Audiologopēde: Spriest par bērna valodas attīstību var jau zīdaiņa vecumā

 10. augusts 2019 5:00 Intervija

Oro-miofunkcionālajā terapijā tiek izmantota starpdisciplināra pieeja agrīnā runas veidošanās, periodā uzsākot mērķtiecīgu runas terapiju, samazinot negatīvo ieradumu radītās sekas un veicinot runas komponentu – elpošanas, artikulācijas un mīmikas muskulatūras – koordinētu darbību, kas nodrošina korektu skaņu artikulāciju. Kāpēc šāda terapija nepieciešama un kāda mūsdienās ir bērnu valodas attīstība, stāsta Jelgavas poliklīnikas audiologopēde Natālija Ērgle.


Foto: Raitis Puriņš


– Jūs esat audiologopēde. Vai ir kāda atšķirība no vienkārši logopēda?
Vienkārši skaidrojot, audiologopēds ir vairāk mediķis, nevis skolotājs. Strādājam ar neiroloģiskām saslimšanām, dažādiem muskuļu funkciju traucējumiem. Protams, darbojamies arī ar bērniem, kam ir mazs vārdu krājums vai valodas attīstības problēmas. Tomēr mūsu uzdevums ir uz cilvēkiem ar runas problēmām raudzīties nedaudz no citas puses – kā es varu runāt, ja man ir vāji muskuļi, kā iemācīties izteikt vārdus, ja pat nevaru novietot mēli tādā pozīcijā, kā vajag? Bērnudārzā logopēdi strādā vairāk tehniski – māca pareizi izrunāt vārdus –, mēs cenšamies “salikt vietās” visus muskuļus, saslēgt tos kopā ar smadzeņu funkciju, un līdz ar to runa raisās brīvāk un labāk.
 

– To, ka bērnam vajag apmeklēt logopēdu, visbiežāk pamana bērnudārzos, bet kā cilvēkiem saprast, ka  nepieciešama vizīte pie audiologopēda?
Ir neiespējami novilkt svītru starp abām šīm lietām. Es esmu ne tikai audiologopēde, bet arī logopēde. Esmu apguvusi arī pedagoģisko pusi, lai varētu strādāt ar bērniem. Svarīgi, lai cilvēki vispār izprastu, ka palīdzība ir nepieciešama un nereti pēc tās jāvēršas jau zīdaiņa vecumā. Par to mēdz neiedomāties vai nenovērtēt šo nepieciešamību. Pirmais signāls, ka vēlāk var būt runas problēmas, ir jau agrīnā vecumā, kad bērns nevēlas zīst pienu vai dara to nepareizi. Ideāli, ja jau ar bērnu sešu mēnešu vecumā vecāki atnāk uz konsultāciju pie logopēda. Tad es kā ārsts speciālists paskaidrošu, kāda ir tālākā valodas attīstība. Jāsaprot, ka jau sešu mēnešu vecumā bērnam sāk attīstīties valoda. Mēs to neuztveram kā valodu, bet visas skaņas – ūjināšana un lalināšana – ir valoda. Tā ir agrīnā valodas attīstība, un, ja tās nav, tad bērns pēkšņi trīs gadu vecumā nesāks runāt.

 

Pirmais signāls, ka vēlāk var būt runas problēmas, ir jau agrīnā vecumā, kad bērns nevēlas zīst pienu vai dara to nepareizi. 

 

– Tātad, ja jaunā mamma stāsta, ka bērns nav gribējis zīst krūti un viņa pārgājusi uz barošanu ar piena maisījumu, tam var būt dziļākas problēmas, bet vecāki vienkārši par to neiedomājas?
Tieši tā. Vēlāk jau, ļoti iespējams, viņa atvedīs pie logopēda bērnu, kurš turēs vaļā muti, neskaidri izteiks skaņas. Arī ja mazs bērns visu laiku tur vaļā muti un viņam aumaļām līst siekalas, tā noteikti ir pazīme, ka vajag doties uz konsultāciju pie logopēda. Ja viss būs kārtībā, neviens ar varu netiks spiests apmeklēt speciālistu. Tā viena konsultācija ir tā vērta, lai vēlāk izvairītos no iespējamām problēmām. Visbiežāk  vecāki bērnus uz konsultācijām atved vecumā, kad viņi nevar izteikt kādu specifisku skaņu.


