Tā sajūta, kad smaids ir izstiepies līdz ausīm un nav noņemams, pat ja gribi. Un vēl piedevām mazlietiņ šķiet, ka tajās vietās, kur eņģeļiem ir spārni, lepnums lien ārā. Pārmērīgs, laimīgs lepnums. Šo esmu noķērusi, tikai esot ar bērniem. It kā neievērojamos mirkļos, tomēr iekšēji šķitis, ka centrālais skatuves prožektors pavērsts pret mums. Tas bija tad, kad pirmo reizi ar katru no bērniem “izgājām cilvēkos”.
Todien braucām svinēt Ziemassvētkus uz laukiem pie maniem vecākiem un pa ceļam piestājām pārtikas veikalā. Mūsu pirmajam dēlam bija tieši viens mēnesis. Man sasietas meitenīgas ļipiņas, mugurā mīksts, bēšīgs mētelītis un rokās mazītiņš bērniņš, tērpts
kombinezonā, kas liek izskatīties kā zvaigznītei. Vīrs blakus, sargādams, lai droši tiekam līdz veikalam. Un es izslējusies, jo tas lepnums lien laukā. Mēs esam Vecāki. Vīra brālis sarīkoja talku – melnzemes līdzināšanu ap savu jaunuzcelto pirtiņu. Pavasaris tik saules pieliets un gaiss tik reibinošs (vai varbūt tā bija laime?). Arī mēs esam ieradušies talkā. Es nedaru neko. Pag, kā tad ne – trīsu no sava laimīgā lepnuma un vēroju to arī vīrā; viņš apstaigā talkotājus, un viņam uz rokas mazulītis – rūķsārtā jaciņā ar rūķspicu kapucīti. Mums ir divas nedēļas veca Meita. Mājās rosība, katram savs mazais pienākums, kas paveicams pirms iziešanas no mājas.
Mēs ejam uz kafejnīcu. Vīrs darbā, mums gribas gardu brokastiņu. Un tā spožā gaisma uzstājīgi sāk apmirdzēt; es atpazīstu to. Kad apsēžamies pie galdiņa, ir skaidrs – esam skatuves vidū. Mēs esam Daudzbērnu ģimene.
Kaut kas tajos bērnos ir. Viņi parastā dienā, ikdienišķā situācijā mums, vecākiem, rada notikumu, neko nedarot.
Inga Akmentiņa-Smildziņa,
Latvijas vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja