Tētis un psihologs Edmunds Vanags: gribētu iemācīties bērnu audzināšanu tvert vieglāk

“Savulaik esmu pircis daudz sliktas kvalitātes uzziņu literatūru no sērijas, kā ar 10 paņēmieniem sakārtot attiecības ar tuviem cilvēkiem. Pat ja tajās grāmatās bija kaut kas labs ierakstīts, tas nav tik vienkārši – izlasīt un īstenot,” teic Edmunds Vanags, klīniskais psihologs, pasniedzējs Latvijas Universitātē. Sarunā par tētu un bērnu attiecību veidošanu speciālists stāsta ne vien, kā vajadzētu, bet arī, kas pašam ir un nav izdevies tēva lomā.

FOTO:

Man ir nozīmīgi, ka bērni redz – ģimene ir ne tikai tā, kas dzīvo te, mājās, bet radinieki ir arī ārpus mājas, un viņi var atbraukt palīdzēt, atzīst Edmunds Vanags.

Pirms septiņiem astoņiem gadiem tu mums, vecāku organizācijai “Mammamuntetiem.lv”, palīdzēji veidot pirmās tēvu aptaujas – tad arī sākām rīkot Tēva dienas gājienu un festivālu. Kādi ir tavi novērojami, kas šajā posmā tēvu lomā ir mainījies? It kā nav ilgs posms, un tomēr. 

Varu stāstīt no sava novērotā, no draugu un paziņu novērotā. Man šķiet, ka ir mainījusies izpratne, kas ir tēvs ģimenē, kas ir tēvs bērniem, vīrs sievai. Mainījusies tādā nozīmē, ka tēvs  daudzās lietās ir līdzvērtīgs mammai. Vairāk pieskata bērnu, nebaidās ņemt rokās, citiem vārdiem – vairāk iesaistās. Joprojām gan ir tāda nedaudz klasiska ievirze, ka mamma ir tā, kas audzina bērnus, un tētis ir kā papildinājums. 

Taču viens no maniem paziņām, kad bērnam bija daži mēneši, uz gadu bija paņēmis paternitātes atvaļinājumu, un viņa komentārs bija tāds: tas bija ļoti vērtīgi, bet es to vairs nekad neatkārtotu. Viņš tagad saprotot, ko dara sievietes. Un, jā, no tā, kā viņi komunicē savā starpā, var redzēt, ka viņam šajā laikā ir izveidojušās ļoti tuvas attiecības ar saviem diviem dēliem. Paziņa teica, ka tas ir pilna laika darbs un neko citu tajā laikā viņš nav varējis izdarīt. 

 

 

Kad pati biju bērnu kopšanas atvaļinājumos, brīžos, kad par mammām runāja kā par nabadzītēm, kurām jābūt mājās ar bērnu, bet tētis drīkst iet uz darbu, man šķita, ka viss ir gluži otrādi – ka es esmu laimīgā, kura drīkst ar bērnu būt mājās, un tētis ir nabadziņš, jo viņš taču neredz, kā aug viņa bērns; mazulis katru mirkli iemācās ko jaunu. Bija tāda reāla sajūta, ka apdalīts ir vīrietis, nevis sieviete, un es joprojām tā domāju. 

Tagad man aug otrs dēls, un ir tāda sajūta: ka tikai nepalaistu kaut ko garām. Jo pirmā dēla izaugšana pagāja ārkārtīgi ātri (nopūšas). 

 

Vai tu jūti, ka šo septiņu astoņu gadu laika posmā arī pats savā tēva lomā esi mainījies? Tu gan arī strādā tādā sfērā, kur vairāk jādomā par tēvu, bērnu un attiecību tēmām. 

