"Viss sākās ar nevainīgu tabletīti..." - viņsaulē aizgājušā Matīsa Runtuļa māte Sanita brīdina vecākus sargāt bērnus no "jaunā ļaunā"

Urnu ar dēla pīšļiem Sanita un Viktors zemes klēpī guldīja 15. maijā vietā, kur Matīss bija vadījis pēdējo dzīves laiku un kas viņam bija tuva un mīļa, – savā piekalnītē lauku īpašumā Siguldā. Sirsnīgā piemiņas pasākumā pulcējās tuvākie cilvēki, lai atskaņotu Matīsa mūziku, lasītu dzeju, spēlētu viņa izdomāto vikingu spēli un izveidotu atdusas vietu. Par Matīsu turpmāk atgādinās osis Igdrasils, kas senskandināvu mitoloģijā ir pasaules koks. Piemiņas pasākumā Matīsa pelni tika likti šā koka saknē.
 

Talantīgo mūziķi paņem „jaunais ļaunais”
„Mums ir atņemts viss. Nekas vairs nav palicis, vien pilnīgi iztukšots skatiens nākotnē…” ar dziļi sāpīgu atziņu sociālajā tīklā "Facebook" dalījās puiša vecāki – pazīstamais režisors Viktors Runtulis un producente Sanita Tauriņa.

„Vakardienas rīts mums atnesa nežēlīgu ziņu – mūsu mīļais Matīss ir aizgājis un nekad vairs neatgriezīsies. Tas ir ļoti sāpīgi, un tagad to ir jāmēģina aptvert. No mums ir paņemts viss. Nekas vairs nav palicis – vien pilnīgi iztukšots skatiens nākotnē. Matīss bija ļoti LABS cilvēks. Viņš bija sirsnīgs un pārlieku dāsns. Laikam viņa jūtīgums bija tas, kas viņu salauza. Mēs viņu nenosargājām, un tagad mums ar to ir jādzīvo,” pauda Sanita, atklājot, kāpēc par savas dzīves lielāko traģēdiju nevairās runāt publiski – lai brīdinātu vecākus būt vērīgiem.

Viens no cerīgākajiem savā paaudzē
Matīsa Runtuļa aiziešana satriekusi daudzus, sākot no pilnīgi svešiem cilvēkiem, kas cenšas rast atbildes, kāpēc no dzīves jāšķiras šķietami skaistākajā tās periodā, līdz jomas ekspertiem, kas talantīgajā puisī saskatīja lietaskoku, slavējot, ka viņš ir viens no šīs paaudzes daudzsološākajiem mūziķiem. Apjausma, ka nav jābaidās iet pašam savu ceļu, šķiet, Matīsam bijusi ielikta jau šūpulī – viņš ir producentu kompānijas "Virus Art", kas atbildīga par daudzu "Cabaret" uzvedumu un citu izklaides projektu radīšanu, saimnieku Viktora Runtuļa un Sanitas Tauriņas atvase.

Kā reiz intervijā izteicies Viktors, dēls bijis pacietīgāks par viņu, šo īpašību viņš varējis mācīties no dēla. Savukārt Matīss atzinis, ka tēvs ir atvērtāks – tāpēc jau režisors! –, kamēr viņam jāmācās pārvarēt noslēgtību. Matīss līdzdarbojies vecāku projektos, kā arī minis pamanāmu taku elektroniskās mūzikas žanrā, būdams pazīstams ar skatuves vārdu Mr. Myster.

Par Matīsa talantu "Facebook" aizkustinoši izteicies mūzikas apskatnieks Uldis Rudaks. Viņu kāds no projektiem, kurā Matīss līdzdarbojies, „aizķēris” jau 2016. gadā. Vēlāk tikušies kādā tusiņā, kur vairākas stundas visi spēlējuši instrumentus, pat Rudaks paņēmis rokās basģitāru, uz ko viņu iedrošinājis Matīss. „Tas nevienam citam nebūtu izdevies, jo es taču nemaz nemāku spēlēt,” pēcāk pasmaidījis mūzikas žurnālists. Kā noprotams, Matīsu postpankrokam pievērsis Imants Daksis, lai gan līdz tam viņa mīļākā grupa bijusi "Queens Of The Stone Age".

„Matīss kā mūziķis un aranžētājs ir piedalījies arī sava tēva Viktora Kabarē izrādēs un grupas "Polifauna" albuma "You Look Like A Lost Soul" producēšanā. Vispār man ir grūti tā uz sitiena nosaukt vēl kādu tik ļoti daudzpusīgu Matīsa paaudzes latviešu mūziķi, kurš mīlēja savu darāmo tik izmisīgi un pašdestruktīvi stipri, ka tā dēļ bija gatavs uz visu. Un to varēja redzēt arī viņa trio "Notinghila" koncertos, kurus pēdējā gada laikā centos apmeklēt, kad vien bija tāda iespēja, un arī filmēt, jo nelikās godīgi, ka to redzēšu tikai es un vēl saujiņa klausītāju. "Notinghilas" albums ir ierakstīts, un mēs jau sen bijām sarunājuši, ka, tam iznākot, samainīsimies – Matīss man "Notinghilas" plati, es pretī "Rokupāciju", ko viņš ļoti gribēja. Klausoties "Radio NABA", ik reizi man palika silti ap sirdi, kad atskanēja Matīsa dziesmas no albuma, kas nu jau iznāks bez viņa.