– Tradicionāli laikam tas ir, ja nesaka “r” burtu?
Nereti atnāk, ja bērns nesaka “r”, bet nemaz nepamana, ka viņš neizrunā, piemēram,  “l”. Bērnam jau pusotra gada vecumā jāsaka četri apzināti vārdi. Nereti cilvēki domā, ka tas nozīmē – bērnam jāsaka, piemēram, luksofors vai balerīna? Protams, tā nav. Skaitās arī “vau vau”, “mamma”, “tete” un tamlīdzīgi, bet tādiem vārdiņiem noteikti jau jābūt. Ja tādu nav, noteikti jādomā par vizīti pie speciālista. Ļoti bieži, kad vecāki atved bērnus arī lielākā vecumā, aicinu viņus pašķirstīt fotoalbumus un paskatīties, kā bērns izskatās bildēs mazā vecumā – vai viņam ir ciet mute, Tas, ka bērnam vienmēr mutīte ir vaļā, liek padomāt par to, vai visi muskuļi strādā, kā vajag.
 

– Vecāki to, visticamāk, vienkārši nezina.
Laikam jau. Lai gan šķiet – mūsdienās ir pilns internets ar visu iespējamo informāciju par zīdaiņu attīstības posmiem. 
 

– Cik gados bērnam jāizrunā minētais “r” burts?
Tagad ir pieņēmums, ka līdz septiņu gadu vecumam vajadzētu prast. Faktiski gan artikulācijas aparāts bērnam pusotra gada vecumā ir gatavs runāšanai, protams, ne visu dzidri un skaidri. Būtībā trīs gados jau būtu jārunā normāli. Tas, protams, ir aptuvenais laiks, jāskatās individuāli, ņemot vērā visus faktorus. Es esmu piefiksējusi – ja līdz piecu gadu vecumam skaņu neizrunā, pats no sevis vairs nesāks. Nepieciešama speciālista palīdzība. Ja divu ar pusi gadu vecumā bērns nerunā, arī nav ko gaidīt. Rēķiniet – ja viņš divarpus gadus nerunāja, man vajadzēs vēl divus, lai viņš to sāktu darīt. 
 

– Vai vecāki mūsdienās kopumā ir izglītotāki par bērnu prasmēm, nepieciešamību apmeklēt ārstus speciālistus, valodas attīstību?
Grūti teikt – vieni vecāki atnāk ļoti zinoši, citus atsūta ģimenes ārsti, un paši vecāki nemaz nesaprot, kāpēc bērnam šāds nosūtījums iedots. Liels paldies ģimenes ārstiem, kas jau agrīnā vecumā pamana, ka nepieciešama speciālista palīdzība.
 

– Bet lielākā vecumā? Vai nāk skolas bērni?
Lai cik tas nebūtu pārsteidzoši, pērn samērā daudzi vecāki bērni atnāca, jo nebija apmierināti ar savu izrunu un bija gatavi to labot. Ja cilvēks ierodas ar šādu apņemšanos un viņam nav nekādu strukturālu bojājumu, piemēram, izmaiņu žoklī, tad visu var izlabot. To iespējams izdarīt jebkurā vecumā, ja vien ir vēlēšanās. 
 

– Vai bērnu ar valodas attīstības problēmām mūsdienās ir vairāk?
Noteikti. Mēs pārāk daudz mierinām bērnus, izmantojot modernās tehnoloģijas. Ieiet vecāki veikalā, bērns, protams, kaut ko grib un niķojas. Vecāki, lai viņu nomierinātu, iedod mobilo telefonu. Atbraucam no darba noguruši, gribas atpūsties – atkal iedodam planšeti, mobilo telefonu vai datoru. Atkarība rodas ļoti ātri. 
 

– Valodai tas par labu nenāk?
Nenāk gan. Bērns savā “youtube” klipiņā vai multfilmā labi jūtas, viņam nav nepieciešamības komunicēt ar mammu, tēti vai citiem. Īpaši agrīnā vecumā, kad nervu kodoli vēl nav nobrieduši, piecpadsmit minūtes dienā būtu absolūtie griesti, ko pavadīt pie šādām ierīcēm. Protams, tagad ir tehnoloģiju laikmets, no tā nevarēs izbēgt un to nevajag ignorēt, bet vecākiem ir jāierobežo pie dažādām ierīcēm pavadītais laiks. Katrā gadījumā arī tehnoloģijas iespējams izmantot pozitīvā virzienā, piemēram, bērnam par izpildīto uzdevumu balvā ļaut brītiņu paskatīties multfilmas. Ir arī dažādas spēles, kas palīdz attīstīt runu. Gadās, ka bērns un zina angļu vārdus no katru dienu skatītajām multenēm, bet nevar neko pateikt latviski.

