Klāt Helovīns. Vai šos svētkus svinēsim?

 31. oktobris 2014 8:10 Audra Šauere, Mammamuntetiem.lv Raksts

Kas ir Helovīns? Kā šie svētki radušies, kā tos svin un kāda ir to jēga? Daļa latviešu no Helovīna norobežojas, jo tie neesot latviešiem raksturīgi, bet citi Helovīnā saskata līdzību ar mums zināmo Veļu laiku.
 


Foto no Dansukker arhīva.


Pirmsākumi meklējami Eiropā

Helovīns jeb Visu svēto diena tiek svinēta naktī uz 1. novembri. Daudzi uzskata, ka šo svētku aizsākumi meklējami Amerikā, taču patiesībā šie esot vieni no senākajiem svētkiem, kuru saknes sniedzas vairāku tūkstošu gadu senā pagātnē un kuri savā attīstībā ietekmējušies no daudzu tautu tradīcijām. Pētnieki uzskata, ka Visu svēto dienas aizsākumi meklējami tagadējās Lielbritānijas un Ziemeļfrancijas teritorijā, ko kādreiz apdzīvoja ķelti, kuri 1. novembrī svinēja Jauno gadu. Tradīcija noteica, ka līdz 31. oktobra vakaram visai ražai jābūt mājās, jo naktī uz 1. novembri priesteri svēto ozolu birzīs kūra augstus, spožus ugunskurus, bet no rīta izdalīja oglītes ļaudīm, lai nevienā mājā netrūktu siltuma un lai to aizsargātu no ļauniem gariem. Svētki ilga trīs dienas, ļaudis tērpās no lapām, zariem, salmiem, dzīvnieku ādām, kauliem un ragiem darinātās maskās. Turklāt ķelti ticēja, ka ik gadu oktobra pēdējā dienā mirušo dvēseles apciemo savus tuviniekus.

 Svētki ilga trīs dienas, ļaudis tērpās no lapām, zariem, salmiem, dzīvnieku ādām, kauliem un ragiem darinātās maskās. Turklāt ķelti ticēja, ka ik gadu oktobra pēdējā dienā mirušo dvēseles apciemo savus tuviniekus.

 

Pagānisms un reliģija

Interesanti, ka arī latīņu izcelsmes tautām Helovīns tieši saistīts ar mirušo pasauli — šo dienu/nakti pat dēvē par Los Dias De Los Muertos (mirušo dienām), uzskatot, ka tad mirušo gari atgriežas mājās, lai apciemotu palicējus. Itāļiem un sicīliešiem 2. novembrī ir bērnu svētki, jo aizgājušie radinieki viņiem atstājuši ciemakukuli — konfektes, cepumus, mandeļkūkas un cukura lellītes. Savukārt romieši 1. novembrī ir svinējuši Pomona dienu, kurā augļu un dārzu dievības tika godinātas ar ēdieniem un dzērieniem. Laikā, kad romieši iebruka ķeltu zemēs, tradīcijas sajaucās. Turpmākajos gadsimtos visspēcīgāko ietekmi Helovīns piedzīvoja līdz ar kristīgās ticības izplatību Vecajā Eiropā un Britu salās. Hronikas vēsta, ka mūsu ēras 8. gadsimtā Pāvests Bonifācijs, netikdams galā ar īru pagāniem, licis atzīmēt baznīcas svētkus tajā pašā laikā, kad ķelti rīko savus maģiskos rituālus. 835. mūsu ēras gadā Romas baznīca 1. novembri pasludināja par Visu svēto dienu (All Saint's Day, arī Hallowmas), bet 2. novembri — par Visu dvēseļu dienu, lai godinātu mirušos. Šai dienai raksturīgi lieli ugunskuri, svinīgi gājieni, kuros cilvēki pārģērbās par svētajiem, eņģeļiem un velniem, arī reliģioza rakstura mistēriju uzvedumi. Taču kristietībai neizdevās izspiest vecos ieradumus, un galu galā visi svētki saplūda vienkopus, un radās Helovīns.

 

No Īrijas uz Ameriku

19. gadsimta vidū, kad Īrijā esot bijis bads, daudzi bijuši spiesti doties uz Ameriku, kur amerikāņiem šī tradīcija iepatikusies, bet sākumā visa svinēšana bijusi diezgan huligāniska — ar koku dedzināšanu un apkārtnes demolēšanu. Tas ar katru gadu izvērties arvien plašāk, līdz valdībai apnicis šis huligānisms, un viņi to „pārtaisījuši” par izklaides pasākumu bērniem. Mūsdienās bērni šajā laikā pārģērbjas par visādiem spokiem, raganām, miroņiem un citiem mošķiem, staigā pa mājām, prasot saldumus, citādi tos izjokos.

KĀ GATAVOT SVĒTKU MASKAS, SKATI ŠEIT!

 

Visu svēto dienas ķirbis

Plaši pazīstamā tradīcija — ķirbis ar svecīti iekšā — esot radusies, pateicoties tieši īru leģendai. Kāds vīrs, vārdā Džeks, kam viss mūžs bijusi kā uzdzīve, esot apmānījis pašu sātanu, bet debesīs viņu arī nav ņēmuši izdarīto grēku dēļ. Tāpēc viņš esot spiests mūžīgi dzīvot ēnainos kaktos uz zemes un klīst pa tumšām ielām. Vīram līdzi bijusi tikai viena oglīte, ar ko apgaismot ceļu, kuru tad viņš esot ielicis izdobtā rācenī, lai tā dod vairāk gaismas un ilgāk deg. Leģendai nonākot Amerikā, rāceņa vietā parādījies ķirbis, un šādus ķirbjus — laternas nu sauc par Jack` o Latern.

SPOCĪGA ĶIRBJA PAGATAVOŠANU SKATI ŠEIT!

 

Arī latviešiem ir savs Helovīns

Latvieši miglainos un tumšos rudens vakarus sauc par Veļu laiku, kad mirušo gari apciemo savus tuviniekus. Tiem par godu ārpus mājas jāklāj galds ar ēdieniem. Šajā laikā aktuāla ir arī zīlēšana. Cilvēki, novērojot dabu, cenšas paredzēt, kāds būs nākamais gads.

 Senie latvieši esot ticējuši: ja pie ugunskura nolikti divi rieksti blakus mierīgi viens pie otra deg, cilvēkiem, kuri tos nolikuši, tāda būšot arī kopdzīve. Ja tie deg satraukti, enerģiski un atlec viens no otra, būs tracis un abi izšķirsies.

 

Senie latvieši esot ticējuši: ja pie ugunskura nolikti divi rieksti blakus mierīgi viens pie otra deg, cilvēkiem, kuri tos nolikuši, tāda būšot arī kopdzīve. Ja tie deg satraukti, enerģiski un atlec viens no otra, būs tracis un abi izšķirsies. Pusnaktī visas meitenes nostājas rindā spoguļa priekšā. Katra meitene pēc kārtas trīs reizes izsukā matus. Viņai tā darot, nākamajam, topošajam vīram vajadzētu parādīties aiz viņas pleca. Ja tā notiek, pēc gada meitene apprecēsies. Tad katra meitene mizo ābolu tā, lai būtu tikai viena miza. Pēc tam ar labo roku viņa met ābola mizu pār kreiso plecu. Nokritušā miza parāda topošā vīra iniciāļus. Tādas pašas tradīcijas sastopamas ķeltiem. Interesanti, ka tieši šajā laikā raganas rīko vienu no četriem galvenajiem sabatiem gadā.

 

Helovīna noliedzēji

Joprojām ir daudzi cilvēki, nereti dažādu reliģiju pārstāvji, kuri noliedz Helovīna svētkus, jo tie ir balstīti uz nāvi, okultismu, ļaunumu un bailēm. Viņi uzskata, ka mūsdienu pasaulē ir gluži vai neiespējami nepamanīt, ka viss mainās ārkārtīgi strauji. Tikpat strauji mainās arī mūsu bērnu apkārtējā vide, kur lielu vietu ieņem dažādi supermeni, teletūbiji, hariji poteri un, protams, Helovīns, līdz ar to par bērnu dvēselēm un garu notiekot ļoti sīva cīņa. Daļa Helovīna noliedzēju saprot, ka bērnus piesaista šī pārdabiskā spēka pasaule, bet tāpēc to vajadzētu vērst nevis pagānisma, bet gan reliģijas virzienā.

 

Nobeiguma vietā

Ikvienu lietu, parādību vai norisi mēs varam saskatīt kā svešu, bet tajā pašā laikā ikkatrā no tām varam ieraudzīt kaut ko tuvu un saistošu. Un vēl — nekas šajā pasaulē nav strikts un absolūts. Vai tiešām kaut kas mums liedz ieviest pašiem savas tradīcijas? Secinājums ir viens — katram pašam vajag izvērtēt, vai Helovīns ir svētki, kurus vēlas svinēt vai ne. Un tā ir arī ar Lieldienām, Ziemassvētkiem, Mārtiņiem un ikvieniem citiem svētkiem.

 

Publicēts 2011.gada 27.oktobrī

Palildināts 2014.gada 31.oktobrī