Kā viena no pirmajām grupām, ko vēlējos savā šā gada festivālā "Kartupeļpalma", protams, bija "Notinghila", jo, ja Latvijā kādam bija pa spēkam rokenrolā iepūst jaunu, svaigu dzīvību, tad tas bija Matīss. Ir mūziķi, kā, piemēram, nupat Florians Šneiders no "Kraftwerk", kas aiziet, kad savus lielākos darbus jau sen izdarījuši, bet Matīsam vēl daudz kas bija jāpaspēj,” ar Runtuļa radošo pusi iepazīstina Rudaks. 30. aprīlī – nepilnu nedēļu pirms nāves – Matīss Rudakam atsūtījis videosveicienu dzimšanas dienā – savu skaņdarbu, ko nosaucis "Sveiciens no elles"…

Viss sākās ar „nevainīgu” tabletīti
Ka „elle” Matīsam nav bijis vis kāds joks vai vārdu spēle, bet reālā dzīve, zinājuši viņa paši tuvākie. „Mīļie vecāki, sargiet savus bērnus no JAUNĀ ĻAUNĀ. Esiet acīgi, uzstājīgi, ja nepieciešams – metiet toleranci pie malas un lieku reizi pārliecinieties, ka ļaunais jūs neaptin ap pirkstu. Tas uzglūn un gaida mirkli, kad jūsu mīļie būs nepasargāti, lai pavedinoši ieripotu, iedūmotu, ielītu un beigās pārņemtu visu. Mēs cīnījāmies, bet TAS uzvarēja,” caur savu sāpi citus aizdomāties savā feisbuka profilā aicina Sanita.

Žurnāla "Kas Jauns" uzrunāta, Sanita atklāj: to, ka kaut kas ar dēlu nav kārtībā, viņi sapratuši pirms apmēram diviem gadiem. „Matīsa darbs bija saistīts ar muzicēšanu naktīs, un tur tas viss – kaut kāda lēta ķīmija, tabletes? – tika pienests „uz paplātes”. Mēs nepamanījām, jo viņš nekad nepārspīlēja. Pamanījām vien tad, kad mūsu labais, trauslais Matīss sāka palikt savādāks,” iesāk Sanita. Viņa zina teikt, ka nelegālā piedāvājuma un pieejamo izmaksu dēļ tās vielas šobrīd ļoti apdraud pat skolas vecuma bērnus. „Un vecāki var ilgi nenojaust, ka bērni tādas lieto, jo, kā saku, šis „jaunais ļaunais” ir ļoti viltīgs, tam nav nedz smaržas, nedz citu jūtamu pazīmju. Tās nav cigaretes, pēc kuru smakas jakā mamma bērnu pieķers. Nav alkohols. Tā ir lēta ķīmija, kas jauniešiem tiek pienesta, ar to mācas virsū, jo ar to darbojas vesels tīkls.

Jaunieši ar to ākstās, līdz pienāk diena, kad nespēj funkcionēt, neierijot to sūdu. Un tad pienāk mirklis, kad tas sūds ir pilnībā sagrāvis lietotāja nervu sistēmu, tur vairs nekas nav palicis…” turpina Matīsa mamma. Pat šo draņķi vairs nelietojot, cilvēka nervu sistēmai atgūties no bojājuma esot teju neiespējami. Matīsa vecāki neslēpj, ka pēdējais gads visiem pagājis smagā cīņā. Neraugoties uz rehabilitācijas kursu, Matīss juties sagrauts – tukšs un depresīvs. „Tas ļaunais emocionāli svaida augšā un lejā, cilvēks cenšas ar to tikt galā, bet nevar,” pieredzē dalās Sanita. Arī Matīsa mūzika mainījusies. „Agrāk viņš rakstot ietekmējās no džeza, roka, elektroniskās mūzikas, bet pēdējā gada laikā klausījās un spēlēja tikai metālu.”

