Trīs galvenie jautājumi, lai saprastu, kas manā dzīvē ir labs

"Kad pie manis uz pieņemšanu pirmoreiz ierodas pacients, mūsu saruna bieži vien sākas ar manu jautājumu: “Vai jūs esat laimīgs?” Mans mērķis ir ļaut pacientam sajust, ka laime ir iespējama, ciešanas nav obligātas, bet nepatikšanas ir pārejošas. Man ir svarīgi ieraudzīt cilvēka reakciju uz manu jautājumu un pēc tās novērtēt viņa noskaņojumu un stāvokli," grāmatā "Sarunas par laimi" raksta psihoanalītiķis, psihoterapeits Arkādijs Pancs.

"Reakcija mēdz būt dažāda. Dažkārt cilvēks uzlūko mani ar ironiju. Viņa acīs skaidri nolasāma doma: “Kā tad, būtu tu sagaidījis manu vizīti, ja es būtu laimīgs!” Tad pavīd nākamā doma: “Ja jau dakteris par to jautā, tātad tas ir svarīgi – būt laimīgam.” Un visbeidzot tiek noformulēta trešā doma: “Tātad tas ir ne tikai svarīgi, bet arī iespējams...” Cilvēks ielūkojas sevī un domīgi atbild: “Nē, es nejūtos laimīgs.” Un tad es ierosinu: “Piestrādāsim pie tā – pie jūsu laimes.” Es zinu, ka pacients ar šādu noskaņojumu ātri vien progresēs.

Dažreiz cilvēks saka: “Parasti esmu laimīgs, bet pašlaik ne...” Un mēs sākam meklēt, kas viņam traucē. Viens apgalvo, ka tādas laimes nemaz nav, tādējādi atklājot savu depresīvo noskaņojumu, taču atzīst, cik lielā mērā laimes esamība varētu izdaiļot viņa dzīvi. Kāds cits noliedz jebkādu iespēju kļūt laimīgam un izmisīgi provocē mani, lai es pierādītu viņam pretējo. Savureiz man lepni paziņo, ka “dzīvē ir šis tas svarīgāks par laimi”. Es nestrīdos: ir. Bet, ja pie tā pieder “dzīves jēgas un sava aicinājuma meklējumu”, uzreiz kļūst skaidrs: šis cilvēks mēģina bēgt no kaut kā ļoti svarīga un neatzīst sevī kaut ko ļoti nozīmīgu.

Dažreiz cilvēks saka: “Parasti esmu laimīgs, bet pašlaik ne...” Un mēs sākam meklēt, kas viņam traucē.

Otrs jautājums, kas palīdz tikt skaidrībā par to, kurā jomā jums viss ir kārtībā, bet kurā varētu būt arī labāk, ir tāds: “Kāpēc jūs atrodaties tur, kur atrodaties?” Šajā darbā, šajā dzīvoklī, šajā ģimenē, šajā situācijā? Šajā pilsētā, šajā valstī? Šajā amatā, šajā attīstības posmā? Jums šeit patīk? Vai nepatīk? Ja ne, tad kas traucē manīt situāciju, nopirkt jaunu dzīvokli, pārcelties uz citu valsti? Dažreiz atbilde uz šo jautājumu palīdz uzzināt ko pārsteidzošu. Izrādās, ka vīrietis gadiem ilgi sēž  pie datora uz cieta un stūraina krēsla, tāpēc, ka mīkstais sēdeklis ar paroceņiem, kuru izvēlējusies mīļotā draudzene, ir “mietpilsonisks”. Uz personiskās neērtības rēķina viņam jāpierāda draudzenei, ka viņa ar savu tiekšanos pēc komforta ir “nepareiza” un “piezemēta” persona, bet viņš – patiesi garīga būtne. Veselo saprātu cilvēkam palīdz atgūt vienkārša doma: “Labi, draudzene ir piezemēta, bet kāpēc es mokos, varu taču uzlikt uz sēdekļa kaut vai spilvenu!” Nāk atklāsme: no kaut kā sev svarīga viņš ir atteicies tikai tāpēc, lai pierādītu mīļotajai sievietei savu pārākumu. Varbūt ir pienācis laiks kļūt mazāk apgarotam un ne tik nevainojamam, toties gulēt un sēdēt uz mīksta pamata, ģērbties siltās drēbēs un ēst gardus ēdienus – tad arī būs mazāk strīdu ar dzīves draudzeni.

Trešais noderīgais jautājums “Vai jums patīk tas, ko jūs darāt ikdienā?” ir ļoti viltīgs. Tajā ietilpst daudz kas: no darba līdz seksam, no trauku mazgāšanas līdz futbola spēlei, no televīzijas raidījumu skatīšanās līdz grāmatu lasīšanai. Un tas parāda, kā mēs mijiedarbojamies ar cilvēkiem un apkārtējo pasauli un kas šajā mijiedarbībā mums ir patīkams  un noderīgs, bet kas – kaitīgs. Mums var patikt mūsu rīcība un (vai) tās rezultāts. Ideālā gadījumā būtu labi, ja varētu priecāties gan par procesu, gan par tā rezultātu: interesants darbs, turklāt liela alga. Taču gadās, ka process ir tik aizraujošs, ka rezultātam var atmest ar roku. Piemēram, interesantas un vilinošas nodarbošanās dēļ var gan jostu ciešāk savilkt, gan samierināties ar mazu algu. Vai otrādi: nodarboties ar loģistiku ir garlaicīgi, bet alga ir liela, tāpēc pacietīsim. Visi trīs varianti ir savā ziņā pievilcīgi. Un ar tiem var sadzīvot. Bet gadās tā, ka slikts ir viss: gan process, gan rezultāts. Un tad nākas kaut ko darīt lietas labā. 

Šos jautājumus jums var uzdot psihoterapeits. Bet jūs varat arī atrast kādas divdesmit trīsdesmit minūtes un reizi mēnesī sarīkot apzinātu dzīves “monitoringu”, lai saprastu, kā tiekat galā ar savu dzīvi un kas tajā labs."

Avots: Arkādijs Pancs "Sarunas par laimi", R.: Zvaigzne ABC, 2015.