Sievietēm jāmācās uzveikt teicamnieču sindromu! Vingrinājumi

Gadās brīži, kad liekas — netieku galā ar savu dzīvi. Visiem no manis kaut ko vajag, bet es esmu tikai viens. Tāpēc šajā reizē piedāvāju divus vienkāršus vingrinājumus, kas palīdzēs sakārtot domas un attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem.
 

Pozitīvos cilvēkus tuvāk, negatīvos tālāk
PIRMAIS VINGRINĀJUMS ir ļoti vienkāršs. Papīra lapas vidū uzzīmē sevi (tas var būt arī vienkāršs punkts vai aplis). Apkārt zīmē tos cilvēkus, ar kuriem šajā dzīves periodā sanāk kontaktēties. Pie katra cilvēka pieliec „+” un „-” zīmītes atkarībā no tā, cik daudz pozitīvu vai negatīvu emociju sagādā tikšanās ar šo cilvēku. Kad tas ir izdarīts, ir jācenšas saprast, ko ar šo informāciju iesākt, jo tā ir mūsu pašu atbildība — vērtēt un revidēt, ar kādiem cilvēkiem mēs esam saistīti, kam mēs sevi tērējam. Tas nozīmē, ja šajā bilancē parādās daudz cilvēku ar negatīvu zīmi, man ir tiesības viņud teleportēt tālāk no sevis.

Cilvēki reizēm pārprot un jautā, ko man tagad darīt ar šo cilvēku? Izvairīties? Slēpties? Nē, tas nav ārējs darbs. Tas nozīmē iekšēji pieņemt lēmumu, ka tu šo cilvēku vairs nepielaidīsi sev klāt pārāk tuvu, tādā veidā mazinot viņa ietekmi. Jo viss ir atkarīgs no distances, kādā mēs veidojam savas attiecības. Mūs var ievainot vairāk, ja mēs kādam uzticam kļūt par sev tuvu cilvēku. Šis risks pastāv vienmēr. Tā nāk kā blakne tabletei, jo nekas nav absolūts. Ja no negatīvajiem pilnībā nevaram izolēties, tad varam uzcelt tādu kā barjeru, kas saucās — maini distanci attiecībā pret šo cilvēku, saglabā vēsu saprātu, pieņem, ka viņš tāds ir, bet personīgi neatveries. Ja trolejbusā kāds pasaka kaut ko nievājošu, mēs par to tik ļoti nesatraucamies, neapvainojamies un netērējam sevi, kā tad, ja ko nepatīkamu pasaka cilvēks, ar kuru ir kādas attiecības — tad ir daudz grūtāk norobežoties.

Ja no negatīvajiem pilnībā nevaram izolēties, tad varam uzcelt tādu kā barjeru, kas saucās — maini distanci attiecībā pret šo cilvēku.

Arī tuvus cilvēkus dažreiz vajag pastumt tālāk, jo tad rodas novērtējums. Piemēram, attiecībās, kur sieviete ir emocionāli kļuvusi atkarīga no vīra par šo teiks, ka tas nav iespējams, jo viņa dzīvo viņa dzīvi. Bet ir jāsāk dzīvot sava dzīve! Ja nemitīgi esi pārāk tuvu un tik sajūtama visur un it visā, viņš no tā var justies nožņaugts, un tu paliec nevēlama. Es attiecībās mainos, nevis vēlos mainīt otru. Fakts ir viens — mēs patiešām varam mainīties tikai paši, mainīt savu attieksmi pret lietām, nevis mainīt otru.

Pasūtījumu karuselis
OTRAIS UZDEVUMS. Mēs esam iepīti citu cilvēku gaidās, kas nāk uz mums kā pieprasījums, tajā pašā laikā ne vienmēr skaļi mums tas ir pateikts. Šie pieprasījumi nereti izraisa konfliktu starp gribēšanu un varēšanu, jo es esmu viens, bet pieprasītāji mēdz būt daudzi. Tomēr laika ir tik, cik, ir, mani iekšējie resursi ir tik, cik ir. Visiem es vienmēr nevaru izdarīt pa prātam. Tāpēc atkal ņemam papīra lapu un sevi liekam vidū. Apkārt sazīmējam cilvēkus, arī institūcijas, kas no jums kaut ko gaida, kaut ko pieprasa. Kad šie pieprasītāji ir apzināti, ir svarīgi saprast, kas ir tās lietas, ko no manis gaida.

Šis uzdevums nav viegls, tomēr dod daudzas vērtīgas atklāsmes. Tikt galā ar šo kontraktu, ko citi ir uzrakstījuši tev, beigās nozīmē risināt ļoti būtiskus konfliktus. Īpaši, ja pasūtījumā simboliski ir ielikta doma — dod man, piepildi, palīdzi. Piemēram, augstskolā laikus jānodod darbi, jāpiepilda vecāku sapņi attiecībā uz tevi... Pieprasījumu apzināšanās ir tikai tava atbildība, un ar to neviens cilvēks netiek padarīts sliktāks.

Nākošais solis ir izvēlēties atbilžu variantus uz katru pieprasījumu: 1) jā, es to darīšu, 2) nē, es to nedarīšu, 3) vispār jā, bet… 4) šobrīd nē, bet. Jā un nē vienmēr neder, jo ir ļoti radikāli. Var teikt, ne šobrīd, bet vēlāk gan. Kad pašam ir skaidras šīs atbildes, nevajag par tām justies slikti, ir jānoķer sajūta, ka kontrakts ir noslēgts, un kaut kādas iekšējās pārmaiņas jau ir notikušas. Cilvēks kļūst brīvs, ja viņam rodas sajūta, ka ir izvēle. Tas vienkārši nozīmē sakārtot prioritātes.

Nekad šīs teicamnieces nevar pateikt nē, tāpēc jūtas, kā vāveres ritenī, izmantotas, nīgras, dusmīgas un rezultātā konfliktā ar sevi.

Nobeiguma vietā
Sievietēm ļoti ir jāmācās tikt galā ar teicamnieču sindromu. Nekad šīs teicamnieces nevar pateikt nē, tāpēc jūtas, kā vāveres ritenī, izmantotas, nīgras, dusmīgas un rezultātā konfliktā ar sevi. Ir jāsaka nē, jo tas arī šiem negatīvās atbildes saņēmējiem liek un ļauj meklēt citas iespējas. Tas ir kļūdains uzskats, ka nē saka tikai slikti cilvēki. Tā nav taisnība — turklāt dzīvē ir jāmeklē vidusceļi starp jā un nē. Mēs tikai paši varam sevi glābt un pasargāt, sastādot rīcības plānu ikdienai. Cilvēku personiskā motivācija sāk strādāt tikai tad, kad cilvēks emocionāli ir ar sevi līdzsvarā, kad viņš pats sevi pieņem tādu, kāds ir. Es un mana labsajūta nav egoisms ar slikto zīmi. Ir jāmīl sevi, lai varētu mīlēt citus. Lai mīlētu sevi ir kaut kas jāiemācās un jāsakārto šīs dažas lietas, jo tikai tāds kurš mīl pa īstam, nevis tāpēc, ka tas labi izklausās, patiešām spēj parūpēties arī par sevi un atbrīvoties no liekiem balastiem, kas bremzē.
 

Autore: Aina Poiša, Premium Medical ģimenes psihoterapeite

Saistītie raksti

Mūziķi un hokejisti ar bērniem dzied mammam.lv/tetiem.lv jubilejā! VIDEO! (10)

Kāds ir ideālu attiecību noslēpums? (4)

Psihoterapeite Aina Poiša: Mazs bērns un nekārtība mājās (22)

Pēcdzemdību depresija jaunajam tētim? (6)

Vai ņemt vīru uz dzemdībām? (16)