10 pavisam slepenas seksuālas fantāzijas

Janvāris. Svētki un to atraugas bija aiz muguras, pagalmu klāja tīrs, kā šķidrauts skaidrs un plāns sniega palags. Visi, kas bija pulcējušies lielajā privātmājas hallē pie kamīna, bija apcerīgi klusi. Mēs bijām labi draugi, taču — ko tur liegties — ar savstarpējām simpātijām, kuras lielākoties tā arī palika līdz galam neizteiktas, jo — vairāk vai mazāk — katram jau sava otrā pusīte... Taču mums patika runāt. Dažkārt, it kā vēstot par kādu citu, tika stāstīts paša piedzīvotais. Bet tam jau vairs nebija īpašas nozīmes. Kamīna kustīgo liesmu apspīdēts un noslēpumainā tumsā tīts, stāsts pārvērtās par pasaku, par literatūru, kuru tikpat labi varētu būt pierakstījis kāds otrā zemeslodes pusē dzīvojošs vai pirms vairākiem gadu simtiem mitis stāstnieks. Mēs nemēdzām ne nosodīt, ne skaļi izteikt savu sajūsmu, drīzāk mēģinājām uzminēt, kādas likteņa spēles slēpjas aiz šī notikuma. Kāpēc ir noticis tieši tā un ne citādi. Mūs vienoja kas vairāk par sameilošanos pirmdienu rītos un standartapsveikumiem dzimšanas dienās — mūs vienoja tā trīsuļojošā, smalkā sapratne par līdz galam nepateiktiem vārdiem, acu skatieniem, pieskārieniem...
Ka iepriekšējās sestdienas vakars izvērtās tieši tāds, droši vien bija vainīga Elīsa. Kā jau teicu — visi bija klusi apcerīgi un ierasto smieklu vietā telpu pildīja sausas malkas sprakšķi. Tagad to atceros kā palēninātus filmas kadrus: kā, nākot no virtuves, Elīsa ar nevērīgu rokas kustību no šķīvja paņem lielu, za|u ābolu, kā viņa, mazliet šūpojoties gurnos, pāriet pāri halles grīdai uzklātajām zvērādām un uzmetas uz gala sofai, kurā, ērti iekārtojies, zviln Mārtiņš. Nemaz nenojaušot, ka kļuvusi par vienīgo kustīgo punktu istabā un tāpēc — centrālo personu, Elīsa ļoti kārtīgi ar zobiem sāk lobīt cieto, zaļo ābolu. Aizdomājusies viņa skatās ugunī, kas izgaismo viņas sejas ovālu, taisnos matus un mazliet tā kā izbrīnītās acis, un ar baltajiem priekšzobiem mizo ābolu — ļoti mērķtiecīgi un pareizi taisnā strīpā no kātiņa līdz ziediņam, tad atkal — no ziediņa līdz kātiņam... Visi kā hipnotizēti skatās, kā Elisas mutē pazūd cietās, zaļās mizas plēksnītes, kā viņa mierīgi tās sakošļā, kā tās plīst zem viņas zobiem, un ābols no koši zaļa pārvēršas baltā, sulīgā, nu vairs ne tik gludā bumbulī. Tad viņa, turot ābolu aiz brūnā kātiņa, pieliek to pie lūpām, kā vēloties pārbaudīt ar tausti... Šī metamorfoze ir tik spēcīga, ka pat es, kas no Elīsas sēžu vistālāk, jo esmu uzmetusies uz platās palodzes, pēkšņi sajūtu svaiga ābola smaržu. Zaļu un kraukšķīgu. Te ieilgušo klusumu negaidīti pārtrauc Ralfs. Īsi iesmējies, viņš saka: "Nudien, Elīsa... Tu to dari tieši tāpat kā tā meitene no manām seksuālajām fantāzijām..." Neko vairāk jau nevajag - impulss ir iedots un šī vakara tēma rokā — kam gan citam domāti garie ziemas vakari, ja ne sapņiem par to, kā es gribētu?

Viņa savas slaidās rokas ir uzlikusi gadsimtiem senajiem akmeņiem, es dzirdu viņas straujo elpu, kas liecina par labsajūtu, un redzu nekrāsotos nadziņus, kas no sasprindzinājuma kļuvuši izteikti rozā.

Nolēmām, ka sarunāties šoreiz esam par slinku — paņēmām pa papīra lapai un pildspalvai un solījāmies uzrakstīt katrs savu fantāziju - pašu spilgtāko, mīļāko, karstāko, briesmīgāko, neķītrāko. Anonīmi. Pirmā tās varēs izlasīt namamāte — tātad es — pēc viesu aizbraukšanas. Nākamreiz, ar svaigu aci un laižot riņķi — arī visi pārējie.
Un tā nu viņi ir prom. Iesiluši no karstvīna, kamīna un viens otra tuvuma, viņi vēlu naktī sasēdās mašīnās un devās kur nu kurais - cits uz Rīgas pusi, dažs — tālāk uz laukiem, kur sniegi vēl dziļāki. Man gar kājām mājas siltumā sasildīties kā maiga ēna ieslīdēja Kaķis. Nenovākusi traukus un baidoties aizbaidīt to gandrīz vai ar nazi griežamo piesātinājumu, kāds valdīja gaisā, pieliku kārniņā vēl pāris pagales, paņēmu grozu, kurā smejoties un ķircinoties savas aprakstītās papīra lapas bija atstājuši mani draugi, un ieritinājos uz tās pašas sofas.
 