Kala nākotnes plānus
Lielāko daļu no pēdējā gada Matīss dzīvojis netālu no mammas Āgenskalnā – regulāri kontaktējušies, dēlu atbalstījuši. Pēdējo mēnesi pavadījis laukos – Siguldas novadā, kur krustvecāku lauku īpašumā savām radošajām vajadzībām iekārtojis klēti. Viņš bija kopā ar saviem krustvecākiem, brālēnu un māsīcām. „Viņš teica, ka pilsētā naktīs nevar aizmigt, ka vajadzīgs miers. Tur viņš rakstīja mūziku, spēlēja un zīmēja.” Laukos arī pēdējo reizi tikušies un… apskāvušies. „Tas bija trīs dienas, pirms viņš aizgāja. Uz maiņām abi ar Viktoru pie viņa braucām. Todien biju paņēmusi līdzi matu griešanas mašīnīti – aplīdzināju matus, sakopu bārdu…

Viņš mani apskāva un pasmaidot teica: „Paldies, mammu, ka es vēl esmu dzīvs, un tagad arī skaists…”

Pēc ilgas klusuma pauzes Sanita turpina, ka vēl iepriekšējā dienā pie dēla bijis Viktors, abi runājuši par nākotnes plāniem. „Viņi bija turpat blakus aizbraukuši uz skaistu vietu, kur noskatīta zeme ar vecu mājiņu – Matīss to gribēja atjaunot un tur veidot savu dzīvi… Vēl vakarā viss bija kārtībā. Teicis, ka viss būs labi. Mums padomā bija vēl viena rehabilitācija, kur no trīs līdz deviņiem mēnešiem strādā ar šādiem jauniešiem, Matīss pat bija piekritis iet.”

Rīti Matīsam esot bijuši visgrūtākie. Un arī no šīs saules viņš atvadījies no rīta. 6. maijā. Viņa mīļajā piekalnītē, kur radījis spēli par vikingiem un ar draugiem to mēdzis uzspēlēt. Vikingu spēle bijusi pavisam īsta, ne virtuāli radīta, – ar savām shēmām, atribūtiem un noteikumiem. To spēlējis viņš tika arī pēdējās dzīves dienās, ko "Kas Jauns" apstiprinājis puisis no jauniešu kompānijas. Vēstij, ka Matīsa vairs nav, viņš nespēj noticēt, jo nekas neesot liecinājis par kādām problēmām. „Mēs atjaunojām taciņu – rakām laukā vecos bluķus, likām vietā jaunus, Matīss ļoti gribēja parādīt, kā spēlē vikingus…” viņš saka.

Atvadu pasākumā tuvāko cilvēku lokā tapis Matīsa piemiņai stādīts koks – osis Igdrasils, kas senskandināvu mitoloģijā ir pasaules koks –, tika spēlēti klētī gatavībā atstātie instrumenti, vikingi, atskaņota viņa mūzika un lasīta dzeja. Visam savs laiks…

Savu aiziešanu… uzzīmē
Feisbukā Sanita un draugi dalās ar muzikālu Matīsa atvadu vēstījumu, ko viņš vēlējies nodot tālāk. Tajā viņš neslēpj, ka „jūtas kā augsne, kurā nelabais iesējis savu sēklu”. „Matīss agrāk bija pilnīgs pretstats tam, kāds bija pēdējā laikā. Pašreiz nāk tik daudz labu vārdu, kas mūs spēcina un palīdz. Man zvana un raksta mammas, kas līdzīgā veidā ir zaudējušas savus bērnus, piedāvājot palīdzību. Lasu bērnības draugu atmiņas. Kāda meitene uzrakstījusi, ka viņš pat smilškastē gādāja, lai viņai būtu formiņas, ar ko spēlēties. Matīss tāds bija. Viņam nekad nekā netrūka, bet arī nebija īpašu prasību. Viss, ko viņam vajadzēja, bija tie verķīši: ģitāras stīgas, pedāļi… Ne viņam bija īpašu prasību pret apģērbu, ne citām lietām, viņš dzīvoja vienkārši. Vajadzēja papīru, rakstāmo, lai var piefiksēt savas domas, zīmēt. Bērnībā viņš zīmēja animāciju, pats saviem mīļākajiem mūziķiem taisīja animētos klipus, nepārtraukti bija radošs un nemeloja savā radošumā. Līdz pat pēdējam…”

Sanita nevairās izprast dēla pēdējās dziesmas skarbumu, jo zina, ka Matīss nekad nemeloja, neko neizskaistināja, rādot savu dvēseles stāvokli. Tāds tas ir arī šajā dziesmā.

„Viņš pats teica, ka jūtas tā, it kā dēmons viņu mētātu augšā un lejā. Vienu mirkli saredzēja visam jēgu un cīnījās, bet nākamajā bezspēkā sabruka."

"Tā mētāšana augšā, lejā bija nepārtraukti. Un tā pilnībā iztukšoja viņu,” nopūšas Sanita. Dēla atstātās vēstis – zīmējumi, dzeja – liek viņai saprast, ka aiziešana bijusi apsvērta un izplānota…

„Mūsu bezspēcība notiekošajā šo pēdējo gadu bijusi neizsakāma. Bet viss varēja būt citādi, ja vien laikus būtu sapratuši, kas patiesībā notiek. Jābūt acīgiem, līdz ar pirmajiem signāliem – pat uzmācīgiem, jāmet malā pieklājība, jābūt apnicīgiem, ja jūti, kas patiesībā notiek,” zaudējusi cīņā par savu dēlu, padomu citiem vecākiem neliedz Sanita.