Jā, patiešām mana darba sfēra un zinātne, ko mācos, ir saistīta ar bērnu audzināšanu. Un noteikti esmu mainījies – individuālā līmenī. Esmu kļuvis pacietīgāks, saprotošāks. Vienalga ir ārkārtīgi daudz vēl telpas, kur augt, – es neesmu pacietīgākais tēvs. Vai tolerantākais, kurš var noskatīties, kā bērns kļūdās un dara nerātnības. Es uzvelkos un palieku dusmīgs. Bet, salīdzinot ar to, kāds biju pirms septiņiem gadiem, es domāju, ka esmu palicis tētīgāks. 

 

Kas, tavuprāt, tev ir palīdzējis kļūt tētīgākam?

Informācija. Ļoti palīdz, ka informatīvajā telpā tagad daudz runā par tēti kā līdzvērtīgu bērnu audzinātāju, arī tas ir mainījies. Jo vairāk lasu, jo vairāk sastopu kampaņas, pasākumus tētiem, intervijas ar kādiem tēviem, kas dalās pieredzē, – tas atstāj labu ietekmi. Pat strīdi savā ziņā palīdz. Piemēram, lasu tviterī strīdus – un tādi tur uzvirmo bieži – par šiem tūkstošiem gadu vecajiem ģimenes modeļiem, ka tētis aiziet medībās, bet mamma tikām visu mājās ir izdarījusi. Man ir ļoti interesanti palasīt argumentus, ko piedāvā abas puses. 

Bet redzu, ka apkārt ir tēti, kas ir daudz tētīgāki par mani. Varētu darīt vairāk.

 

 

Vai tu kādreiz jūties vainīgs par to?

Jā, jo īpaši attiecībā uz meitu. Meita ir jau liela, viņai ir pāri 20. Es neteiktu, ka man ar viņu ir ļoti labas attiecības. Tādas drīzāk tālas. Meitas audzināšanā es nepiedalījos – mums bija šķirta ģimene, biju tā sauktais svētdienas tētis, bet arī tā nebija katra svētdiena. Sākumā tikāmies biežāk, bet – jo vecāka viņa kļuva, jo retāk. Tolaik es galīgi nebiju tētis, es tam nebiju gatavs – nemācēju būt tētis. Kaut ko visu laiku atliku. Jutos un jūtos vainīgs par to. 

 

Vai, tavuprāt, pēc šāda laika posma vēl var sasmelt izlieto ūdeni?

Labs jautājums. Noteikti var! Attiecības mēs varam veidot ar jebkuru cilvēku jebkurā vecumā. It īpaši ar saviem bērniem. Pēdējos gados mums ar meitu attiecības ir palikušas varbūt drusciņ tuvākas. Šad un tad satiekoties, mēs atklātāk runājam par dažādām lietām, dalāmies ar to, kas notiek mūsu dzīvē – kā pieaudzis cilvēks ar pieaugušu, tās vairs nav gluži tēta un bērna attiecības. 

 

Laikam vajag lielu drosmi, lai kādā sarunā ar meitu uzrunātu, kā tu pats juties vai jūties. Piemēram, arī lai atvainotos. 

Jā... Tur vajag saņemties. Šādai sarunai domās esmu gatavojies – lai pārrunātu, kā viņa bija jutusies, kad manis nebija klāt. Droši vien arī viņa juta, ka ar katru gadu mēs atsvešināmies. Esmu šai sarunai bijis gatavs, taču neesmu to novadījis. Tā varētu būt ļoti smaga, abām pusēm. Gan man par to runāt, gan viņai klausīties. Varbūt viņa negribētu to klausīties. Tas ir sāpīgs temats.

Bet, atbildot uz tavu jautājumu – jā, nekad nav par vēlu kaut ko tieši šodien darīt lietas labā, lai attiecības būtu tuvākas. Tajā pašā laikā apzinos, ka kaut kādā mērā es kopēju savus abus vecākus. Mums ir ļoti sadzīviskas attiecības, bet ne tuvas. 

