Psiholoģe: neveiksmīga grūtniecība un zaudējums ir jāizsēro

Grūtniecība un bērna sagaidīšana pasaulē visbiežāk ir laimīgs, gaidīts notikums, tomēr gandrīz ceturtā daļa sieviešu Latvijā ir saskārušās ar spontāno abortu. Tepat mums līdzās katru gadu vairāki desmiti mammu savu mazuli zaudē dzemdībās vai īsi pēc tam. 

Ļoti daudz sieviešu ir piedzīvojušas spontāno abortu. Lielākā daļa par to klusē

FOTO: Shutterstock.com

Ļoti daudz sieviešu ir piedzīvojušas spontāno abortu. Lielākā daļa par to klusē

Par to, kādēļ svarīgi ir ļaut sev sērot un kāpēc mēs bieži vien šo iespēju liedzam, stāsta psiholoģe Ilze Vardanjana, “Skolas Mammām un Tētiem” speciāliste.
 

Neveiksmīga grūtniecība, bērna zaudējums un arī aborts mūsu sabiedrībā savā ziņā ir kļuvušas par “tabu” tēmām, par kurām skaļi nav pieņemts runāt. Tomēr zaudējums un bieži vien izmisums rada neaprakstāmu vientulības izjūtu. Sēras var pārņemt visu prātu un ķermeni, radīt apjukumu un dzēst saikni ar realitāti. Emocijas tikpat labi var arī šķietami pazust un pēcāk atkal izpausties pilnīgi citādi un it kā neizskaidrojami.


“Mūsos ir vēlme beigt skumt pēc iespējas ātrāk, jo tas ļauj mobilizēties un turpināt dzīvi, kā ierasts. Tas ir tik normāli izvairīties no negatīvu notikumu cilāšanas. Tomēr izvairīšanās var mūs atturēt no atlabšanas. Nereti negribas par notikušo runāt, jo domājam, ka tas neko nedos vai tikai vairos skumjas. Šīs bailes “iestrēgt” skumjās nozīmē ticēt, ka es pats netikšu ar savām emocijām galā. Bet ar atbalstu mēs varam gan līdz mielēm izsāpēt, gan celties, lai ietu tālāk,” stāsta Ilze Vardanjana, “Skolas Mammām un Tētiem” psiholoģe.

 

Sēras var izpausties gan kā dusmas, gan fizisks nelabums vai drebuļi, sastingums vai pēkšņi atmiņu uzplaiksnījumi. Lai emocijas nekļūtu nepanesamas, tās jānosauc vārdā.

Reklāma
Reklāma


Sēras var izpausties gan kā dusmas, gan fizisks nelabums vai drebuļi, sastingums vai pēkšņi atmiņu uzplaiksnījumi. Lai emocijas nekļūtu nepanesamas, tās jānosauc vārdā. Ko es jūtu? Vai dusmu pamatā ir netaisnība, ka tas notika ar mani? Varbūt tās ir ilgas pēc bērniņa, sēras par viņa nāvi? Atbalstošai sarunai ar kādu tuvu cilvēku vai psihologu var palīdzēt emocijas atpazīt un pieņemt.


Kādreiz sēras var izpausties kā izmisīga vēlme notikušo paturēt pie sevis, ne ar vārdu nepieminēt. Bet mūsu psihe tik viegli nav apmānāma un sēras tāpat mūs pavada, tikai ne tik atklāti. Mēdz teikt, ka emocijas ir kā ļoti uzticams pastnieks – tās savu sūtījumu mums piegādās tā vai citādi. Realitātē tas var nozīmēt, ka skumjas un ilgas mums tiek “atsūtītas’’ kā aizkaitināmība uz tuvākajiem par ikdienišķiem sīkumiem, kā dusmu sprādzieni, kā pārlieka alkohola lietošana vai cita destruktīva uzvedība. Tikai atpazīstot savas izjūtas, ir iespējams pieņemt notikušo.


“Mēs katrs drīkstam skumt, un katrs no mums ir pelnījis mierinājumu neatkarīgi no citu cilvēku ciešanām. Ja tuvinieki kādu iemeslu dēļ nespēj šajā laikā atbalstīt, atbalsts ir jāmeklē pie profesionāļa,” norāda Ilze Vardanjana.


Atbalsta saruna ar psihologu var palīdzēt izprast savas iekšējās izjūtas, rast spēku atvadām, pieņemt zaudējumu un atraisīties no skumjām, lai turpinātu dzīvi pilnvērtīgi.

Saistītie raksti