Katram sava Velta Toma. Atmiņu pēcpusdiena 20. februārī

Par dzejnieci runās un atmiņās dalīsies literatūrzinātnieki Maija Kalniņa un Ilgonis Bērsons, dzejnieces Lija Brīdaka un Olga Lisovska, tēlnieks Indulis Ranka, rakstnieks Ēriks Hānbergs. Veltas Tomas dzeju runās aktrise Ieva Mūrniece.

Pasākumu atbalsta Rakstniecības un mūzikas muzejs un Rīgas Latviešu biedrības Literatūras komisija.

„ .. tikpat gaiša un cēla kā savās vēstulēs, caur kurām iepazīta. Viņas interese par visu ir versmaina, viņas gunskura krāvums ir krājies ilgi. (..)
„Zināt, es nebraucu uz Rīgu meklēt pakšus vai savu bijušo mājokli. Meklēju un atradu to Latviju, kas nepaiet, – dabā, mākslā, cilvēkos.”” Tādu Veltu Tomu 1969. gada vasarā redz Māris Čaklais, kad dzejniece pēc 25 gadu prombūtnes pirmo reizi atkal ir Latvijā.
„Gadalaiku pārvērtības. Dzīvības un iznīcības sadursme. Griba mīlēt un tumšs mākoņu noreibums. Stingras – novada saknes un lepnums, un spīts. Piederības izjūta zemei, saistība ar zemi, ar tuvo un tuvajiem,” tā Māris Čaklais raksturo Veltas Tomas pirmo dzejoļkrājumu un viņas dzeju kopumā, rakstot priekšvārdu dzejas izlasei „Maize no mājām”, kas iznāk 1980. gadā un ir pirmā padomju latvietim oficiāli pieejamā dzejnieces grāmata.

Šogad Veltas Tomas simtgade.
Dzejniece dzimusi 1912. gada 13. janvārī Neretas pagasta Šausmānu mājās. Vēlāk par savu piedzimšanu viņa raksta: „Īsi pēc pusnakts, starp pirmo un otro stundu, atskanējis un pārkliedzis jēru mēšanu cilvēka bērna pirmais brēciens. Pirmā meita ģimenē, un tā bijusi es.”
Mācījusies Neretas Pētera-Pāvila pamatskolā, Jēkabpils ģimnāzijā, pēc tam, gribēdama kļūt par aktrisi, apmeklējusi Zeltmata dramatiskos kursus. Tomēr šo sapni piepildīt neizdodas: “… province man nebija mācījusi lētus jokus, salkanu mūziku un plikus stilbus augstu vērtēt. Izņemot deklamāciju, nekas neiespēja remdēt sirdi.”

Rakstīt dzeju Velta Toma sākusi jau ģimnāzijas gados, pirmais dzejolis „Jūlija vakaros” publicēts 1936. gadā laikrakstā „Jaunākās Ziņas”, bet pirmais dzejoļu krājums „Minējums” iznāk 1943. gadā un iezīmē tās mākslinieciskās tendences, kas attīstās nākamajos krājumos: dzīvība un nāves pretmeti, dzimtas saknes, alkas pēc mīlestības, piederības izjūta zemei.

1944. gada rudenī dzejniece emigrē uz Vāciju, 40. gadu nogalē pārceļas uz Kanādu.
Trimdā iznāk pavisam septiņi dzejoļu krājumi: „Latvieša sieva” (1946), kas ir pirmā pēc kara trimdā izdotā grāmata vispār, „Sēļuzemes sestdiena” (1953), „Vēl” (1959), „Mūžīgā spēle” (1960), „Dziļumā jāpārtop” (1963), „Sērdienes spēks” (1969) un „Pēc uguns” (1975), kā arī romāns „Aldaune” (1960).
Dzejniece mirusi 1999. gadā Toronto, apbedīta Neretā, Ķesteru kapos.

1995. gadā Velta Toma apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.

2012. gada februāra sākumā Rakstniecības un mūzikas muzejā notika sarīkojums „Viņa – Velta Toma!”, kurā, ievadot dzejnieces 100. jubilejas gadu, bija iespēja iepazīt viņas arhīva materiālus, kas glabājas Rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuvē, – fotogrāfijas, vēstules, skaņu ierakstus un rokrakstus.

Atmiņu pēcpusdienā KATRAM SAVA VELTA TOMA, kas notiks Raiņa un Aspazijas mājā, būs iespēja klausīties to cilvēku atmiņas, kas tikušies ar dzejnieci un iepazinuši viņu kaut mazliet tuvāk.

Tuvāka informācija  pa tālr. 67272643 vai e-pastu: gaida.jablovska@memorialiemuzeji.lv, kā arī http://www.memorialiemuzeji.lv