 

 

Tagad mums atkal ir aptauja tētiem. Un tajā daudzi tēvi atklāj, ka viņu bērnībā attiecības ar tēti nav bijušas labas, vēl vairāki atzīmē, ka šobrīd tās nav labas vai to vispār nav. Vienlaikus vairāki komentāros raksta: man ar manu bērnu tā nebūs. Iedomājos, ka to ir viegli pateikt, bet – cik grūti reāli izmainīt? Domāju, ka mainīt bērnībā no vecākiem iemācīto ir grūti izdarīt pat, ja pats esi psihologs. 

Piekrītu, ka tas ir ļoti grūti. 

Šobrīd mēs ar tēvu būvējam mūsu ģimenes pirti. Tik, cik savu tēti esmu saticis pēdējos divos vasaras mēnešos, man šķiet, neesmu saticis iepriekšējos gadus. Tas droši vien ir viens veids, kā satikties. Protams, tā ir pirts, nevis attiecību būvniecība. Tomēr caur šādu praktisku lietu esam sākuši vairāk sarunāties. Tās gan pēkšņi nav ļoti dziļas tēmas, bet tomēr. 

 

Man ir nozīmīgi, ka bērni redz – ģimene ir ne tikai tā, kas dzīvo te, mājās, bet radinieki ir arī ārpus mājas, un viņi var atbraukt palīdzēt. 

 

Tik bieži tiek runāts par to, cik vērtīgi ir ģimenei kopā saturīgi pavadīt laiku, un jums tas tagad ir. Tas noteikti ir vērtīgi  tētim un bērnam atrast vismaz vienu kopīgo interesi.

Tā ir. Un tagad tēvs, atbraucot būvēt pirti, pie viena satiek arī savus mazdēlus. Tas ir ļoti būtiski. Bērni tagad arī vaicā: vai vectētiņš būs šo sestdien? Vai viņš atvedīs to? Vai darīs šito? Līdz ar to arī nākamā paaudze pieķēdējas klāt un vectētiņu redz; ja nebūtu pirts, vectētiņš, visticamāk, atbrauktu tikai uz jubilejām. 

 

Kā tev šķiet, kāpēc ir nozīmīgi, ka bērni, taviem vārdiem runājot, pieķēdējas vecākajai paaudzei? 

Tas vairo drošības sajūtu. Man ir nozīmīgi, ka bērni redz – ģimene ir ne tikai tā, kas dzīvo te, mājās, bet radinieki ir arī ārpus mājas, un viņi var atbraukt palīdzēt. Ka mēs cits citu atbalstām, cits citam palīdzam. Piemēram, viens brālēns mums uz dažām dienām aizdeva savu traktoru. Dēli uzreiz jautāja, un es skaidroju, ka brālēns palīdz. Protams, tās ir praktiskas, sadzīviskas lietas, bet arī ar tādām var dabūt drošības, atbalsta un arī ģimenes sajūtu. 

 

Parāda arī to, ka tu vari lūgt palīdzību. Un ka tev palīdzību arī dod. 

Jā, tas ir būtiski. Droši vien vēlāk dēli atdarinās mani un meklēs līdzīgus atbalsta, drošības punktus savā radu un draugu lokā. Pirtiņas būvniecībā piedalās arī mans labākais bērnības draugs, palīdz sagādāt materiālus, un arī to bērni redz – ka arī draugi var palīdzēt. Un tad mēs kopā iesim pirtī. Mums ļoti patīk pirts tradīcija; visu laiku pirtis meklējām ārpus mājas, bet tagad pašiem būs sava, kur reizi nedēļā ieiet. 

 

 

Pieminēji savu vecāku kopēšanu; saklausīju tajā vairāk negatīvu nokrāsu. Ko tu ar to dari?

