Skarbs stāsts par slimnīcu shēmu: kāš naudu no valsts un pacientiem

Viens no iemesliem, kāpēc veselībai naudas nepietiks nekad, toties rindas gan saglabāsies prātam neaptveramas, ir izmeklējumu dublēšana, vēstī "Kas Jauns Avīzes" jaunākais numurs.

FOTO: Shutterstock.com

Piemēram, cilvēks no tāla Latgales nostūra stundām braucis uz Rīgu, stundām gaidījis pie kabineta, viņam līdzi ir izmeklējumi, bet ārstam, tos ieraugot, nākas teikt, ka pacients ir izdarījis visu, lai sagatavotos konsultācijai, bet diemžēl izmeklējumi ir pilnīgi nederīgi un viss jāsāk no sākuma.

 

Piemēram, ja ieradīsieties uz konsultāciju Stradiņa slimnīcā  ar izmeklējumiem, kas veikti reģionālajā slimnīcā vai kādā veselības centrā Rīgā (gandrīz jebkur, kas nav Stradiņi), jums to visu liks veikt atkārtoti – protams, Stradiņos. Tas nozīmē bezjēdzīgi iztērētu valsts vai pacienta naudu, nelietderīgi izšķiestus resursus un laiku.

 

Ar četriem speciālistiem nepietiek
Šķietami maznozīmīgs piemērs, kas lieliski ilustrē sistēmu. Stāsta Māra: “Janvārī man diagnosticēja labās rokas cīpslas iekaisumu (tendinīts). Uz četru speciālistu – radiologa, neirologa, traumatologa un fizioterapeita – slēdzienu un ieteikumu pamata ģimenes ārste uzrakstīja nosūtījumu uz ultraskaņu.

Šķistu pašsaprotami doties taisnā ceļā uz procedūrām, tomēr Stradiņu Fizikālās terapijas nodaļas reģistratūrā paziņoja – lai pie tām tiktu, vispirms obligātā kārtā jāapmeklē viņu nodaļas ārsts rehabilitologs. Vizītes cena – 15 eiro (valsts apmaksāta vizīte nav paredzēta).

Kad, uzskaitījusi apmeklētos speciālistus, jautāju, kāpēc nepietiek ar četru ārstu vienprātīgu slēdzienu, reģistratore izvēlējās sadzirdēt tikai vārdu “fizioterapeits” un nicīgā tonī  atbrēca – phe, fizioterapeits vispār nav nekāds  ārsts – viņš tikai vingro, viņam nav tiesību nozīmēt fizikālo terapiju, to drīkst tikai ārsts rehabilitologs!

Nākamājā dienā aiznesu reģistratorei izdruku no Rīgas Stradiņa universitātes mājaslapas: “Fizioterapeits nodarbojas ar pacienta funkcionālā stāvokļa izmeklēšanu, novērtēšanu un ārstēšanu, (..), pielietojot fizikālās terapijas metodes (elektroprocedūras, termoprocedūras, ūdens procedūras), ārstnieciskās vingrošanas metodes, manuālās terapijas metodes, masāžu).”

Vēlreiz pārjautājot, vai tiešām jāmaksā 15 eiro, lai to pašu pārrakstītu piekto reizi (tieši tā arī notika!), reģistratore noprasīja – vai tad jūs pati zināt, kas jums vainas un kāda procedūra vajadzīga? Jā, tieši to es cenšos pateikt! “Nu tad taisiet sev pati mājās, kundzīt, ko tad jūs nācāt šurp!”

Pirms pāris gadiem Stradiņos radinieces astoņdesmit gadu vecajai mammai, kura bija atnākusi ar kobras izmeklējumiem no Rīgas veselības centra X, paziņots, ka Stradiņi konkrētā centra izmeklējumus neatzīst, tāpēc kobra jārij atkārtoti.

Jābūt ticamam skaidrojumam
Kad jautāju Fizikālās nodaļas ārstei, vai nosaukto ārstu diplomi nekam neder un vai ģimenes ārsts ir par stulbu, lai, balstoties uz vairāku speciālistu slēdzieniem, nosūtītu uz vienkāršu fizikālās terapijas procedūru (nav taču nekāda operācija), ja reiz Stradiņos MŪSU ārsts vēlreiz pārbaudīs labāk, saņēmu atbildi, ka tikai ārsts rehabilitologs varot noteikt, cik stipri un cik dziļi procedūra veicama.

Kaut kam līdzīgam biju gatava, jo, lai iekasētu naudu par ieejas biļeti, pie rokas jābūt ticamam skaidrojumam, un tāds, protams, ir. Takse 15 eiro par stipruma un dziļuma noteikšanu ir diskutējams jautājums. Salīdzinājumam – Kūrorta rehabilitācijas centrā Jaunķemeri, izlasījušas slimnieka kartē vārdu “ultraskaņa” (nekādas mērvienības no ārsta puses nav norādītas), medmāsas ķeras klāt procedūrai bez papildjautājumiem par dziļumu vai stiprumu, acīmredzot tas ir pašsaprotami.”

 

Nesaprotama kadru politika
Pēc Māras teiktā, nodaļas ārste un pārējais personāls bijis ļoti laipns un pretimnākošs, taču, pat nerunājot par absurdo 15 eiro vērto caurlaidi, ar šādu priekšposteni ļaunums jau ir nodarīts. Tas, protams, ir cits, taču pietiekami svarīgs jautājums. Jā, padomjlaikos bija ierasts, ka visur sēž par visiem galvenāki rejoši tantuki, taču nav saprotams, kāpēc viņiem līdzīgi jāalgo mūsdienās.

Bez darba ir pārpārēm cilvēku, kuri prot uzvesties, arī sprauni pensionāri, tostarp ar medicīnisko izglītību. Otrām kārtām (tas varētu interesēt visu fizioterapeitu brālību, jo īpaši – ārstus fizioterapeitus) – cilvēks, kurš neorientējas medicīnā, zvanot uz medicīnas iestādi, uzzina, ka fizioterapeits neko nejēdz no fizikālās terapijas. Reģistratore ar dziļu pārliecību tā atbild visiem (pārbaudīts!).

 

Sirmgalvei vēlreiz liek rīt kobru
Turpinot interesēties par izmeklējumu dublēšanu, piemēri bira kā no pārpilnības raga, minēšu vienu, visai tipisku. Pirms pāris gadiem Stradiņos radinieces astoņdesmit gadu vecajai mammai, kura bija atnākusi ar kobras izmeklējumiem no Rīgas veselības centra X, paziņots, ka Stradiņi konkrētā centra izmeklējumus neatzīst, tāpēc kobra jārij atkārtoti.

“Nekaunīgs, klajš biznesa plāns,” secināja radiniece. Nerunājot par to, ka cilvēkam vēlreiz jāpiedzīvo nepatīkams, tikko jau vienreiz pārciests izmeklējums, ko paši ārsti nesauc par nekaitīgu. “Kamēr mana mamma rij pa otram lāgam, citi varbūt kobru gaida rindā mirdami,” piebilda radiniece. Kāpēc viņa neprotestēja? Jo nav tavās interesēs bojāt attiecības ar ārstu, kurš operēs tavu mammu (tavu bērnu, tevi pašu). Tieši tāpēc arī dublēšana tik smuki iet cauri.

 

Reklāma
Reklāma

Naudas lieta
Par šo sistēmu izjautājot mediķus, uzzināju, ka ārsti par to negrib izteikties, jo vadībai tas ļoti nepatīkot. Bijuši pat gadījumi, kad, tikko šajā sakarā parādās publicitāte, ārstus atlaiž no darba.

Daktere N: “Mēs slīgstam bezgalīgās medicīnas jomas reformās, un tur, augšā, visiem ir pilnīgi vienalga, kas notiek. Izmeklējumu dublēšana (arī citās slimnīcās) ir rutīna – īpaši tad, ja pacients nāk no rajona. Visu vajag pārtaisīt, jo analīzes un izmeklējumi ir maksas lietas. Par izmeklējumu dublēšanu jau iepriekš ir plaši diskutēts, bet mainīt šo sistēmu nav neviena spēkos. Varbūt kaut ko var mainīt reģistratoru līmenī, bet, jo augstāk ejam, jo mazāk var kaut ko ietekmēt.”


“Iespējams, tieši tāpēc neviens negrib ieviest e-veselību, jo tad vairs nevarēs visu dublēt līdz nemaņai, shēmojot un absurdi tērējot valsts un pacientu naudu un laiku,” domā ģimenes ārsts Z. “Labi, ka beidzot žurnālisti par to runā – te jārok pamatīgi un neatlaižoties, citādi tāpat vien turpināsies. Sistēma, ka Stradiņi neatzīst izmeklējumus, kas veikti citur, nāk vēl no padomju laikiem un netraucēti turpinās.”

Sarunas beigās ārsti piebilst – lai ietu pret šo sistēmu, jābūt Donam Kihotam vai Muļķītim, jo pārējie apzinās, ka tas ir bezjēdzīgi.

 

Ne visam var uzticēties
Protams, rungai ir divi gali – kā vienmēr. Žurnāla "Ievas Veselība" 3.marta numurā asinsvadu ķirurgs Dr. med. Dainis Krieviņš atklāti stāsta – lai izmeklējumam varētu uzticēties, no svara ir aparāta kvalitāte un radiologa uzvārds, citādi izmeklējums var būt pilnīgi bezjēdzīgs.

Piemēram, cilvēks no tāla Latgales nostūra stundām braucis uz Rīgu, stundām gaidījis pie kabineta, viņam līdzi ir izmeklējumi, bet ārstam, tos ieraugot, nākas teikt, ka pacients ir izdarījis visu, lai sagatavotos konsultācijai, bet diemžēl izmeklējumi ir pilnīgi nederīgi un viss jāsāk no sākuma.

Un te nu par visiem 200 procentiem jāpiekrīt dakterim, jo tā ir otra bedre. Tēlaini sakot, ja Vienciemā treknajos gados ir nopirkts šāds tāds aparāts un vietējais speciālists ir šo to pamācījies, uzticēties viņa slēdzienam būtu pārlieku optimistiski (saudzīgi sakot), it īpaši, ja – kā šajā gadījumā – runa ir par galvas asinsvadiem.

Dr. Krieviņš arī nosauc konkrētas iestādes, kurām uzticas, tai skaitā – privātās. Būtu lieliski, ja tāpat darītu arī pārējie – tad cilvēks uzreiz stātos rindā tur, nevis nonāktu pie vajadzīgā speciālista ar otro piegājienu, atsevišķos gadījumos – varbūt pat novēloti.

 

Pats taisa, pats pārtaisa
Taču ne velti stāsts sākās ar sīku ķibeli – cīpslas iekaisumu. Problēma ir tajā, ka lielās slimnīcas grib dublēt visus izmeklējumus, vajag vai nevajag. Tādējādi nākamā problēma piesakās pati – ja citur veiktie izmeklējumi ir nederīgi, kālab valstij vai pašam pacientam maksāt par tiem? Kālab vispār piešķirt kvotas Vienciema doktorātam?

Nobeigumā – pasaciņa, kas diemžēl ir visai ticams scenārijs. Daudzi ārsti strādā vairākās vietās. No rīta – slimnīcā, pēcpusdienā – poliklīnikā, reizi nedēļā – ārpus Rīgas. Arī Dr. Gūtenmorgens diendienā strādā Lielajā slimnīcā, bet reizi nedēļā veic sonogrāfijas izmeklējumus Vienciema doktorātā. Pēc mēneša viņa kolēģi Lielajā slimnīcā tos pārtaisa vēlreiz (īpaši anekdotiski, ja pārtaisītājs ir pats Dr. Gūtenmorgens, taču arī uz to ir atbilde – labāks aparāts). Darba pilnas rokas.

 

Teksts: Gita Rihtere, "Kas Jauns Avīze"

Avots: www.kasjauns.lv