 

Bērns savā “youtube” klipiņā vai multfilmā labi jūtas, viņam nav nepieciešamības komunicēt ar mammu, tēti vai citiem. Īpaši agrīnā vecumā, kad nervu kodoli vēl nav nobrieduši, piecpadsmit minūtes dienā būtu absolūtie griesti, ko pavadīt pie šādām ierīcēm. 

 

– Cilvēki par maziem bērniem, kas īsti labi nerunā, mēdz teikt – gan jau ar laiku runās. Uz to, šķiet, tomēr nevar paļauties?
Tas ir populārs pēdējā laika teiciens, laikam jau tāpēc, ka valodas attīstība tiešām kļuvusi vēlīnāka. Bērni sāk vēlāk runāt. Tas lielā mērā, kā jau minēju, ir saistīts ar tehnoloģiju attīstību. Mēs paši klusējam un maz ar bērniem runājam, tāpēc nav par ko brīnīties. Nereti sarunas ir bez tieša kontakta – tā kā gramofons kaut ko fonā nosaka, bet bērns jau to neuztver. Ja grib, lai mazais kaut ko iemācās, jārunā, tieši vēršoties pie viņa. Vecākiem ir mazāk laika, ko veltīt bērniem, tomēr uzskatu – pat ja bērnam velta vien divdesmit minūtes dienā, svarīgi to darīt pilnvērtīgi, vēršoties tieši pie viņa un skaidri runājot.
 

– Pie jums pieejama arī oro-miofunkcionālā terapija. Ko tas nozīmē?
Paskaidrojot latviski – tā ir mutes un sejas muskuļu funkcionālā terapija. Skaņu defekti nerodas no zila gaisa, un jāstrādā ar pamatu, ar sejas un mutes muskuļu vingrināšanu, nostiprināšanu, tad var panākt stabilus uzlabojumus. 
 

– Cilvēkiem trūkst zināšanu par logopēdu piedāvātajām ārstniecības metodēm, pakalpojumiem?
Jā, tā ir. Protams, daudz kas ir maksas pakalpojums, tāpat trūkst izpratnes, cik tas ir svarīgi, piemēram, valodas attīstībai. Cilvēki baidās no ārstiem, nevēlas tērēt tam laiku un līdzekļus, cenšoties izvēlēties tikai tās procedūras, kas akūti nepieciešamas. Bet, piemēram, bērniem ar valodas attīstību saistīta visa izglītība – viņiem, lai veiksmīgi mācītos, jāiemācās tekoši runāt, lasīt. 
Cilvēki tiešām nereti nav informēti par logopēdu darbu, piemēram, ka logopēda pakalpojumi pieejami arī pēc insulta. Neviens nesaista moderno teipošanu ar logopēdu, parasti tikai ar fizioterapeitiem, bet arī logopēdi teipo savās praksēs. Teipošanu izmanto, ja ir stostīšanās, jo tā atslābina muskuļus, tāpat tā ir iedarbīga trīszaru nerva iekaisuma gadījumā. 
 

 

Zīdaiņa vecumā būtu jāpievērš uzmanība tam, lai vecāki nebūtu sava bērna ienaidnieki, veicinot kaitīgo ieradumu attīstīšanos un nostiprināšanos. Pie tādiem būtu jāmin:

● knupīša lietošana ilgāk nekā sešus mēnešus;
● bērna mākslīga barošana ar pudeli;
● tikai mīkstas konsistences uztura iekļaušana uzturā, sākot piebarošanu;
● “snīpīša” krūzīšu lietošana;
● īkšķa vai pirkstu, vai kādu svešķermeņu pastāvīga sūkāšana;
● nagu graušana.
 

1– 3 GADI
Šajā vecuma posmā īpaša uzmanība būtu jāpievērš augšējo elpošanas ceļu infekciju profilaksei. Bez uzmanības atstātas “vienkāršas iesnas” var kļūt par pirmo soli ceļā uz mutes elpošanu. Bērna lūpām ir jābūt noslēgtām gan dienā, gan noteikti naktī.
Ja mute ir pastāvīgi pavērta kaut par pāris milimetriem (līdz par 20 mm), tas rada nopietnus draudus gan vispārējai bērna veselībai, gan līdzenu zobu rindu attīstībai.
 

Autors: Agnese Leiburga
Raksts publicēts portālā ZZ.lv