Apkārtējos cilvēkus – ne vien radiniekus, bet arī draugus, paziņas, arī kolēģus – mēs kopējam dažādās nozīmēs. Vērojam, kā viņi kaut ko dara, un tad mēģinām to atdarināt, ja mums tas šķiet labākais risinājums. Un to darām jebkurā sfērā – vienalga, vai tās būtu attiecības vai pirts būvniecība. Piemēram, par pirts būvniecību jūtūbē esmu noskatījies tik daudz video, kā pašas ģimenes visā pasaulē būvē pirtis! Tas ir ekselents resurss. Mēs tātad varam pārņemt, kopēt labas lietas un varam arī sliktās.

Reklāma
Reklāma

Ko es daru ar nokopēto slikto? Dažreiz par to padomāju. Piemēram, ja dusmās uzkliedzu vecākajam dēlam, ka jau padsimto reizi vannas istabā nav izslēdzis gaismu. Tajā brīdī, kad uzkliedzu, saprotu, ka tas nav nedz audzinoši, nedz viņš paturēs šo prātā. Acīmredzot šī ir padsmitā reize tieši tāpēc, ka arī iepriekš esmu par to kliedzis vai bāries. Tas nepalīdz. Taču konkrētajā brīdī rīkoties citādi es vēl nevaru. Sakliedzu un tad nodomāju, ka nākamreiz gan darīšu citādi. Bet pienāk nākamā reize, un atkal nostrādā modelis, ko esmu kaut kad sen iemācījies. 

Tātad ko es ar to daru? Es par to domāju (smejas). To ir grūti izmainīt pat ar visu to, ko es zinu par bērnu audzināšanu. Ceru, ka pienāks brīdis, kad pirms uzkliedziena es sevi apturēšu. Jo dēls noteikti iemācīsies līdzīgi; to es redzu jau tagad – brīžos, kad mēs viņu nesadzirdam, dēls paceļ balsi. Skaidrs, ka to ir iemācījies no manis. 

 

Saki, kāpēc tu izvēlējies kļūt par psihologu? Tu biji žurnālists. Tagad klausoties domāju – varbūt tam bija saistība ar pieredzi, kas saistās ar tavu vecāko meitu. 

Varbūt. Kad pirmā kursa studentiem prasa, kāpēc nācāt mācīties psiholoģiju, viena krietna daļa atbild: vēlos saprast sevi. Arī man tas bija viens no galvenajiem iemesliem – gribēju saprast, kāpēc pieļauju kaut kādas kļūdas, kā veidot attiecības ar cilvēkiem – ar meitu, ar vecākiem. Pilnīgi noteikti nedomāju, ka tā man varētu būt profesija. Kad sāku mācīties psiholoģiju, man bija labi apmaksāts darbs. Pus pa jokam atbildu ar sava kolēģa citātu: lētāk būtu bijis iet psihoterapijā, tā investīcija neatmaksājas (smejas). Šādi sev nevar palīdzēt, ir jāiet pie speciālista. Beigās es gan studēju, gan gāju pie psihoterapeita. Kaut kas tajā visā iepatikās, un mani uzaicināja strādāt Latvijas Universitātē, un uz kādu laiku te esmu ieķēries. 

 

Dzīvē laikam nav nekā sarežģītāka par attiecību veidošanu.

Es tolaik arī pirku daudz sliktas kvalitātes uzziņu literatūrasu no sērijas, kā ar 10 paņēmieniem sakārtot attiecības ar tuviem cilvēkiem. Pat ja tajās grāmatās bija kaut kas labs ierakstīts, tas nav tik vienkārši – izlasīt un īstenot. 

 

Ar klīnisko psihologu un pētnieku Edmundu Vanagu sarunājas vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa. 

 

Bet tas vienlaikus var likt padomāt – tā kā tu teici par tematu tētis. Starp citu, mūsu aptaujā vairāk nekā 80 % tēvu piekrīt apgalvojumiem, ka arvien pietrūkst informācijas, kā veidot attiecības ar mazu bērnu un arī ar pusaudzi. Kas, tavuprāt, ir tās zināšanas, kuru šobrīd pietrūkst visvairāk? Un ko vispār nozīmē veidot attiecības ar savu bērnu?