*
"Reiz kādā žurnālā lasīju stāstu par cilvēkiem, kuri savu seksuālo dzīvi darīja krāšņāku, mīlas rotaļās izmantojot ēdienu. Sāka viņi, protams, ar zemenēm un putukrējumu, kādu olu liķiera lāsi un līdzīgiem našķiem. Kad visi delikatešu veikali bija izsmelti, viņi ķērās pie prastākām lietām — šprotēm eļļā un kartupeļu biezputras. Vienam no viņiem tas piegriezās un viņš iebaroja mīļotajai arsēnu, jo tas taču garšo gandrīz tāpat kā liķieris Amareto - pēc mandelēm un mūžības. Tādas, lūk, šausmīgas beigas. Bet jā - spēlītes ar ēdienu, šķiet, varētu būt kutelīgi jaukas. Tikai jāņem tas, kas garšo. Es, piemēram, nevaru ciest olīvas."

*
"Man to patīk darīt uz krēsla. Es sēžu un viņa sēžas man klēpī... Mēs šo pozu esam noslīpējuši līdz dimantam. Taču... Lai gan viņa sēž ar seju pret mani (dažkārt mēs mīlējāmies arī otrādi), es vienmēr aizveru acis. Tas tādēļ, lai varētu vieglāk iztēloties.

*
"Es ļoti mīlu savu sievieti, bet īpaši spēcīgu uzbudinājumu jūtu, ja iztēlojos, ka ap mums ir sastājies daudz meiteņu, kas pārmaiņus kāpj uz manis, un es, izjūtot viņu dažādos augumus un smaržas, viņas apmierinu."
 

*
"Es regulāri sapņoju par kādu rudmati. Manas fantāzijas gan nav visai plašas - vieta varētu būt Parīze, varbūt Barselona, mēs esam uzkāpuši pa kāda sena torņa vītņveida kāpnēm. Viņa ir nostājusies pret mani ar muguru un kāri, plānajām nāsīm viegli trīsot, elpo dzidro rīta gaisu. Viņai ir brūns, smalkiem atlasa diegiem izšūts mētelis, kuplos, rudos matus satur grezna saspraude. Viņa ir mazliet iepletusi kājas, es savas nosalušās rokas pabāžu zem viņas mēte|a un ieslidinu piegulošajās biksēs, glāstu viņas dibentiņu, novelku bikses... bet tikai tik daudz, lai varētu iekļūt viņā. Un tad es viņu tā kāri no mugurpuses iegūstu. Viņa savas slaidās rokas ir uzlikusi gadsimtiem senajiem akmeņiem, es dzirdu viņas straujo elpu, kas liecina par labsajūtu, un redzu nekrāsotos nadziņus, kas no sasprindzinājuma kļuvuši izteikti rozā."

*
"Jau kopš bērnu dienām mani visvairāk uzbudina doma, ka tieku paņemta ar varu. Par seksu un mīlēšanos ar mani bērnībā nerunāja. Un arī pusaudzes gados ne. Bet pienāca brīdis, kad arheoloģijas pulciņš, kurā darbojos, vairs nebija tikai izteikta interešu izglītība, bet arī iespēja kontaktēties ar pretējā dzimuma vienaudžiem, citreiz — mazliet vecākiem. Tad iztēlojos, ka esam palikuši Turaidas pili pa nakti — kā parasti uz grīdas guļammaisā, nezin kāpēc es telpā esmu viena, un man pēkšņi uzmanību pievērš divi puiši. Viņi gan man neatzīstas mīlestībā, bet izrāda stipru seksuālu ieinteresētību. Es, kurai pieredze ir nulles līmenī, sevi gara acīm redzu mīlējāmies uzreiz ar diviem! Protams, toreiz manas fantāzijas bija primitīvas vai drīzāk— nevainīgas, taču interesanti, ka es mazliet pretojos, visādā ziņā - nekādu aktivitāti no savas puses neizrādīju. Varētu teikt — tiku pat it kā paņemta ar varu. Brīžos, kad esmu viena, bet gribas izjust baudu, zinu, ka visveiksmīgāk to panākšu, iztēlojoties, kā, teiksim, viesnīcā man zem segas blakus palien kāds karsts, nepazīstams, kails ķermenis un sāk man nedaudz brutāli uzmākties. Es mazliet pretojos, bet tajā pat laikā uzbudinos. Nu, tik tālu kā līdz seksam ar roku dzelžiem gan neesmu aizdomājusies, bet uz to pusi ir. Vēl tikai jāpiebilst, ka dzīvē esmu zaķpastala un avantūrās ar nepazīstamiem, turklāt brutāliem vīriešiem iekritu vien tad, ja esmu pavairāk iedzērusi. Parasti, nonākot šādas samērā agresīvas seksuālas dziņas priekšā, apjuku, zaudēju kontroli, kritu izmisumā. Man vajag pazīstami, mierīgi un maigi."

Autore: Alīse Rimša, žurnāls Una, janvāris, 2006