgs, ja zinām normu.

FOTO: Shutterstock.com

Tik daudz dažādi audzināšanas paņēmieni. Kuri no tiem efektīvākie?

Tāpēc šoreiz ar ģimenes psihoterapeitiem – Ilonu un Gati Bušiem – parunāsim tieši par to – par normu!

Šantāža
Katru reizi, kad saki bērnam – ja nesakārtosi istabu, brīvdienās uz kino netiksi, tu nodarbojies ar šantāžu. Patiesībā ļoti ātrs veids, kā panākt vēlamo. Vecākiem nav ilgi jādomā, jātērē laiks, lai iedziļinātos. Galvenais – uzturēt intrigu, palielinot risku.

Labums. Galu galā – tā mēs visi dzīvojam. Vai tad ne? Ikreiz, kad darām kaut ko, ko negribas, apzināmies taču, ka tad, kad būsim izdarījuši, būs labi.  Kāpēc gan, lai audzinot bērnus, šo labumu nesaņemtu abas puses? Otrs pluss – šantāža bērniem palīdz saprast, ka sabiedrībā pastāv konkurence, jo patiesībā tā ir slēpta cīņa – kurš kuru. Ja tā padomā, dzīves skolai vai izdzīvošanai grūtākā kolektīvā tas nākotnē varētu arī noderēt.

Sliktums. Šantažējot mīļums attiecībās nepalielinās. Tev jābūt pietiekoši rezervētai, lai noturētu savu pozīciju. Bet, iespējams, ka pusaudžu vecumā, kad svarīgi nebūt ļoti tuviem un mīļiem, tas nemaz nav slikti. Taču šīs metodes vislielākais mīnus – tev ar laiku pašai būs aizvainojoši, ka bērns visu dara tikai „tāpēc”, ka nav nedz pašatdeves, nedz pašiniciatīvas. Ģimene nav darbs, tajā ir kaut kas jāinvestē arī no sevis, neko speciāli neprasot atpakaļ.  

Izmantošanas biežums: tāpat kā kūkas, kuras jubilejas reizē var atļauties.



Kukuļošana
Tā ir metode, kur bērnam piesoli visādus labumus, lai tikai viņš ir uzvedīgs, iet uz mūzikas skolu. Vai, cik izplatīts paņēmiens! Pat vidusskolu beidzot, vecāki saka: „Mācīsies par mediķi, nopirkšu džipu!”

Labums. Šajā brīdī vecāki var sajusties kā kaut kas ļoti labs un ideāls. Protams, šī izjūta ir mānīga, bet tajā brīdī tu tiešām jūties kā burve, kura savam bērnam var iedot pilnīgi visu. Tas ir kā ārstniecisks balzams vecāku hroniskai vainas sajūtai pret bērnu. Un arī bērns šajā mirklī ir apburts un laimīgs. Visi piedzīvo kaut ko no zudušās laimes.

Sliktums. Ja ķeries pie kukuļošanas, zini – sākumā bērnam vajadzēs vienu košļenīti, tad paciņu, tad iepakojumu. Tāpēc padomā par savām finansēm, jo kolīdz solītais nenotiek, tavas un bērna attiecības tiek sabojātas. Kad bērnam soli visādas mantas, patiesībā tevi vada viena vienīga doma – varbūt viņš beidzot kļūs adekvāts, normāls bērns. Varbūt viņam beidzot pietiks. Un katru reizi ir vilšanās. Tāpēc tā ir vecāku izdomāta ārstniecības metode bērniem, kurai efekta nav. Aiz visa tā stāv tavs izmisums un bezspēcība. Arī naudai kā audzināšanas instrumentam nebūtu ne vainas, ja vien būtu skaidrs, par ko es kā vecāks maksāšu un ko es tomēr gribētu no bērna bez maksas.

Izmantojuma biežums: saprāta robežās.


Bubuļošana
Ja neklausīsi, atdošu tevi kaimiņu onkulim, pasaukšu policistu, atlidos lielā muša ... un tevi aiznesīs. Patiesībā, ļoti efektīva metode, jo strādā uz mūsu zemākajiem instinktiem. Bailes katram no mums ir dziļi, dziļi vēderā. Uz to reaģējam ikvienā vecumā. Un noturīgi.

Labums. Bērns iemācās apzināties, ka nevar visu ietekmēt un ar laiku – arī to, kas notiek viņā. Vai tas ir labi? Diskutējams jautājums, jo var gadīties, ka pēc tam jāārstē neiroze. Bet šādi viņš iemācās vismaz kādam – lielākam – pakļauties. Kaut vai mušai, kura ir kaut kas tāds, kā vispār nav, bet tomēr ir… Pat, ja tas nav labākais variants, tas vienalga bērnam iemāca – STOP! Ir jāapstājas.

Sliktums. Piedraudot ar bubuli, vecāki pasaka – es neko nevaru izdarīt, es esmu bezspēcīgs, bet ir KĀDS, kurš to izdarīs. Jo vecāks būs bērns, jo lielāki tie KĀDI, kas to izdarīs, būs jāmeklē. Kaut kādā ziņā jau bērns saprot, ka tas vilks vai briesmonis ir pats teicējs. Bērniem rodas pretestība pret cilvēkiem, kuri viņus biedē, jo ķermeniskā līmenī viņi šo informāciju uztver kā signālu – es tevi negribu.

Izmantošanas biežums: vienreizējs tāpat kā dzimšanas dienas torte.



Kliegšana (arī lamāšana)
Parādi kaut vienu, kurš nav kliedzis? Šis arī ir stāsts par bailēm. Jo, kad kliedz, tu iedzen bailes. Notiek pārvēršanās vilkā, bērns nobīstas un tavā priekšā atkal ir eņģelītis.

Labums. Balss ir pati pirmā, uz ko bērns orientējas. Tā uzreiz pasaka attieksmi pret mums. Bīsties no manis – tā ir ziņa, ko cilvēki citādāk kā bez skaņas nevar pateikt. Un tā ir ļoti spēcīga ziņa, pietiekoši efektīga un laba, kas bērnam pasaka - stop! Kad tu kliedz, bērns saprot, ka emocionāli ņem nopietni to, kas ar viņu notiek. Un tas ir ļoti būtiski.

Sliktums. Ja bērns būs pieradis, ka vecāki viņam vienā laidā „rēc virsū”, kliegšana būs kļuvusi norma. Kāda vairs atšķirība, kāpēc kliedz?


Ignorēšana (arī nerunāšana)
Neapšaubāmi patīkami – ieiet bērna istabā, ieraudzīt, ka nekas nav sakārtots, demonstratīvi iziet ārā un nerunāt ar viņu. Ignorēt. Faktiski šajā brīdī tu nerādi, kas ar tevi notiek. Tas ir pretēji kliegšanai.

Sliktums. Bērns attīstās tikai attiecībās, viņam nepārtraukti vajag sauli un barību. Ignorēšana nebaro, tā rada lielu stresu. Tu taču pati zini, kā tas ir, kad bilde ir, bet skaņa izslēgta. Ja uzgriez bērnam muguru un viņam nekas netiek pateikts, viņš nesaprot – kas tagad notiek. Vienīgā sajūta, kas viņam varētu rasties – es neesmu svarīgs. Ja bērns ar tādu sajūtu aiziet pasaulē, viņam būs grūti veidot attiecības, jo viņš visu laiku pārbaudīs – esmu svarīgs/neesmu. Tāpēc šo metodi nolikt skapītī, aizslēgt un atslēgu pazaudēt. Tai ir visgraujošākā ietekme. Bērns burtiski ārdās nost.

Izmantojuma biežums: nekad!


Sodīšana
Kad bērns ir izdarījis kaut ko sliktu, tu izsūti viņu trimdā uz savu istabu padomāt vai liec stāvēt kaktā? Kā citādāk? Gudrība jau nenāk, ja glauda pa spalvai.

Labums. Sodīšana būtu vajadzīga nevis, lai izrēķinātos ar bērnu, bet lai palīdzētu viņam kļūt par cilvēku. Un sods ir vajadzīgs tāds, lai pēc tā beigšanās sodītais varētu sajusties, ka viņš tomēr ir labs. Tāpēc pat kaktā stāvēšanu var modificēt ar jautājumu – kā tu iedomājies, kas būtu labāk, atbilstošāk, adekvātāk tam, ko darīji? Ko tev vajadzēja darīt savādāk, lai mammai sirds nesāpētu vai lai māsa nesadauzītu degunu? Ja ir šāds domu gājiens un bērna smadzenes kustas šajā virzienā, tad kļūšana par labāku cilvēku notiek. Jo, ja bērns domā par to, ko viņš dara, tad viņš dara apzināti, un tas ir jau ļoti labi.  Bez sodīšanas nevar iztikt neviens – ar to mēs parādam, ka ir pārkāpta robeža.

