Kādus datus drīkst un nedrīkst prasīt Covid-19 aizsegā? Intervija ar Datu inspekcijas direktori

Datu valsts inspekcijas direktore Jekaterina Macuka stāsta, ka vadmotīvs, kurā brīdī privātuma robežas pārkāpjamas, vienmēr ir atbildē, kāds tam ir pamats un vai no šādu datu vākšanas ir labums sabiedrībai.

Vai frizieris vai frizētavas īpašnieks prasīt kādas ziņas, datus klientam, vai nē?
Pēc būtības ir tā – mums ir jāskatās normatīvo aktu regulējums. Šobrīd bija spēkā MK rīkojums, kurš paredzēja pienākumu tiem cilvēkiem, kuri sniedz gan frizētavas, gan tetovēšanas pakalpojumus, piemēram, prasīt cilvēka vārdu, uzvārdu telefona numuru, lai pēc tam varētu viņu atrast. Šobrīd tāda noteikuma vairāk nav, līdz ar to nav arī tiesiska pamata kaut ko jautāt.

Un kā ir ar temperatūras mērīšanu darbiniekiem, studentiem, skolēniem?
Tas viss ir atkarīgs no tā, kādā veidā jūs to darāt. Ja darba devējs vai arī sabiedriskas ēdināšanas kompānija pirms ieiešanas nomēra, paskatās temperatūru un pasaka “jā” temperatūra ir laba, lūdzu ejiet iekšā”, tad tas ir iespējams. Ja savukārt darba devējs vai jebkura cita kompānija, kura to dara, tos datus arī uzkrāj un vēl pēc tam salīdzina darbinieku temperatūras, izdara citus secinājumus un izmanto to citam mērķim, tad, protams, nevar to darīt.

Kā ar atvaļinājumiem, jo tagad ir atvaļinājumu laiks? Daudzi arī izmantojuši situāciju, ka atkal var ceļot. Vai darbiniekam ir jāatskaitās darba devējam, kur un kad viņš ir bijis?
Mums ir jāskatās no cita aspekta. Šobrīd gan normatīvais akts, gan Ministru kabineta noteikumi par Covid-19 seku pārvarēšanu nosaka – ja jūs esat atgriezies no noteiktām valstīm, kuras ir sarkanajā saraksta, jums ir jāievēro pašizolācija. Līdz ar to darba devējs var brīdināt darbinieku, ka, ja viņš brauc uz tādām valstīm, viņš pēc tam neiet uz darbu. Un, ja viņš tomēr pārkāpj, tad attiecīgi darba devējs var attiecīgi rīkoties. Prasīt arī līdz civiltiesiskai prasībai, jo pēc tam arī darba devējam ir civiltiesisks pienākums nodrošināt telpu dezinfekciju, kas ir arī izdevumi.

Bet, ja šis ceļojums, gan pašizolācija iekrīt atvaļinājuma laikā, vai pēc tam darba devējam būtu tiesības jautāt: kur tad tu biji?
Pēc būtības nē, jo tad jau arī visi tie riski pazūd.

Kā ir ar kafejnīcām, restorāniem, izklaides vietām – vai tur var prasīt reģistrēt klientus? Un, ja jā, tad uz kādiem noteikumiem?
Vienmēr ir jautājums, ko jūs ar to informāciju darīsit, kāda mērķa labad.

Jo tas, ka restorāns zinās, ka es esmu bijusi tajā restorānā, nepalīdzēs ne man, ne restorānam apkarot Covid-19. Bet šajā gadījuma Slimību profilakses un kontroles centrs jau aptaujās tos cilvēkus, kuri ir saslimuši, kur ir bijuši. Viņi paši informē šo institūciju. Attiecīgi informēs kafejnīcu, restorānu un veikalu, kur viņš ir bijis, un arī noteiktus pasākumus veiks. Turklāt Latvijā ir arī aplikācija “Apturi Covid”, kas arī izmantojama, bet nevienam citam nav nekas jāprasa par jūsu atrašanās vietu.

Kā ir ar epidemiologiem, vai cilvēks drīkst neatklāt epidemiologiem kaut kādus datus?
Mums te ir jāskatās nevis datu jautājums, bet epidemioloģiskās drošības likums. Un, ja mēs uz to paskatāmies, tad drīzāk nē. Jo pēc būtības, ja cilvēks neteiks, kur viņš ir bijis, epidemiologi nevarēs saprast, kādā veidā slimība ir izplatījusies. Vai arī nevarēs brīdināt tos cilvēkus, lai viņi ātrāk nāk taisītu testus un zinātu, ka viņi ir saslimuši, un viņi neaplipinātu citus cilvēkus.
 

Visu rakstu var izlasīt portālā LSM.lv