Prasme runāt publiski

Šajā grāmatā ilggadējā Latvijas radio režisore un runas pedagoģe apkopojusi daudzus gadus krāto pieredzi, kuru līdz ar praktiskiem ieteikumiem nu nodod visplašākajam runātāju pulkam – skolotājiem un lektoriem, politiķiem un valstsvīriem, topošajiem advokātiem un bērnudārza audzinātājiem, sarīkojumu un ceremoniju vadītājiem, absolventiem un abiturientiem, bakalaura darbu un promocijas darbu aizstāvētājiem, māmiņām, kurām jāteic pateicības vārdi audzinātājai, un tēviem, kuriem jāvada skolas vecāku sapulces, – visiem, kam nepieciešams vai patīk publiski uzstāties.

Grāmata “Prasme runāt publiski” atgādina latviešu valodas skaņu pareizas izrunas likumus, piedāvā vingrinājumus, kas nepieciešami, lai iegūtu un saglabātu elastīgu runas aparāta muskulatūru, piedāvā vingrinājumus pareizas elpošanas izkopšanai un balss diapazona paplašināšanai, ar piemēriem rada priekšstatu par to, kas ir teksta loģiskā analīze, un sniedz praktiskus ieteikumus, kas var noderēt vārdu cīņu dalībniekiem.

Antonijas Apeles dzīve ir kultūrvēsturisks notikums Latvijas sabiedrībā.
Viņa dzimusi 1932. gadā Latgalē, jaunībā sapņojusi kļūt par pianisti, absolvējusi Svešvalodu fakultāti, 1958. gadā iestājusies Teātra fakultātes režisoros, četrus skaistus gadus strādājusi Liepājas teātrī, bet mūža lielāko daļu – Latvijas Radio. Antonija Apele ir aptuveni pusotra simta radioiestudējumu režisore un nenogurstoša runas pedagoģe – vairāku paaudžu aktieri, žurnālisti, televīzijas un radio diktori, uzņēmēji un  politiķi ir Antonijas Apeles audzēkņi.

Guntis Ulmanis, Latvijas valsts prezidents (1993-1999), teicis:„Izprast latviešu valodas dvēseli, atrast valodas spēku un pārliecību – to izcili spēj Antonija Apele. Apbrīnoju!”
„Cilvēki, kas iziet viņas skolu, pareizi runā visu mūžu,” tā par cienījamās skolotājas darbu saka viņas audzēkne radio režisore Diāna Bērza.
LNO direktors Andrejs Žagars apbrīno Antonijas Apeles dziļo inteliģenci un spēcīgo gribasspēku: „Izcils pedagogs un radio teātra režisore. Viņas vadībā apguvu runas mākslu, radīju interesantus un man tuvus radio teātra tēlus.”