Pēc diviem „ķeizariem” piedzīvot dabiskas dzemdības 3

 06. janvāris 2015 9:00 Intervija

Dzemdību pieredze jeb māmiņas Līgas Zelmenes-Laizānes stāsts – pēc divām ķeizargrieziena operācijām piedzīvot dabiskas dzemdības. Līgai ir 36 gadi un trīs bērni – Līvai ir deviņi gadi, Ralfam tūliņ paliks pieci, bet Tīnai pavisam nedaudz pāri gadam.



Katrs bērns dzimst tikai vienu reizi, un katra mamma šo mazuli dzemdē arī tikai vienu vienīgo reizi dzīvē. Tāpēc šim Notikumam ir jāgatavojas no visas sirds. Autore Kristīne Zavele


 

Ar vīru kopā ir gandrīz 20 gadu, no kuriem precējušies – divpadsmit. Kā saka Līga, par bērniem abi sākuši domāt diezgan vēlu – kad iegūta izglītība un nostiprināts pamats zem kājām. Līga dalās pieredzē, lai iedrošinātu citas mammas, ka tas ir iespējams – pat pēc diviem „ķeizariem” piedzīvot visskaistāko un brīnumaināko mirkli dzīvē, laižot pasaulē mazuli dabiski.
 

Līvas piedzimšana
„Ar vīru izglītojāmies, strādājām un nolēmām, ka esam gatavi kopīgam mazulim. Pieteicās Līva. Joprojām sevi zināmā mērā mierinām ar domu, ka viņa bija pārāk ilgi nogaidījusies būt šajā pasaulē, jo viņas izvēle bija nepacietīgi sākt dzimt jau 24. grūtniecības nedēļā. Tā nu sanāca, ka pēc nedēļas atrašanās slimnīcā ārste mūs informēja, ka bērnam ir atvienojusies nabassaite un pusstundas laikā mums jāpieņem lēmums. Bija tikai divi varianti: vai nu ķeizargrieziena operācija, pēc kuras varēsim sastapt aptuveni 600 gramu mazuli, kam izredžu izdzīvot nav gandrīz nekādu, vai arī gaidīt dabiskas dzemdības, un tādā gadījumā mazulis pilnīgi noteikti būs nedzīvs. Nolēmām piekrist operācijai, un man „izķeizaroja” 900 gramu „smago” Līvu.
 

Ne tikai pirmais laiks pēc Līvas nākšanas pasaulē, bet viss viņas dzīves pirmais gads bija ļoti smags gan fiziski, gan emocionāli. Lai arī mazā bija stipra un viņai nebija nepieciešama neviena papildu operācija, attīstība noritēja lēni, toties stabili un ļoti optimistiski. Tagad Līvai ir deviņi gadi, viņa ir sportiska meitene un nekas neliecina, ka viņa dzimusi nepilnas cukura paciņas lielumā.


Tad dzima Ralfs
Tuvojoties Līvas gada vecumam, beidzot sāku domāt arī par sevi. Gāju pie psihologa, tad psihoterapeita. Tā pagāja gandrīz četri gadi, un ar vīru nolēmām, ka gribam vēl vienu bērniņu. Pagāja trīs līdz četri mēneši, kopš neizsargājāmies, un pieteicās Ralfs. Gaidot Ralfu, ārsti nebija iedrošinoši, spriedums bija kategorisks – pēc „ķeizara” ir iespējams tikai „ķeizars”. Tāds ir standarts. Man joprojām ļoti žēl, ka toreiz pati arī īpaši neiedziļinājos, jo akli uzticējos mediķiem. Es pat veicu ģenētiskās analīzes, jo dakteri tā lika, lai gan tagad saprotu, ka bez tā noteikti varēju iztikt. Ģenētikā viss bija kārtībā, un Ralfam tika noteikts plānots „ķeizars”, par ko sevi joprojām šaustu – par savu aklumu, aprobežotību, neiedziļināšanos.


Dzemdību dienu dēliņam nolikām mana tēta dzimšanas dienā – nolēmu uzdāvināt viņam mazdēlu. Tobrīd vienkārši nesaskāros ar faktu, ka pasaulē ir arī cita pieredze, tāpat nebiju guvusi informāciju par to, ka Latvijā ir pieejams dūlu atbalsts. Esmu pārliecināta, ka tas man patiešām būtu bijis svētīgs. Gaidot Ralfu, visu laiku biju satraukta. Dēls jau ir liels, bet skaidri jūtams, ka viņā ir daudz nedrošības, un es to saistu ar savām bailēm grūtniecības laikā. Ja vien es būtu varējusi šīs bailes izrunāt ar kādu speciālistu, ieskatīties tām pa īstam acīs... Vīrs, cik nu spēja, visus deviņus mēnešus mani atbalstīja un gribēja arī piedalīties ķeizargrieziena operācijā, bet notika tā, ka Dzemdību nama mediķi šo faktu ignorēja un pirmās stundas pēc dzemdībām viņš tikai drīkstēja viens pats būt blakus Ralfa gultiņai, pat nenojaušot, kur tobrīd esmu es un kā man klājas.
 