Sliktums. Trīsgadniekam jau no tās stāvēšanas vien ir nelabi un galva reibst, ne padomāt var, neko. Tik uz tualeti prasās. Kaktā stāvēšana arī ir sava veida ignorēšana, jo es liedzu bērnam savu kontaktu. Tā teikt, stāvi kaktā, nenāc pie manis! Tieši šis moments iedarbības ziņā ir visgraujošākais. Tāpēc atkārtosim vēlreiz un visi kopā – cilvēks attīstās tikai attiecībās!


Uz nerviem krišana jeb zāģēšana
Ļoti efektīga metode, ko labi pieprot gan bērni, gan vecāki.

Labums. Tā mēs visu laiku par sevi atgādinām: es esmu šeit, man no tevis kaut ko vajag. Vienīgi, ja zāģē bērnam – tu vari būt labāks, tu vari būt labāks,  atceries, ka viņam ir arī jāpasaka, kas jādara savādāks, lai viņš būtu labāks.

Sliktums. Vārdi – tu neko nevari, neko nedari – ir kā uzbudinoša mūzika, kas var pārvērsties karā. Tāpat kā: „Kādas brīvdienas? Nekādas brīvdienas! Visu nedēļu esi gulējis! Davai, pie grāmatām! Mācies!” Vecāki bērnu mīl tik ļoti, ka riktīgi čakarē viņam smadzenes.


Salīdzināšana
Kā dažbrīd gribas bērnam pateikt – kaimiņu Jānītis tik labs puika, klavieres spēlē, pieklājīgs… Bet tu? Pilna dienasgrāmata ar piezīmēm… Taču vai vajag?

Nosacītais labums. Bērns varbūt iemācās skatīties, kā klājas citiem. Mazās un saprātīgās dozās tā varbūt arī spēj viņā iepūst skābekli, ka viņam arī gribas darīt. Bet ne tad, kad tas notiek ilgstoši. Jo var notikt pilnīgi pretēji- tavs bērns sapratīs, ka viņam nav nekādu cerību. Un tad būs pa visu rubli – sliktiņais? Okei. Gribi? Jā! Būšu!  

Sliktums. Godīgi sakot, ja akli tiek piekopta tikai šāda audzināšanas metode, bērnā izveidojas viens briesmīgs defekts – es neesmu labs tāds, kāds esmu, man jābūt labākam. Salīdzināšana tad iet uz konkurenci – es gribu izaugt vislielākais, visstiprākais, visvairāk naudu pelnīt, lai visiem parādītu. Nevis, lai būtu laimīgs, bet lai visiem parādītu. Aiziešu uz klases salidojumu un parādīšu, ka man ir visvairāk, un nevis tiem, ar kuriem mani salīdzināja. Tas nekas, ka es viens pats četrās sienās sēžu.

Izmantojuma biežums: labāk nekad!



Pozitīvā vadīšana
Tas nozīmē bērnam dot tādu uzdevumu, uz kuru viņš var atbildēt un ko var izdarīt. Un, kad viņš to izdarījis, tad parādīt viņam, ka tu esi redzējusi, ka viņš to ir varējis izdarīt.

Labums. Tu izdara melno darbu, nez cik reižu sakot – sakārto istabu, sakārto istabu! Bet, kad tas brīnums notiek, tad visbiežāk par to pat nepriecājies. Bet vajag. Re, istaba ir smuka, tu esi sakārtojis! Tu esi labs! Kas atkal ir nostiprinošs pasākums nākošajai istabas kārtošanai. Tas vislabāk liek bērnam saprast, ko tu no viņa sagaidi, un uz šī ceļa turēties. Tad rodas iekarsiens un interese pašam darīt bez vagara blakus.
Ja prasi no bērna ko tādu, ar ko viņš netiek galā, bērns kļūst neapmierināts pats ar sevi un arī ar tevi, kas iedeva tik stulbu uzdevumu. Un tad mājās visiem ir slikti. Jo jābūt absolūti konkrētai prasībai, ko tu no bērna sagaidi, nevis klausīšanu vispār.

Izmantojuma biežums: katru dienu, katru mirkli.

 

Autore: Aiva Alksne, žurnāls "Marta"

Reklāma
Reklāma