Bērnu ārsts Valdmanis: Pirmais bērns jādzemdē 20 gados

 09. jūlijs 2009 16:00 Emuāri  skatījumi: 21203

Atļaušos izklausīties vulgārs un kāda ausīm varbūt pat rupjš un pārāk bioloģisks, bet teikšu, ka „mātītei” jābūt jaunai. Jā, pirmais bērns būtu jādzemdē agri — deviņpadsmit līdz divdesmit divu gadu vecumā, savukārt „tēviņš” var būt vecāks vai pat stipri vecāks.



Foto no personīgā arhīva


Kāpēc jābūt jaunai?
Sievietei jābūt jaunai vairāku iemeslu dēļ. Pats organisms ir jauns, fiziski spēcīgs un veselīgs. Turklāt nevajag aizmirst, ka sievietei ir apmēram 400 olšūnas, tātad pa 200 katrā olnīcā. No tā var secināt — ja ar kādu no olnīcām kaut kas atgadās, olšūnu ir uz pusi mazāk. Sievietei jāpagūst sevi realizēt kā mātei. Pirmais bērns 30–40 gadu vecumā rada lielu risku radīt pasaulei, piemēram, Dauna slimnieku. Ar ģenētiku nav iespējams cīnīties — noveco ģenētiskais materiāls, olšūnas, tāpēc iespējamas augļa deformācijas. Pirmajam bērnam jādzimst pēc iespējas agrāk (runa ir par pilngadību, protams). Sieviete var ieņemt bērnu divdesmit gadu vecumā un pēc tam desmit gadus gaidīt līdz nākamā bērna dzimšanai, kad, jāatzīst, arī pastāv ģenētisks risks, bet mazākā mērā. Tas graujoši emocionāli un psiholoģiski iespaidos sievieti, jo viņai jau būs, piemēram, viens vai pat divi agrās jaunības bērni un tad, ja ārsts teiks, ka vairs nedrīkst, tas būs vienkāršāk nekā sievietei, kura visu sevi veltījusi, piemēram, karjerai (lasi — savam egoismam), jaunības norietā vai pat pusmūžā nolemj laist pasaulē pirmdzimto. Tad bieži nekādi mediķu aizliegumi nesasniedz dzirdīgas ausis.
Ja tu bērnu neesi ieņēmis jaunības „dullumā”, kas ir pats labākais instinktīvais laiks, tad pēc tam nāk aprēķins — tad es nevaru, jo jāveido karjera, tad nevaru, jo jāremontē mājoklis, tad nevaru, jo...
 
Kā vēl viens arguments bērna ieņemšanai agrākā vecumā ir spēja mācīties. Viss, ko cilvēks iemācās līdz 21 gada vecumam, pēc tam dzīvē šķiet vienkāršs. Ja tiek nokavēts šis 21 gada vecuma periods, viņam pēc tam ir ļoti grūti iemācīties ko jaunu un to pieņemt. Agrāk bija teiciens — līdz 21 gada vecumam precas aiz mīlestības, pēc tam aiz aprēķina. Vecums, protams, nav jāsaprot burtiski, tas ir princips. Ja tu bērnu neesi ieņēmis jaunības „dullumā”, kas ir pats labākais instinktīvais laiks, tad pēc tam nāk aprēķins — tad es nevaru, jo jāveido karjera, tad nevaru, jo jāremontē mājoklis, tad nevaru, jo...