Ralfa primārā piesaistes persona pilnīgi noteikti ir tētis, nevis mamma, kā tam būtu jābūt dabiski. Pirmās divas stundas pēc dzemdībām jebkurš jaundzimušais intensīvi veido tuvas attiecības ar savu galveno aprūpētāju – tā attīstās piesaiste.

Jau pavisam drīz ģimenē varējām vērot šā notikuma ietekmi – Ralfa primārā piesaistes persona pilnīgi noteikti ir tētis, nevis mamma, kā tam būtu jābūt dabiski. Pirmās divas stundas pēc dzemdībām jebkurš jaundzimušais intensīvi veido tuvas attiecības ar savu galveno aprūpētāju – tā attīstās piesaiste. Manī pēc Ralfa piedzimšanas bija vairāk miera, ne tik daudz prieka. Dēla piedzimšana man bija zināmā mērā tomēr dziedinoša – es guvu apstiprinājumu, ka spēju savu mazuli iznēsāt līdz veiksmīgam grūtniecības galam. Man vairs nebija, no kā baidīties. Aptuveni četrus mēnešus pēc Ralfa dzimšanas mēs ar vīru bijām tādā kā eiforijā par to vien, ka viss var noritēt tik gludi un vienkārši salīdzinājumā ar to, kā mums bija gājis ar Līvu.
 


Tuvojās Tīnas ieņemšana
Jau pēc Līvas piedzimšanas ļoti aktīvi apmeklēju dažādus kursus, seminārus un nodarbības, papildinot zināšanas par un ap bērnu audzināšanu. Kad Ralfam bija apritējis gads, nolēmu kļūt par PEP mammu – mammu, kas sniedz profesionālu emocionālu atbalstu citām māmiņām ar maziem bērniem. Pēc izglītības esmu pedagogs, taču savā diplomprofesijā līdz tam nebiju strādājusi, bet pedagoģijas zināšanas un citu kursu apgūšana man ļauj labāk izprast un palīdzēt gan citiem, gan, kas vēl svarīgāk, pašai sev. Biju izgājusi cauri ļoti lielam arī sevis stiprināšanas un emocionālās atveseļošanas periodam, līdz ar vīru izlēmām par labu vēl vienam bērniņam ģimenē. Turklāt šoreiz biju stingri nolēmusi dzemdēt dabiski.
 

Arī Tīna nepieteicās uzreiz, taču mēs vienkārši ļāvāmies dzīves plūdumam. Kad tas notika, zināju, ka man nepieciešama dūla. Pati tobrīd piedalījos dūlu psiholoģiskajās mācībās un biju smēlusies ļoti daudz zināšanu. Tas deva vēl lielāku pārliecību, ka man nepieciešams cilvēks, kas visu grūtniecības laiku kaut reizi nedēļā ir gatavs uzklausīt visas manas šaubas un bažas, pārdomas un neskaidrības, atbildēt uz maniem jautājumiem, būt līdzās it visās manās emocijās un arī tīri praktiski informēt un sagatavot gan dzemdībām, gan kopābūšanai ar mazuli.
 

Un Tīna drīz būs klāt
Šajā grūtniecībā nolēmu darīt visu, lai piedzīvotu dabiskas dzemdības. Man bija un šobrīd ir vēl skaidrāka pārliecība, ka deviņi mēneši mums ir doti, lai pamatīgi iepazītu sevi, savu mazuli un arī pienācīgi sagatavotos dzemdībām. Visi deviņi mēneši. Tas ir un vienlaikus nav daudz. Katrs bērns dzimst tikai vienu reizi, un katra mamma šo mazuli dzemdē arī tikai vienu vienīgo reizi dzīvē. Tāpēc šim Notikumam ir jāgatavojas no visas sirds.
 

Kā emocionālu atbalstu jebkurai grūtniecei noteikti iesaku izmantot dūlu. Mūsu tikšanās reizēs ar dūlu ļoti bieži blakus bija arī mans vīrs, jo bija svarīgi, lai viņš zina un izprot visas nianses, ir pilnībā iesaistīts it visā procesā. Grūtniecības laikā mēģināju apzināt visas iespējas, kā palīdzēt sev un mazulim piedzīvot maksimāli dabiskas un raitas dzemdības, – iemācījos dzemdību elpošanu, izmantoju tauriņpieskārienu masāžu, kas abas ir maigās bioenerģētikas tehnikas un strādā ar enerģētiskajiem blokiem. Iegādājos aromeļļas, kas veicina kontrakciju darbību un dzemdes kakla vēršanos. Liels atbalsts bija mana homeopāte, kas ne tikai palīdzēja viegli tikt galā ar saaukstēšanos grūtniecības laikā, bet arī ieteica veiksmīgākos homeopātiskos līdzekļus emocionālā līdzsvara atgūšanai. Tāpat daudz lietoju Baha ziedus. Dūlu konsultācijās gājām cauri dzemdību procesam, rakstīju dzemdību plānu, jau grūtniecībā izmantojām rebozo lakatu, sagatavojoties to lietot dzemdībās, ja būs nepieciešams. Es arī vingroju „Stārķa ligzdā”, kur nodarbībās arvien uzzināju kādu jaunu niansi gan par grūtniecību, gan par pašām dzemdībām no medicīniskā viedokļa. Šie visi, tāpat arī līdzcilvēku emocionālais atbalsts bija mani lielie ārējie resursi.
 

Ļoti, ļoti svarīga ir arī grūtnieces iekšējā pasaule – katru dienu es mēdzu pirmām kārtām jau sajust, kā man pašai un arī mazulim puncī klājas, tāpat arvien ar viņu parunājos, vizualizēju, sapņoju, noskaņojos, līdzsvarojos... Tas bija ļoti intensīvs, nemitīgs darbs ar sevi, savu iekšējo resursu apzināšanās un izmantošana. Protams, milzīgs paldies vīram, kurš mani it visā šajā procesā atbalstīja, – citādi tas nebūtu iespējams.

Atceries, ka jebkura kontrakcija sākas un beidzas. Izelpo uz leju, izmanto zemes gravitācijas spēku. Piedzīvo šo brīdi no visas sirds. Nepalaid garām savas dzemdības!

Tīna izvēlējās piedzimt jau 39. grūtniecības nedēļā. Es būtu gribējusi, lai tas notiek mājās, bet, ņemot vērā manu iepriekšējo dzemdību pieredzes, to nevarēju – nedrīkstēju riskēt. Dienā, kad dzima Tīna, sākumā pat neapjautu, ka tas notiek pa īstam, jo šī bija mana pirmā „īstā” pieredze. Visspilgtāk man todien bija prātā dūlas teiktais: „Atceries, ka jebkura kontrakcija sākas un beidzas. Izelpo uz leju, izmanto zemes gravitācijas spēku. Piedzīvo šo brīdi no visas sirds. Nepalaid garām savas dzemdības!”
 

Kad kontrakcijas bija pieņēmušās spēkā, pāris stundu mēs ar vīru, dūlu un mājdzemdību vecmāti klusi un mierīgi pavadījām mājās. Kad sākās neliela asiņošana, devāmies uz Stradiņu slimnīcas Dzemdību nodaļu, kur man iepriekš bija noslēgts līgums ar vecmāti Signi Iršu. Paldies viņai par uzticēšanos un paļaušanos, jo līdz tam biju pārliecinājusies, ka pārsvarā mediķi ir gatavi arī trešo reizi mani tikai un vienīgi „ķeizarot”.
 

Un pēc pāris stundām Tīna bija piedzimusi. Absolūtā mierā un paļāvībā, pilnīgi dabiskās dzemdībās. Jā, tas bija grūti, bet, ja ar to strādā, tās nav sāpes, bet gan sievietes svētīgākais darbs un gandarījums – piedzīvot dabiskas, skaistas, mīļas un brīnumainas dzemdības. Nebaidies, ieklausies sevī, gatavojies un arī tu to spēsi!”

 

Autors: Aija Rutka


Žurnāls "Mammām un Tētiem" iznāk 4 reizes gadā, un to bez maksas topošie un jaunie vecāki var saņemt pie ārstiem un dzemdību namos visā Latvijā. Tāpat šo žurnālu bez maksas vari lasīt Mammamuntetiem.lv sadaļā Mūsu izdevumi. Žurnāla izdevējs ir portāls Mammamuntetiem.lv un nodibinājums "Fonds Mammām un Tētiem".

 



3 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas