Vai iespējams sliņķim ieaudzināt čaklumu?
Čaklums viennozīmīgi tiek atzīts par tikumu, bet slinkums — par netikumu. Jau pasakās un dainās vērojama izteikta nosliekšanās par labu čaklajai bārenītei pretstatā slinkajai mātes meitai. Vai čaklums ir iemācāms vai iedzimts? Konsultē psiholoģe Dace Rolava.

FOTO: Shutterstock.com
Izpratne par čaklumu bērniem un pieaugušajiem atšķiras
Ko mēs saprotam ar vārdiem čaklums un slinkums? Ģimenē par čaklu tiek uzskatīts tas bērns, kurš sakopj, tīra, mazgā, sakārto savas mantas un mīl kārtību. Kad šāda bērna vecākiem, jautā, kā viņi iemācījuši bērnam būt tik čaklam, viņi visbiežāk pārsteigti atbild, ka bērns vienkārši tāds ir. Savukārt tas bērns, kura istabā valda vispārēja nekārtība — drēbes izmētātas, atvilktnēs līdzās rakstāmpiederumiem atrodamas gan tīrās, gan netīrās zeķes un, atverot skapi, pār galvu gāžas visneiedomājamākās lietas, tiek saukts par sliņķi. „Vai domājat, ka šim bērnam vecāki nav mācījuši kārtot un būt čaklam?” vaicā psiholoģe un neirolingvistiskās programmēšanas speciāliste Dace Rolava. „Šeit mēs varam runāt par iekšējām programmām jeb vienkāršāk sakot — iedzimtību. Par to, ka čaklums vai slinkums, ir ģenētiski noteikti.”
Atšķirīgas iekšējās programmas
Saskaņā ar neirolingvistiskās programmēšanas teoriju, cilvēki
iedalās vizuālā un kinestētiskā tipa cilvēkos. Vizuālis jau no
dzimšanas ir ieprogrammēts tam, lai visapkārt valdītu kārtība, viss
būtu tīrs un skaists. Šādam bērnam visas lellītes būs apģērbtas,
rotaļlietas perfekti sakārtotas un gulta vienmēr saklāta. Tieksme
pēc kārtības un „čakluma” paplašinās arī ārpus bērna privātās
telpas: viņš labprāt palīdz virtuvē un sakopj pārējās telpas; ir ar
mieru veltīt visu sestdienu lielajai pavasara tīrīšanai, turklāt
dara to labprāt un izrāda iniciatīvu.
Vizuālim gandarījumu un apmierinājumu sniedz gala rezultāts — skaistums, kārtība un tīrība. Kinestētiskā tipa cilvēks pasauli uztver caur sajūtām.
Vizuālim gandarījumu un apmierinājumu sniedz gala rezultāts — skaistums, kārtība un tīrība. Kinestētiskā tipa cilvēks pasauli uztver caur sajūtām. Viņam vajag siltumu, patīk būt paēdušam. (Viņš, piemēram, labprāt palīdz gatavot ēst, bet viņu absolūti neinteresē, kāda pēc tam paliek virtuve — viņš nav trauku mazgātājs). Zemē nosviestās drēbes vai netīro krūzīšu kolekciju zem gultas kinestētiķis uztver citādāk nekā vizuālis. Viņaprāt, tas nav nekas šausmīgs.
Vai čaklumu var iemācīt?
Vai kinestētiskā tipa bērnam čaklumu vispār var iemācīt? „Protams!
Un viņam ir jāmāca gludināt, kārtot, tīrīt un kopt jau no agras
bērnības,” entuziastiski atbild Dace Rolava. „Ir tikai viena
nelaime — kinestētiķis iniciatīvu izrādīs tikai tad, kad jutīs
iedvesmu. Un mamma grib šo „iedvesmu” katru nedēļu, bet viņš to
noķers reizi trijos mēnešos...” Cilvēka iekšējās
programmas veidojas jau ļoti agrā bērnībā, skaidro psiholoģe. Ap
divu gadu vecumu bērnā pamostas ļoti spēcīgs atdarināšanas
instinkts; tieši šajā vecumā vecāki sāk bērnu mācīt rūpēties par
sevi un apkārtējo vidi. Ja divgadīgam bērnam mamma iedos spainīti
un lupatu, ļaus darboties viņai līdzi, paslavēs un atbalstīs, arī
kinestētiskā tipa bērnam var iemācīt būt kārtīgam. „Nevar padsmit
gados pusaudzim pieprasīt, lai viņš to prot, ja bērnībā viņam nav
ļauts darboties,” pārliecināta Dace Rolava. „Visas praktiskās
lietas bērnam jāiemāca līdz 12 gadu vecumam.”
Nevar padsmit gados pusaudzim pieprasīt, lai viņš to prot, ja bērnībā viņam nav ļauts darboties. Visas praktiskās lietas bērnam jāiemāca līdz 12 gadu vecumam.
Ļauj bērnam darboties!
Psiholoģe aicina jau no divu gadu vecuma ļaut bērnam piedalīties
mājas sakopšanas darbos. Lai viņš rotaļājoties mazgā traukus,
slauka grīdu, izsūc putekļus — mamma vienmēr vēlāk, bērnam
neredzot, var pārmazgāt netīros šķīvjus vai krūzītes. „Gludekli tik
mazam bērnam, protams, vēl nedosim, taču spēļu gludeklīti — kāpēc
ne?” piebilst Dace Rolava. Kad mamma gludina veļu, bērns var
darboties ar savu gludeklīti un apgūt šīs darbības veikšanai
nepieciešamās kustību iemaņas. Trīs četru gadu vecumā bērns jau
saprot atšķirību starp rotaļu un to, ko vecāki dara pa īstam. Viņam
gribēsies izmēģināt iesist īstu naglu ar īstu āmurīti, padarboties
ar īsto gludekli. Četru piecu gadu vecumā to patiesi var ļaut.
Piemēram, gludeklis sākumā var būt izslēgts (auksts), bet vēlāk,
pēc attiecīgas instrukcijas (ka gludeklis ir karsts utt.), bērns
var pagludināt jau ar ieslēgtu ierīci. Zēnam vajag ļaut iesist
naglu ar mazāku, bet īstu nevis plastmasas āmuru.
„Audzināšana ir ļoti smags darbs,” rezumē psiholoģe. „Mūsdienu
bērnudārza programmas ir brīnišķīgas un attīsta bērnu vispusīgi,
lai vecāki varētu saskatīt sava bērna talantus. Taču bērnudārza
pienākums nav bērnu audzināt. Tas ir vecāku pienākums! Un vecāki to
nereti aizmirst.”
Konsultēja Bc. Psych. Dace Rolava, MA
NLP, Psihodinamiskās hipnozes meistare, Jauno Psiholoģiju
centra direktore; tālrunis 67281957