Pārāk ilga mācīšanās
Šeit var piebilst paradoksālu faktu — mēs pārāk daudz un ilgi mācāmies. Nē, es neesmu pret izglītību vai izglītošanos, bet man nepatīk fakts, ka vidusskolas ir tik ilgi. Kāpēc jāmācās 12 gadus, ja to pašu savulaik varēja „sabāzt galvās” 10 vai 11 gados. Un ko darīt deviņpadsmitgadīgam(-ai) vidusskolas beidzējam? Protams! Jāmācās tālāk, jo neko jau citu viņš neprot. Un pēc augstskolas labākajā gadījumā 15–20% beidzēju strādā specialitātē, nevis apgūst papildzinības vadības kursos un grāmatvedībā, lai strādātu pēc tam tur, kur vairāk maksā, nebūt ne sava specialitātē. Cik daudz ir „saštancēts” juristu, psihologu, dažāda kalibra un novirzienu vadītāju, kuri nekad nestrādās atbilstīgi šai izglītībai? Un vēl man nepatīk, ka valsts, lai gan oficiāli pasludinājusi obligātu tikai deviņu klašu izglītību, nekādi neveicina un nestimulē to 85% skolēnu pievēršanos valstiski svarīgām nozarēm, kuras neprasa augstāko izglītību, tā, lai šīs vidējās tehniskās skolas beidzējs jau 19–20 gados būtu ar profesiju, darba vietu un varētu domāt par ģimeni. Būsim reāli — ne jau visiem vajag augstskolas un ne jau visi, kas tās beidz, realizēs sevi bērnos. Šie ir valstiski uzdevumi, un tomēr — vai tikai valsts?

Nācijas saglabāšana
Runājot par bērnu dzimšanu, mēs aizmirstam vēl kādu jautājumu. Un tas ir — no kādas nācijas mēs nākam. Mēs esam ļoti maza nācija. Tāpēc, zinot, ka katrā nācijā vidēji ir tikai 70% pāru, kas realizē sevi bērnos, mums jāsaprot, ka mūsu nācijas izdzīvošanai vajadzīgi nevis trīs bērni ģimenē, kā deklarēts līdz šim, bet gan vismaz četri (!). Un perspektīva ir pavisam drūma. Piemēram, Zviedrijas pieredze rāda, ka arvien mazāk pāru paliek kopā, lai radītu bērnus. Ļoti bieži dominē vientulība vai vienpatība, un cilvēki vairs netiecas veidot ģimeni. Viņi ir gatavi apvienoties ekonomisku apsvērumu pēc, bet ne tādēļ, lai radītu bērnus. Tas ir briesmīgs egoisms un, manā skatījumā, arī infantilisms, jo ļaudis baidās uzņemties atbildību. Mēs acīmredzot tā nedrīkstam, jo piederam nācijai, kura izmirst. Mēs šajā brīdī neapjaušam, kas notiks, ja izmirs latvieši un latvietība ap mums. Mēs to nenovērtējam, jo pagaidām tas vēl nav tik ļoti redzams. Kad tas būs ļoti pamanāms, mēs būsim lieli zaudētāji. Un tad bēgsim no šejienes — uz tām zemēm, kur šķitīs labāk. Bet kur paliks tā ainava, tā mīļā Latvija, ko būsim pieraduši redzēt kopš bērnības? Ja sievietei pirmais bērns dzimst apmēram divdesmit gados, tad ir cerība, ka viņai būs vēl bērni. Un tad būtu iespēja realizēt plānu, ka katrā ģimenē ir četri bērni, kas ir ļoti nepieciešami, lai nācija neizmirtu. Nebaidos apgalvot, ka nācijas atjaunošana un uzturēšana atbilstīgā skaitā ir katras latviešu sievietes uzdevums.
Nebaidos apgalvot, ka nācijas atjaunošana un uzturēšana atbilstīgā skaitā ir katras latviešu sievietes uzdevums.
Kāpēc situācija patlaban ir tik dramatiska? Kā esmu šad un tad ciniski teicis, karos izkāva visu labo ģenētisko materiālu, citus piespieda emigrēt, vēl citus nosūtīja uz Sibīriju. Mūsu tautai bijuši ļoti smagi laiki, un tas viss pavisam nesen, no paaudžu viedokļa raugoties. Latvijā jau izsenis bijušas stipras sievietes. Matriarhālais modelis dominēja, piemēram, krievu cara laikos, kad vīriešus ņēma karos. Ja vīrieti iesauca uz divdesmit pieciem gadiem, loģiski, ka ģimenē visu noteica sieviete. Zināmā mērā šis modelis iestiepās vēlākos laikos. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas un spēcīgu zemnieku saimniecību veidošanās pieaugusi tēvu loma un ģimenes pakāpeniski kļuva pamatīgas, patriarhālas un... stabilas. Tas nenozīmē, ka vīrietis ir dominējošais, tas nozīmē, ka vīrietis ģimenē tomēr kaut kas ir. Šeit gribu teikt, ka mums patiešām pietrūkst vīrišķīgu, drošu un atbildīgu vīriešu. Vīriešu, no kuriem sievietes gribētu bērnus, vīriešu, kuri būtu spējīgi (un gribētu) uzturēt ģimeni. Kur tos ņemt? Sievietēm viņi jāveido pašām, kopā ar vīriem, jāaudzina topošie tēvi, nevis ucināmi luteklīši, kuri tagad līdz 30 gadiem šur un tur redzami staigājam nošļukušās biksēs ar otrādi apgrieztām kepenītēm galvā. Šie pāraugušie tīņi ir kā laikmeta simbols…

