Par dzīvi pēc bērna nāves: Mums pieder debesis

Tas rakstīts no zinātāja skatpunkta, jo Lūks Alnats šo grāmatu rakstīt iesāka laikā, kad viņam pašam diagnosticēja vēzi un viņa sieva gaidīja pāra otro dēlu. Iespējams, tieši spēcīgās emocijas, kuras L. Alnats tobrīd izjuta, padarīja romānu tik dzīvīgu un visaptverošu, patiesīgu un drosmīgu – dāvājot šo drosmi un cerību arī daudziem miljoniem lasītāju visā pasaulē. 

Romāna galveno varoni Robu mēs sastopam jau pēc viņa mazā puisēna nāves, kad izmisušais tēvs mēģina atgūties un dzīvot tālāk. Viņš ir sabrucis, arvien no jauna cenšoties izdomāt, ko bērna īsajā slimošanas laikā būtu vajadzējis darīt citādi. Robs vaino sevi un sievu, arī laulība ir izirusi. Pamazām, dienu pa dienai, godīgi un nesaudzīgi izmisušais tēvs atklāj lasītājiem savas ģimenes stāstu no pašām pirmajām tās tapšanas dienām, kad tas ir vienkāršs vēstījums par divu jaunu cilvēku mīlestību. Par ģimeni, kurā bērns ir ļoti mīlēts un gaidīts papildinājums, vecāku prieks un acuraugs. Rakstot par dienām “pēc” ļaunās diagnozes, autors neslēpj pašas melnākās lappuses: neziņas un izmisuma sāpes, nesaskaņas ar draugiem un savā starpā, ideālā speciālista meklējumus, cerības un tām sekojošo sakāvi.

Romāna gaitā Robs pamazām atkal atgriežas dzīvē, meklējot ceļu atpakaļ pie sevis, saviem sapņiem un mīlestības – un beigu beigās viņam tas arī izdodas. 

“Lūka Alnata romāns “Mums pieder debesis” atsauc atmiņā Deivida Mičela, Džodijas Pikultas un Džona Grīna sarakstītos darbus,” raksta amazon.com. Te varētu piebilst – arī labākos Nikolasa Spārka darbus. Smeldze, skumjas un cerība – tās ir sajūtas, ko Lūks Alnats caur savu romānu dāvā lasītājiem. Ceļš no cerībām līdz izmisumam un atpakaļ nekad nav tik vienkāršs, kā kādam varētu šķist, tomēr arī vissalauztākās sirdis iemācās pukstēt no jauna.

Pieejama arī e-grāmata.
No angļu valodas tulkojusi Maija Opse.

Ieskaties: www.zvaigzne.lv