Sirsnīgā gaisotnē atklāta grāmata "Vecāku būšana: pirmā gada stāsti". Fotogalerija un ekspresintervijas ar autorēm

Grāmatas atklāšanas pasākums norisinājās Āgenskalna tirgus “Siltumnīcā”, un uz to bija aicināti gan stāstu autori, gan interesenti, gan viņu bērni. Vairāki autori lasīja pašu pieredzes stāstus no grāmatas, un emocijas bija tiešām patiesas, atgriežoties savās atmiņās par pirmo gadu vecāku lomā. Bērniem bija nodrošinātas radošās aktivitātes kopā ar grāmatas mākslinieci Elīnu Brasliņu, tādēļ pasākumu pavadīja arī bērnu čalas, smiekli, kā arī pa kādam emocionālākam raudu brīdim. 

“Bērna dzīves sākums mūsdienu vecākiem bieži ir ārkārtīgi izolēta pieredze, kurā grūti dalīties ar citiem. “My First Year Too” ir fenomenāla kustība, kuras publicētie personiskie stāsti ļauj tapt redzamām visdažādākajām izjūtām, sagaidot un audzinot bērnus," tā stāsta grāmatas redaktore Anna Auziņa. Stāstus papildina mākslinieces Elīnas Brasliņas zīmētie portreti, kas radīti pēc vecāku iesūtītajām fotogrāfijām, kurās notvertas visdažādās sajūtas un notikumi, kas ilustrē katru no stāstiem. 

Arī es, šī raksta autore Lauma, savulaik dalījos ar savu pirmā gada pieredzes stāstu, kas iekļauts iznākušajā grāmatā, un notvēru autores Agru un Elīnu uz īsām intervijām. 

 Centrā – Agra Lieģe-Doležko. Foto – Lauma Vītola. 

Kāpēc šai grāmatai bija jāiznāk drukātā formā un tā nevarēja palikt tikai Instagram kontā?

– Agra: Mēs, pirmkārt, gribējām to vizuālo skaistumu dabūt vienuviet, jo, protams, var skrollēt Instagram fīdu uz leju, bet vizuālais bija pirmais impulss. Grāmata ir pilna ar Elīnas skaistajām ilustrācijām. Mēs tur neesam ielikuši visus stāstus, bet esam ielikuši visas ilustrācijas, kas ir tapušas šo piecu gadu laikā.

Un, lai gan loģiski būtu domāt, ka viss digitālais ir ilgmūžīgāks šobrīd nekā fiziskais, mums visām bija tāda abstrakta, absurda sajūta, ka šis tomēr ir kaut kas ilgtspējīgāks, materiālāks, kaut kas, kas tev ir un būs. Kā no "Manuskripti nedeg" autora citāta. Pēc tā ilgā laika, kurā mēs esam to darījušas un tik daudz cilvēku bijuši iesaistīti, gribējās, lai ir kaut kas, ko var paņemt rokās. Dabūt to fizisko sajūtu par to, kas ir izdarīts, līdzīgi kā šodien satiekot cilvēkus, šķiet, ka tas tomēr ir pilnīgi citādāk nekā visu darīt digitāli, un tā sajūta tiešām ir ne ar ko nesalīdzināma.

– Elīna: Mēs šorīt ar Agru par šo runājām. Ar visu to, ka it kā internets ir mūžam un nekas nepazudīs, ir sajūta, ka tas tomēr ir kaut kur gaisā, tas līdz galam nepieder mums, un likās, ka grāmata kā tieši sataustāms objekts ir labs, jo arī grāmatai piemīt tāds labs smagums. 

Un tas labais smagums bija tas, kas vajadzīgs, lai noenkurotu visu šo projektu, man šķiet.

 Centrā: Elīna Brasliņa ar meitu. Foto: Lauma Vītola

Un kurš no visiem stāstiem tev patīk vislabāk vai visvairāk iespiedies apziņā?
 – Agra: Ir viens stāsts, kurš ir palicis atmiņā, tāpēc, ka tas bija ļoti, ļoti... Pašā sākumā, viens no varbūt pirmajiem 10, 15. Toreiz mēs vēl tiešām taustījāmies, nezinājām, kādu platformu gribam veidot, lai tā ir droša vide, kur var stāstīt arī grūtās pieredzes un kur, cerams, neviens par to nenosodīs. Un tā tas arī bija līdz brīdīm, kad mēs saņēmām šo stāstu, kur mamma stāstīja par ļoti tumšu mirkli, kur viņai gandrīz bija impulss uzmest bērnam spilvenu. Viņa saprata, ka ir slikti, ieskrēja un ieslēdzās vannasistabā, kamēr bērns raudāja, un pēc tā nolēma, ka jāmeklē palīdzība. 

Mēs baidījāmies, kā būs ar šo stāstu, ko cilvēki teiks, bet tas atbalsts, komentāru gūzma un milzīgais mīļums, kas nāca no lasītājiem, bija tik liels, ka tas bija jau agrs apstiprinājums tam, ka mēs esam izveidojuši to, ko mēs gribējām.

– Elīna: Man patīk ļoti daudzi, bet man prātā nāk viens, kur bija uzskaitīts viss, par ko šī mamma dusmojās. Man liekas, ka mammu sauc Līna. Un man ļoti patīk arī viņas bilde, kur bija pumpēšanas moments un blakus bērniņš guļ gultiņā. Un viņa stāsta visu, kas viņu sadusmo.Tas man vienkārši ļoti, ļoti palika atmiņā.

Vai gribēsi turpināt saņemt šos stāstus/bildes? Vai kādā brīdī neapniks? 

– Agra: Jā, protams, mums viss noteikti turpinās. Es domāju, šis nav noslēgums. Šis ir tāds pieturas punkts, kad tā forši pēc pieciem gadiem atskatāmies uz to, kas līdz šim noticis, bet stāsti joprojām turpina pie mums nākt.

Šis projekts vienmēr ir arī veidojis zem sevis tādas apakšprojektiņus, kas ir dabiski izauguši no apkārt notiekošā. Piemēram, pētījums par [vardarbīgām] dzemdībām vai arī tēvu stāsti par bērnu kopšanas atvaļinājumu, kas sakrita ar posmu, kad sāka ieviest tēvu nenododamo daļu bērnu kopšanas atvaļinājumā. Arī, kad sākās karš Ukrainā, mēs apkopojām vairākus stāstus no mammām, kas ir atbraukušas no Ukrainas ar bērniem. Šķiet, ka mēs vienkārši paļaujamies, ka organiski notiks vēl un vēl kaut kas, uz ko mēs varam reaģēt.

– Elīna: Es turpināšu, jā. Mazāka aktivitāte ir platformā My First Year, Too, bet viņa ir vēl ejoša. Es noteikti turpināšu zīmēt, ja cilvēki sūtīs stāstus, noteikti turpināšu. Kamēr vien nāk stāsti, es zīmēšu. Es domāju, ka šitas man neapniks nekad, jo tas man ir tāds mūžīgs, superīgs treniņš un izaicinājums: no fotogrāfijām, jo fotogrāfijas ir dažādas, arī ļoti sarežģītas fotogrāfijas, uztaisīt tā, lai tas izskatās pēc tā zīmējuma, ko var likt.

Visi “My First Year Too” stāsti lasāmi Instagram profilā my_first_year_too

Gaisotni noķert mēģināts fotogrāfijās no pasākuma: 

6 FOTO

Grāmatas “Vecāku būšana: pirmā gada stāsti” atvēršanas svētki 18.04.2026.

+ 2

Skatīt visus