Līdz vērtībām jānonāk
Ko lai saku jaunajām sievietēm, kuras divdesmit gados tomēr nejūtas gatavas dzemdēt bērnus? Ja šāds jautājums sievietei rodas, viņai loģiski nebūs bērnu šajā vecumā. Sabiedrībā kopumā jānobriest šīm vērtībām, par ko nav pierasts runāt. Un šīs vērtības ir tās, kas saistītas ar visu latvisko un patriotismu. Ja vide būs tik nelatviska, kā tā draud kļūt, un kāds tam netic, lai aizbrauc uz Daugavpili, padzīvo, pastaigā pa veikaliem un padomā, vai pēc gadiem gribēs dzīvot tādā pilsētā un vai gribēs, lai bērni tādā dzīvo? Lai man piedod Daugavpils latvieši, kuri ļoti mīl savu pilsētu, bet jāatzīst pilnīgi godīgi, ka tā ir Latvijas pilsēta, bet NAV latviešu pilsēta. Un cik tālu mēs no tā esam tepat, Rīgā? Kad ir sagrauta etniskā vide, tu no turienes aizmuksi un tā būs iekšēja migrācija ne nu gluži ekonomiskā sakarā. Tas būs tāpēc, ka cilvēki meklēs vietu, kur būs vairāk latviešu. Tas notiks gluži instinktīvi. Un tikai tāpēc, ka paši visu būs sagānījuši savā pusē (zemē). Ceru, ka tāds brīdis nepienāks vispār, bet tas, ka jaunām sievietēm savs egoisms jāpakar uz vadža, jāatsāk nēsāt tautastērps un jādomā par savu nāciju, ir fakts. Kāpēc norvēģi to var? Kāpēc lai mēs to nevarētu? Kāpēc norvēģu sievietes var nēsāt tautastērpu un uzskatīt to par normālu parādību? Šajā brīdī ieskanēsies daudzas balsis, kas teiks: ekonomiskā krīze, pabalstu situācija valstī tāda un tāda. Bet pēc konferences Kālab latvietim dzimt, es sapratu, ka portālā mammam.lv/tetiem.lv ir vissuperīgākās māmiņas, kuras nekad tā neteiks. Pabalsta lielums nekad nav nozīmējis dzimstības pieaugumu tīri mehāniski. Ārējie apstākļi ir gana būtiski, jo bērna piedzimšana nav nekāds lētais prieks, bet tas nav iemesls, lai nedzimtu vairāk latviešu. Ir kāda iekšēja stīga, kurai jāskan mūsu visu nākotnes vārdā...

Autors: Valērijs Valdmanis, bērnu ārsts
 


0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk