Auklīte atstāj gadu vecus bērnus vienus, atslēgu iemet pastkastītē

Trešdien aukle kādas 10 minūtes pēc tam, kad viņai bija jābūt pie mums, atsūtīja sms, ka viņai esot mīksta riepa un netiekot pie mums. SMS pamanījām aptuveni 20 minūtes vēlāk, kad sākām domāt viņai piezvanīt un apjautāties, vai viņa vispār būs. Neko darīt, paliku ar puikām mājās, bet draudzene devās uz darbu. Pie reizes drošības pēc izsaucu dakteri mājas vizītē, lai apskatās puikas. Daktere puikas apskatīja un noteica ārstēšanās kursu.

Nākamajā dienā aukle laikam bija salabojusi savu mašīnu un ieradās laikā. It kā viss kārtībā, taču jau no rīta puses tiek atsūtīta sms, ka puikas ir diezgan slimi un viņa nevēlētos uzņemties tādu atbildību arī rītdien, pēc kā varēja saprast, ka piektdienā man atkal pašam būtu jācīnās ar puikām pa māju. Neko darīt, ja jau cilvēks nevēlas uzņemties tādu atbildību, tad drošāk ir viņu nepiespiest to darīt. Nostrādāju darbadienu, braucu pakaļ draudzenei un nedaudz pēc plkst 17 saņemu sms ar aptuveno tekstu “bērni pabaroti, guļ, atslēga pastkastītē”. Izlasot šādu sms man, protams, bija pilnīgs šoks par notiekošo, sagaidīju draudzeni un fiksi mēģinājām tikt mājās no centra. Pa starpu vēl mēģināju sazvanīt aukli, kura, protams, telefonu necēla. Un tagad pastāstiet man, ko gadu vecu bērnu vecāki varētu padomāt šādā situācijā? Knapi varēju pabraukt ar mašīnu, jo kājas trīcēja tā, ka īsti neturējās uz pedāļiem, pāris vietās arī diezgan rupji pārkāpu satiksmes noteikumus, jo citādi sastrēgumu laikā līdz Baložiem tikt nemaz nevar tik ātri.

Nedaudz vēlāk, vakarā, draudzene vēl aizsūtīja viņai SMS ar jautājumu, kāpēc viņa ir šādi rīkojusies. Atbilde bija vienkārša “šoreiz es biju vajadzīga saviem bērniem”.

Uzreiz zvanīju arī kaimiņam, kas par laimi bija mājās. Kaimiņš uzlauza pastkastīti un devās ar savu draudzeni pie bērniem. Neilgi pēc viņu ierašanās, puikas bija modušies. Īsi pēc tam arī mēs ieradāmies mājās. Ar puikām par laimi viss bija vislabākajā kārtībā, taču mums pašiem gan vēl diezgan ilgi gan trīcēja kājas, gan arī bija mērena nesaprašana par aukles izdarībām.

Cik nu varējām atcerēties, vienmēr pret aukli bijām izturējušies ar sapratni, cieņu, iespēju robežās arī palīdzējuši – gan vajadzības gadījumā samaksājot algu nedaudz uz priekšu, gan iedodot brīvdienu, lai viņa varētu aizbraukt uz banku nokārtot savas darīšanas, gan apsveicot Lieldienās un visādi citādi cenšoties uzturēt pozitīvas attiecības. Būtībā arī nelikām viņai neko citu darīt, kā vien pieskatīt un pabarot puikas – ne viņai bija jāmazgā trauki, ne jāgludina vai jāmazgā veļa, ne arī jātīra māja.

Nedaudz vēlāk, vakarā, draudzene vēl aizsūtīja viņai SMS ar jautājumu, kāpēc viņa ir šādi rīkojusies. Atbilde bija vienkārša “šoreiz es biju vajadzīga saviem bērniem”. Es tiešām nespēju saprast šādu rīcību, ņemot vērā visu mūsu iepriekšējo pretīmnākšanu, varēja taču vienkārši pateikt, ka šodien viņai ir kas steidzams darāms, lai mēs būtu mājās ātrāk. Un kas vēl varēja notikt, ja mēs šo viņas atsūtīto SMS uzreiz nepamanītu? Vienkārši izsakoties – pilnīgs vājprāts. Nav grūti nojaust, ka pēc šādas rīcības mēs esam palikuši bez aukles un arī neizskatās, ka būtu gatavi algot citu aukli. Mēģināsim kārtīgi izārstēties un tad tikt kādā privātā dārziņā. Par laimi ir tieši sagadījies, ka manai mammai no nākamās nedēļas sākas atvaļinājums, tā nu puikas kādu laiciņu padzīvosies pa mājām kopā ar savu omīti. Pēc tam vajadzības gadījumā varu paņemt arī kādu daļu no sava iekrātā atvaļinājuma, ja ar privāto dārziņu tā uzreiz neveiksies. Labi, lai kā tur arī nebūtu, es tiešām ceru, ka mūsu bijušo aukli es vairs nesatikšu uz ielas un visādi citādi neko par viņu vairs nedzirdēšu. Labāk šādas lietas vienkārši ātri aizmirst, lai nemaisa gaisu.

Autors: Ingus Rūķis, tētiem.lv reģistrētais tētis

Vairāk par Ingus un viņa superīgo dvīņu Jāņa un Kārļa dienām un nedienām lasi viņa blogā www.father.lv.