Es atkal runāšu no savas un savu draugu pieredzes. Redzot mazo zīdainīti mammas rokās, kā mamma ar viņu apietas, ir nedaudz bail – ja es pats mazo paņemšu rokās, bērnam noteikti kaut kas saplīsīs, notrūks, rociņu izmežģīšu vai galviņu nepareizi turēšu. Sākot ar tādām fiziskām sajūtām – pieskarties mazam bērnam un saprast, kā būt ar viņu kopā. Vai ir vērts runāt ar zīdaini? Arī man pašam bija pretrunīgas sajūtas: pat zinot, cik zīdainim ir nozīmīgi dzirdēt citu cilvēku runu – vienalga kādu –, manī bija šīs divējādās sajūtas – viņš vēl neko nerunā, tad kāpēc man būtu jārunā? (Smejas.) Kad mazais pats jau sāk zilbēt, kā ieklausīties un mēģināt atbildēt viņam. Tā ir kaut kāda iekšēja neticība, ka tam ir nozīme. Par to pietrūkst informācijas, tētim ir vajadzīga tāda laba, spēcīga, autoritatīva informācija, kas pasaka, ka tas ir svarīgi. Arī par katru no nākamajiem posmiem pietrūkst, piemēram, kad bērns sāk aktīvi interesēties par pasauli, rāpot, kustēties – kā ar viņu spēlēties, kā piedāvāt rotaļlietas, kā atbildēt uz viņa reakcijām. Ir tik daudz nezināmā. 

 

Arī piemēra gan jau trūkst? 

Jā, atbrauc ciemos vecākā paaudze, vecmāmiņa vēl ūjinās un sarunājas ar zīdaini, bet vectēvs pienāk pie zīdaiņa, pamāj kaut ko un aiziet ar vīriem uz virtuvi. Un tētim var likties: ko tad es pie tā zīdaiņa tur darīšu? Tik neveikli jūtos. Kad izaugs, tad gan – iesim mācīties nagliņas dzīt. Taču nagliņu dzīšana ir vēl tik tālu! Ja šo posmu gaidīs, tad laikā, kad beidzot bērns varēs mācīties nagliņas dzīt, attiecību ar tēti nebūs. Daudzi tēti tiešām tā iztēlojas – nu, kad viņš izaugs, tad iesim kopā spēlēt futbolu. Bet paradokss ir tas, ka tas vienkārši var nenotikt, jo bērns var būt jau tik ļoti pieradis būt ar citiem, ka ar tēti negribēsies. 

Tētim savā ziņā ir jāmācās kļūt bērnišķīgākam – mesties četrrāpus, likt lego klucīšus, ļaut lai bērns nojauc, ko esi uzbūvējis, un nedusmoties par to, kopā lasīt grāmatas, rādīt bildes. Un tādu labu piemēru pietrūkst. 

 

Pat zinot, cik zīdainim ir nozīmīgi dzirdēt citu cilvēku runu – vienalga kādu –, manī bija šīs divējādās sajūtas – viņš vēl neko nerunā, tad kāpēc man būtu jārunā?

 

Pieminēji dažādās tētu bailes, piemēram, par jaundzimušo, kuram kaut ko var nolauzt. Saki, vai atceries savas bailes laikā, kad bērni tika gaidīti? 

Man bija bailes par to, vai dzemdības noritēs labi – ne tikai par bērnu, bet arī pat topošā bērna mammu. Neraugoties uz to, ka izmeklējumi un analīzes ir bijušas labas. Un bija liels, liels atvieglojums, kad bērns bija piedzimis un varēja braukt mājās. Bija arī bailes par finansiālo nākotni – kādu laiku mamma nestrādās, viss būs uz mani, un ja nu ar mani kaut kas notiek?

 

Ja nav bijusi tēta iesaiste zīdaiņa un bērnudārznieka vecumā, laikam ir veltīgi gaidīt, ka pusaudža gados tu pēkšņo varēsi izveidot attiecības.

Tas izklausās daudz grūtāk, jā. Droši vien gribētos, lai nekad nebūtu tādu brīžu, kad mani dēli no manis baidītos, ka viņiem liktos – jā, viņš ir kāds, kurš mājās dzīvo, bargais tētis, kaut kādu noteikumu uzturētājs, tas, kurš var ko salabot, taču nav cilvēks, pie kura varu aiziet izklāstīt savu bēdu. 

 

Tomēr es domāju, ka bērni bieži baidās no tēta.

Domāju, ka jā, ka mans vecākais dēls arī šad tad baidās no manis. Tāpēc, ka esmu bijis bargāks un nepielūdzamāks kaut kādos brīžos, piemēram, par planšetes lietošanu vai saldumiem. Esmu novērojis, ka viņš biežāk iet pie mammas kaut ko lūgt. Ceru, ka tas neeskalēsies un pratīšu noturēt zelta vidusceļu starp stingrību un attiecībām. 

 

Kā, tavuprāt, informācijas ziņā vecākiem pietrūkst par attiecību veidošanu ar pusaudzi? 

Manam vecākajam dēlam ir deviņi gadi, tādi īsti pusaudža gadi vēl nav bijuši. Savukārt meitas pusaudzību piedzīvoju ļoti fragmentāri, lielākoties ar to tika galā viņas mamma un vecmāmiņa. Tāpēc līdz šim brīdim mans sarežģītākais jautājums ir bijis: mans bērns iet skolā. Kā vecāks var palīdzēt, atbalstīt, kā palīdzēt veidot attiecības ar klasesbiedriem? Arī manī cīnās vairāki modeļi, sākot no – ja tev sit, tad sit pretī, beidzot ar to, ka vajag šo izrunāt un izmantot pēc iespējas saudzīgāku veidu. Bet arī es ne vienmēr zinu, kad un kāds ir pareizais risinājums. Kā veidot attiecības ar vienaudžiem, kā ar pieaugušajiem – tas pusaudža vecumā laikam ir grūtākais temats. Varbūt tas muļķīgi izklausās, bet arī tas, kā izaudzināt savu bērnu par godīgu un krietnu cilvēku, kā iemācīt vērtības. Izklausās banāli, bet tas vecākus uztrauc. Kā ierādīt dažādās ceļazīmes, pie kurām pieturēties? Jo pareizas vide nekur nav. 

No gaišās puses raugoties – cilvēks ir tāda unikāla būtne, kas ļoti labi adaptējas. Taču var būt atšķirīgi, kurš labāk un kurš sliktāk adaptējas; adaptācijas spēja būtu jāattīsta, kā saka, miera laikā. Jo, kad sākas nemieri, ir jau par vēlu. Arī stresa noturība ir jāattīsta, kad stresa nav. Kad sākušās problēmas, cilvēks mēdz meklē foršu līdzekli, kā tās atrisināt, bet tā tas nenotiek. Muskuļi jāizaudzē pirms tā visa. 

 

Rati jātaisa ziemā. 

Jā, precīzs sakāmvārds. 

 

Kā stresa noturību attīstīt, kad tā stresa nav?

Miegs, laba pārtika, fiziskas aktivitātes – vistriviālākās lietas. Visi par tām zina, bet reti kuri ievēro. Pasaules Veselības organizācija ir izstrādājusi vadlīnijas, cik kurā vecumā un cik bieži jābūt intensīvai slodzei. Piemēram, manā vecumā vismaz 3–4 reizes nedēļā vajadzētu stundu, bet, vēlams, vairāk, tādu fizisko aktivitāti, kurā sirds sitas vairāk par 120 sitieniem, tas ir, stundu, kurā es izsvīstu. Vai man ir tāda aktivitāte? Nav! Savā ziņā neesmu izpildījis mājasdarbu. Piemēram, man kā pasniedzējam bija jāpāriet uz attālināto mācīšanu, man bija grūti, organisms netika galā, bet būtu ticis labāk galā, ja baterijas būtu bijušas uzlādētas. Tāpat kā ar daudziem telefona modeļiem – ja telefons ir pilnībā izlādējas, tad uzreiz pēc pieslēgšanas uzlādei kādu laiku pa to nevar runāt. 

Marta Celmiņa, miega speciāliste Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, daudzus gadus veica pētījumu par bērnu miega paradumiem Latvijā (1). Liels pētījums, kurā piedalījās vairāk nekā 1000 bērnu. Un, ja atmiņa mani neviļ, tikai trešdaļa skolas vecuma bērnu guļ pietiekami ilgi. Savukārt lielākā daļa vecāku domā, ka viņu bērni guļ labi, – ļoti iespējams, nezina, kas aiz tām bērnistabas durvīm notiek. Un bērns nākamajā dienā iet uz skolu neizgulējies.

 

Bet tā ir vecāku atbildība.

Jā, noteikti! Ja tas ir ilgstoši, tad reizēm var šķist – bērnam ir potenciāls, bet kāpēc nesanāk, kā pietrūkst? Varbūt pavisam vienkārši – miegs. Viena negulēta nakts mana vecuma cilvēkam ir pielīdzināma aptuveni 0,7 alkohola promilēm. Ja neesmu izgulējies, uz kognitīvām funkcijām tas atstāj ļoti spēcīgu ietekmi. Bērnam tas nav tik dramatiski, kompensatorās spējas darbojas labāk, tomēr ietekme ir liela. Viena nakts ir nekas, taču, ja tas ir regulāri, ilgtermiņā rodas diezgan nopietnas sekas – ne tikai fiziskai veselībai, bet arī mentālai. 

Tāpēc mums mājās šajā ziņā ir diezgan liela kārtība. Bērni, protams, pretojas, bet ļoti rūpīgi sekojam, lai viņi aiziet gulēt noteiktā laikā, jo arī jāceļas puslīdz vienādā laikā. 

 

Viens no maniem paziņām, kad bērnam bija daži mēneši, uz gadu bija paņēmis paternitātes atvaļinājumu un viņa komentārs bija tāds: tas bija ļoti vērtīgi, bet es to vairs nekad neatkārtotu. 

 

Nesen kāda izglītības eksperte ieminējās, ka mēs, sabiedrība, skolas lietas uztveram pārāk smagi, bet vajadzētu vieglāk. Tagad sarunājoties domāju, ka varbūt arī vecāku un bērnu audzināšanas lietas vajadzētu tvert vieglāk.

Mūsu jaunākajam dēlam augustā palika gads. Bija šāda epizode: viņš nokrita. Varēja redzēt, ka nebija sāpīgi, bet mūsu – abu vecāku – sejas bija šausmās pārgrieztas. Viņš paskatījās uz vienu seju, uz otru un sāka raudāt, jo sejas rādīja, ka kaut kas nav labi, lai gan ir. Pārmērīgs bailīgums ir lieks, tas ir kaut kāds vecāka nevieglums. Ļaut krist, ļaut kļūdīties – tas būtu vieglāk. Šā man pietrūkst. Ja būtu kursi, kur kā vecākam aiziet mācīties, kā vieglāk tvert bērnu audzināšanu, es aizietu. 

 

Kas tev pašam liekas visskaistākais, ko esi piedzīvojis tēva lomā?

Tās ir mazas lietas. Ja redzu, ka maniem bērniem kaut kas sanāk – kaut ko ir uzzīmējis, atrisinājis uzdevumu skolai, īstenojis savu ideju –, un viņi paši par to priecājas; arī man kā pieaugušajam vismaz reizi dienā vajadzētu šādu sajūtu par sevi. Jā, bērnu mazās izdošanās, mazie brīži man pašam kā vecākam sagādā gandarījumu, un tad man šķiet, ka viss labi rit.